Bērnam biežs un nepārejošs klepus? Tā var būt arī astmas pazīme

Astma tiek uzskatīta par vienu no izplatītākajām bērnu hroniskajām saslimšanām. Pasaulē, kā arī Latvijā astma konstatēta aptuveni 10-15% bērnu. Bērni šai slimībai pakļauti pat vairāk nekā pieaugušie, jo viņu organisms ir daudz jutīgāks pret apkārtējās vides piesārņojumu, kas ir viens no būtiskākajiem astmu izraisošajiem faktoriem.
Astma raksturojama kā pastāvīgs elpceļu iekaisums, kura rezultātā elpceļi pietūkst un kļūst ļoti jutīgi. Astmas slimniekiem pastiprināta reakcija var rasties no putekļiem, dzīvnieku spalvām, tabakas dūmiem un citiem kairinātājiem. Tāpat jutība rodas pret aukstu gaisu vai fizisku slodzi, jo pieaug elpošanas ātrums un gaiss strauji pārvietojas pa bronhiem, kairinot gļotādu. Šī reakcija parasti izpaužas kā klepus un aizdusa, kas kopā tiek dēvēts par astmas lēkmi. Smagākos gadījumos tā var izraisīt arī bīstamu elpas trūkumu. 
 

Bērni šai slimībai pakļauti pat vairāk nekā pieaugušie, jo viņu organisms ir daudz jutīgāks pret apkārtējās vides piesārņojumu, kas ir viens no būtiskākajiem astmu izraisošajiem faktoriem.

Ilgstoši neārstējot hronisku iekaisumu, var attīstīties neatgriezeniskas pārmaiņas slimnieka bronhos, kas savukārt ļoti negatīvi ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti. Turpretī laikus uzsākta ārstēšana samazina iespēju ar astmu slimot nākotnē līdz pat 75%. Diemžēl nedz bērna vecāki, nedz arī skolotāji vai citi apkārtējie pieaugušie laikus nesaista šo klepu ar signālu nopietnai slimībai, kā rezultātā astmas ārstēšana netiek uzsākta slimības sākumstadijā.


Biežākie astmas cēloņi
Visbiežāk sastopamie astmas cēloņi ir apkārtējās vides negatīvā ietekme, kā arī iedzimtība. Ļoti bieži bronhiālās astmas slimnieka ģimenē kāds jau ir slimojis ar bronhiālo astmu vai kādu citu alerģiskas izcelsmes slimību – alerģisko tūsku, nātreni vai alerģiskām iesnām. Ja alerģiski ir abi vecāki, tad risks saslimt ar alerģisku slimību ir 60 – 75%, ja viens no vecākiem – 20 – 50%.

Tāpat viens no visnelabvēlīgākajiem faktoriem, kas bērnam veicina astmas attīstību, ir vecāku smēķēšana. Jo īpaši – mātes smēķēšana grūtniecības laikā. Tas var būt par iemeslu aizkavētai elpošanas orgānu attīstībai, kas padara tos jutīgākus pret dažādām infekcijām, tostarp veicinot saslimšanu ar bronhiālo astmu. Ļoti lielai daļai (aptuveni 80%) astmas slimnieku slimības attīstību nosaka arī alerģija pret tādiem ieelpojamiem alergēniem kā dzīvnieku spalvām, ziedputekšņiem, putekļu ērcīti. 

Astmu neārstējot, slimība kļūst smagāka ar biežākiem un grūtāk kontrolējamiem saasinājumiem. Tā rezultātā astmas slimniekam ikdienā jāsaskaras ar elpošanas nepietiekamību, sliktu miegu, tāpat apgrūtināta kļūst jebkāda fiziska slodze. Savukārt, astmu ārstējot, var panākt labu slimības kontroli.


Simptomi, kas signalizē par astmu
Viens no simptomiem, kas liecina par astmu, ir klepus. Klepu var izraisīt vairāki simti dažādu vīrusu. Atkarībā no vīrusa slimība parasti sākas ar iesnām, kurām pēc dažām dienām pievienojas klepus. Parasti sākumā klepus ir sauss, bet dažās dienās kļūst mīkstāks. Specifiskas terapijas pret vīrusu izraisītu klepu nav. Tāpēc, ja vecāki spēj to pieņemt un bērnam klepus nav īpaši mokošs, nekāda īpašā ārstēšana nav nepieciešama. Bērnam jādod dzert daudz ūdens vai zāļu tēju, kas lietota jau tad, kad bērns vēl bija vesels. 

Lai gan nereti ārsti grēko un katra klepus gadījumā izraksta antibiotikas (arī vecāki mēdz būt nepacietīgi un uzreiz pieprasa šos medikamentus), ar tām nevajadzētu steigties. Antibiotikas uz vīrusiem neiedarbojas, bet profilaktiski antibiotikas nelieto. Tāpēc svarīgi raudzīties, vai klepus 7–14 dienās izzūd. Ja neizzūd, jādodas pie ārsta, kurš paklausīsies, vai plaušās nav parādījušies trokšņi, un noteiks, vai tomēr nav nepieciešama specifiska ārstēšana.

Raksturīgākais astmas simptoms ir elpas trūkuma lēkme, kad pacientam ir izteikti apgrūtināta izelpa, taču tā nav raksturīga visiem. Dr. Ineta Grantiņa stāsta, ka vienīgā astmas izpausme var būt nemotivēts klepus – sevišķi naktī vai pēc fiziskas slodzes, iespējama arī periodiska čīkstoša izelpa, spīlēšana krūtīs. Slimības sākuma simptomi var šķist tik nenozīmīgi, ka tos nepamana ne bērns, ne pieaugušie. 


Dr. I.Grantiņa uzsver, ka katram cilvēkam astma var izpausties dažādi. Zīdaiņiem biežākās astmas pazīmes ir klepus un sēcoša, svilpjoša elpa. Šādi simptomi var parādīties epizodiski dažādos diennakts laikos. Bērns var būt uzbudināts un raudošs. Dažiem bērniem tie parādās nomodā – aktivitātes periodā, dažiem naktī. Bieži vien šādos atsevišķos gadījumos simptomi nav vērojami, tāpēc pirmās neilgās astmas lēkmes ir grūti pamanāmas. 


Pirmsskolas un sākumskolas bērniem astma var izpausties kā paātrināta, nevienmērīga un svilpjoša elpošana gan miega, gan fizisko aktivitāšu laikā. Bērnam var būt nemierīgs miegs, bieža atklepošana un klepus. Bieži viņš pats nemaz nejūt un nedzird, ka guļot klepo. Bērnam var parādīties arī klepus fiziskas slodzes laikā, ko viņš bieži vien nesaista ar astmas simptomiem, var būt arī sagurums un nespēks.


Pusaudžu vecumā biežākās sūdzības ir klepus, kurš ir gan sauss, vairāk slodzes gadījumā, nakts laikā, kā arī no rīta. Reizēm parādās elpas trūkumi. Smaguma sajūta krūškurvī un elpas trūkums arī ir iespējamie astmas simptomi, kas var izpausties atsevišķi vai kopā ar kādu no minētajām pazīmēm. Vecākiem būtiski mudināt savu bērnu izvairīties no kairinātājiem, kas viņam izraisa astmu, un mācīt pazīt situācijas, kad tuvojas astmas lēkme. Laikus pamanot pārmaiņas pašsajūtā un lietojot medikamentus, pusaudzis no lēkmes var izvairīties. Ja pusaudzis savu slimību uztvers nopietni un uzņemsies atbildību, uzmanīgi sekojot tās norisei, nākotnē tā viņu traucēs arvien mazāk.


Ieteicams par sava bērna saslimšanu informēt arī medicīnas māsu, klases audzinātāju un nepieciešamības gadījumā arī fizkultūras skolotāju. Ja skolas darbinieki vairāk zinās par bērna slimību, būs lielāka iespēja, ka bērns nepiedzīvos jaunas astmas lēkmes un atveseļosies ātrāk.