Vientulības sajūta vasarā? Meklēt cēloni un atrast līdzsvaru

“Daļai cilvēku vasara patiešām provocē vientulības sajūtu. Iespējams, tā rodas tādēļ, ka šķiet, apkārt visiem viss ir saulaini, priecīgi – lieliskas attiecības, laiska un pārsteigumiem bagāta ikdiena, gards ēdiens un daudz atzinības no pretējā dzimuma. To pastiprina nepārtrauktie svētki, festivāli, kāzas, bērnu ballītes un jūrmalas siestas. Šo “vispārējas laimes” sajūtu vēl vairāk pastiprina mūsu draugu un paziņu bildes un piedzīvojumu apraksti sociālajos tīklos, piedāvājot vizuālus un audiālus pierādījumus citu “veiksmīgā, izskatīgā un turīgā” tēliem,” stāsta Kristīne Rudzinska.

Izvērtēt kritiski 

Speciāliste iesaka izvērtēt mums piedāvāto skaisto informāciju, paturot prātā, ka realitāte vienmēr atšķiras no skaista un apzināti stilizēta attēla. Bieži vien mums, vērotājiem no malas, tiek piedāvāta stāsta pozitīvā puse, visdrīzāk noklusējot visu ainu – gadījumus, kur veiksmes pamatā ir ilgs darbs un daudzas neveiksmes vai kuros piedāvātie stāsti ir imitācija un darbojas kā attiecīgo cilvēku pašapziņas celšanas mēģinājumi. 

Ja cilvēks apzināti vai neapzināti ilgstoši izvairās no komunikācijas ar citiem cilvēkiem, kā jau visas iemaņas, viņš var zaudēt arī šo – saskarsmes spēju.

Saprast cēloni

Mūsdienu cilvēks no sabiedrības puses tiek pakļauts nepārtrauktam spiedienam “būt laimīgam, veiksmīgam, jaunam”, un tas rada iekšējo spriedzi. Šī spriedze, pat cilvēkam neapzinoties īstos cēloņus, provocē vēlmi “pabūt vienam”, “beidzot mierā”, “satikt pašam sevi”. Tas ir saprotami un pat ieteicami, bet, ja šāds noskaņojums ir patstāvīgs, rodas situācijas, kad cilvēks nav gatavs būt ar kādu kopā. Un ātrāk vai velāk viņam vairāk nav īsti, ar ko būt kopā. 

Vientulības sajūta var arī liecināt par pieaugšanu. Ja sākotnēji bērns dzīvo ar domu, ka viss un visi ir šai pasaulē viņa vajadzību apmierināšanai, tad vēlāk vai agrāk cilvēks nonāk pie apziņas, ka gluži tā tas nenotiek. Šādas atklāsmes arī var radīt stresu un vēlmi izolēties no tiem, kas “nenovērtē”. Kad cilvēks ir gatavs pieņemt, ka patiesībā lielākā daļa nedomā par citiem, bet par sevi, ka katram ir savas situācijas, vajadzības, problēmas, ka katrs ir atbildīgs pats par savu dzīvi, viņš ir gatavs veidot attiecības. Viņš ir gatavs ne vien gaidīt un pieprasīt vai paņemt, bet arī dot. Tieši svastarpējā pieņemšana un došana ir kvalitatīvu savstarpējo attiecību pamatā.

Atrast līdzsvaru 

Ja cilvēks apzināti vai neapzināti ilgstoši izvairās no komunikācijas ar citiem cilvēkiem, kā jau visas iemaņas, viņš var zaudēt arī šo – saskarsmes spēju. Tadēļ ir svarīgi atrast kaut kādus saskares punktus ar tiem cilvēkiem, kas mums blakus, vai atklāt sev jaunus cilvēkus, kuri būtu interesanti, patīkami vai ieinteresēti tevī.

Ļoti būtiski ir mācēt atpazīt: vai vēlme pēc vienatnes, vientulības ir saistīta ar vajadzību atjaunot iekšējos resurus, vai tā ir slēpšanās, slinkums, bēgšana, apņemšanās sodīt pārējos vai arī tai ir kāds cits iemesls. Cilvēks var izstrādāt savu iekšējo dialogu vai arī doties pie speciālista, kurš palīdzētu tikt ar to skaidrībā. Ja ir skaidrs iemesls, cēlonis, tad var izvērtēt sekas un izvēlēties piemērotāko ceļu uz situācijas uzlabošanu. 

Lai arī no vientulības sajūtas nebūtu jābaidās un šad tad tā nāk tikai par labu, vērts padomāt – ja, apkopojot šīs vasaras atmiņas, prātā nenāk pavisam nekādi spilgti, pozitīvi brīži, iespējams, tomēr ir vērts meklēt speciālista palīdzību.