Veģetodistonija - nelaime vai tomēr svētība? Personīgā pieredze

Un, tātad - veģetodistonija. Nelaime vai svētība? Mokas mūža garumā vai pārmaiņu rosinātāja? Un vai vērts meklēt tās cēloņus. Te arī atbildes: svētība, pārmaiņu rosinātāja un - jā, noteikti ir vērts iepazīties ar tās cēloņiem.

No veģetodistonijas apciemojuma pasargāts nav neviens. Tomēr vislabprātāk tā apciemo tos, kas sev ilgstoši darījuši pāri ar fizisku vai psiholoģisku pārpūli. Katram gadījumam ieskicēšu - kas tas ir par zvēru, ja nu gadījumā kāds vēl nezin -  veģetodistonija izpaužas kā panikas lēkmes, trauksme 24h/diennaktī, sāpes sirds apvidū un mežonīgas bailes nomirt. Jā, tikai sajūtas, toties grandiozas un biedējošas, īpaši, ja ar ko tādu nekad dzīvē iepriekš neesi saskāries un pat neesi dzirdējis. Panikas lēkmēm tendence uznākt jebkurā publiskā vietā. Īpaši, lielveikalos. Arī sēžot lidaparātā. Un tad tā sajūta ir tāda - ja nekavējoties nedosies uz izeju - gals klāt.

Ikviens, kas ar veģetodistoniju saskāries, itin labi sapratīs, par ko runāju. Cilvēks, kam tas viss gājis secen - var būt neizpratne, un var rasties vēlme apgalvot, kas nu tas par 'sviestu'. Ka tā nevar būt... Var, var. Un kā vēl var. Sajūtas patiesi nav vārdos aprakstāmas. Kaut kas starp 'vai es vispār esmu normāls' un 'ar mani laikam ir .. cauri'. 

Veģetodistonija ir dvēseles izmisīgs sauciens pēc palīdzības. Lūgums vairs neiet no sevis prom. Lūgums atgriezties. Un sevi atkal sadzirdēt. Un izvēlēties dzīvot SAVU ne SVEŠU dzīvi.

Kāpēc veģetodistoniju par svētību nosaucu? Tagad uzdrīkstos apgalvot, ka tā ir liela dāvana - ko tādu sev ciemos sagaidīt. Toreiz, kad tā pie manis ieradās - tad gan tā nedomāju.  Kāpēc par veģetodistonijas klātbūtni vērts būt pateicīgam? Jo tā ļoti labi motivē pārmaiņām, ja līdz šim vienmēr esi atradis ko svarīgāku darāmu. Un atlicis to, ko atlikt nevajag. Savu dzīvi.

Kāpēc cēloņus vērts iepazīt un uzzināt? Lai zinātu, kurā virzienā pārmaiņas īstenot. Kas ir tā joma, kas ilgāk gaidīt vairs nevar. Un kur nekavējoties kardinālas izmaiņas nepieciešamas. Pirmais neatliekamais lēmums - vairs nedarīt sev pāri.
Jā, kaut arī sajūtas patiesi nepatīkamas - veģetodistonija ir ... laba. Aicinot sevi sadzirdēt un sev tik ļoti vajadzīgās pārmaiņas arī īstenot. Tādi tipiskākie pārmaiņu virzieni - esošā darba nomaiņa, esošo attiecību pārskatīšana un optimālu risinājumu meklēšana, un - pats galvenais -  beidzot ir pienācis laiks veltīt uzmanību sev. Kas ir tas, ko vēlos? Kurp eju? Kāpēc katru dienu jūtos tā kā jūtos..? Ko varu darīt, lai to mainītu? Ko varu darīt tūlīt (kaut vai mazumiņu), lai sniegtu sev tik ļoti nepieciešamo atbalstu..? Un rīkoties. Savu dzīvi uz vēlāku laiku vairs neatlikt.

Veģetodistonija ir svētība, jo palīdz atgriezties atpakaļ pie sevis. Pārskatīt prioritātes. Apstāties un sajust: "Vai tas, kā es dzīvoju, ir saskaņā ar mani pašu?". Un atteikties no tā, kas ved uz nekurieni. Izvēlēties sev citu ceļu. Atpakaļceļu. Uz sevis sadzirdēšanu. Un savu vajadzību apzināšanu.

Jā, protams, var dzert medikamentus un apslāpēt sekas. Bet papildus tam ir vērts sev pajautāt - vai tiešām vēlos nolikvidēt tikai acij redzamo aisberga daļu? Nolikvidēt tikai sekas? Jeb vēlos šo problēmu atrisināt pašos pamatos? Medikamenti palīdz, tomēr cēloni tie nenovērš. Cēloņi mēdz būt gana sāpīgi. Bet neviens cits, izņemot tevi, tos izsāpēt nevar. Un neviens no malas nekādi nevar zināt, kas patiesībā notiek tavā dvēselē.. Kur tik ļoti pats sev esi pāri nodarījis vai pieļāvis pārestību no malas.

Veģetodistonija ir dvēseles izmisīgs sauciens pēc palīdzības. Lūgums vairs neiet no sevis prom. Lūgums atgriezties. Un sevi atkal sadzirdēt. Un izvēlēties dzīvot SAVU ne SVEŠU dzīvi.

Un tāpēc no veģetodistonijas nudien nav vērts baidīties. Sliktākais jau ir aiz muguras. Viss sliktākais jau ir beidzies. Jo veģetodistonija ierodas brīdī, kad pienācis laiks pārmaiņām. Jaunām un Sev labvēlīgām pārmaiņām. Var sākties sevis iemīlēšanas, savu vajadzību apzināšanās un savu sapņu piepildīšanas laiks.  Mūsu katra iespēja atgriezties pie sevis atpakaļ. Iemīlēt sevi un izdarīt jaunas izvēles. Jā, izvēlēties dzīvot savu dzīvi. 

No stereotipiem un bailēm brīvu dzīvi. Savējo. Savas dvēseles aicināto. Tādu, kurā dzīvo prieks nevis .. ciešanas. Mīlestības un dzīvesprieka piepildītu.

Un nevienam nav noslēpums, ka bērni vēro savus vecākus. Mācās no vecāku pieredzes. Ja veģetodistonijas iespaidā izvēlēsies savu dzīvi nodot baiļu varā un turpināsi pats no sevis bēgt prom, tā būs pieredze, ko pārņems arī tavs bērns. Kad pieaugs, pārņems šo modeli. Gluži neapzināti. Ka problēmas risina ar bēgšanas palīdzību..

Tāpēc izvēlies būt .. drosmīgs un ļauj sev piedzīvot pārmaiņas. Izvēlies būt.. brīvs. Izvēlies dzīvi, kas saskaņā ar tevi. Un tu iedosi savam bērnam cita veida pieredzi. Par to, ka dzīve nav ciešanu pilna. Un ka var priecāties par katru savas dzīves dienu. Ka no pārbaudījumiem nav jābaidās, jo katrs pārbaudījums patiesībā ir iespēja. Iespēja uz savu dzīvi palūkoties no cita skatu punkta. Un ieviest pārmaiņas, kuras tev sen jau nepieciešamas. 

Satikt un iepazīt sevi. Un vairs nedarīt sev pāri. Vairot mīlestību, sirsnību un sapratni. Uzdrīkstēties īstenot savus sapņus. Sekot savai sirdij. Iemīlēt sevi. Un dalīties savā mīlestībā ar saviem bērniem. Un apkārtējo pasauli.


Ar sirsnību un mīļumu,
13 gadīga dēla mamma Dace Pavloviča