Ne vienmēr pie vainas rindas. Dažkārt cilvēki vienkārši neiet pie ārsta, līdz slimība ir ļoti ielaista

“Nesen praksē sastapos ar gadījumu, kad sieviete dzīvojusi ar krūts audzēju pat piecus gadus un nav ārstējusies,” stāsta RSU Ķirurģijas katedras asoc. prof. Arvīds Irmejs, kurš vada Krūts slimību centru Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. “Nereti pie mums vēršas pacientes ar acīm redzamiem ļaundabīgiem veidojumiem, kas pat jau izčūlojuši un smako. Ik pa laikam uzņemšanas nodaļā ieved kādu pacienti, kurai ielaists audzējs sācis stipri asiņot. Un tas notiek mūsdienās - Eiropā. Nevēlos dramatizēt – pārsvarā krūts vēža pacientes ir atbildīgas un līdzestīgas, un tendence gadu gaitā šajā ziņā ir pozitīva, tomēr vēl joprojām netrūkst gadījumu, kad sievietes pat ar nopietnām audzēja pazīmēm ilgstoši izvairās no ārsta apmeklējuma.” 

Iemesli šādai rīcībai ir ļoti individuāli. Daļa sieviešu neuzticas medicīnai un palīdzību meklē pie dziedniekiem. Parasti gan šīs sievietes nonāk mediķu rokās, kad daudz kas jau ir nokavēts ārstēšanas iespēju ziņā. Nereti no ārsta apmeklējuma attur kautrēšanās pārrunāt delikātas lietas un rādīt ķermeņa intīmākās zonas. Ir arī cilvēki, kas ārsta apmeklējumu uzskata par vājuma pazīmi un dzīvo pēc principa – “iešu, kamēr kritīšu”. Tomēr kā visbūtiskāko iemeslu speciālisti min bailes, kas ne vienmēr ir apzinātas. 

“Kādas parasti ir pirmās asociācijas, izdzirdot vārdu vēzis? Smaga, neārstējama slimība, nāve…,” pacienta izjūtas skaidro RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedras docente Jeļena Koļesņikova. “Uzzinot par vēža diagnozi pacientiem var būt spēcīgas emocionālās reakcijas, kas ietver, piemēram, bailes, paniku, tukšuma izjūtu, bēdas un bezcerību, jo pacientam tā ir krīzes situācija. Ļaundabīgo audzēju ārstēšanā būtisku problēmu rada laika faktors. No vienas puses, situācija prasa, lai pacients nekavējoties uzsāktu ārstēšanos, no otras puses, cilvēkam ir nepieciešams laiks, lai izveidotu priekšstatu un attieksmi pret savu slimību un pieņemtu to. Tas nevar notikt vienā dienā. Iespējams, cilvēks vēl vakar uzskatījis sevi par pilnīgi veselu un pēkšņi viņam jāpieņem jauna situācija, kas ietekmē gan cilvēka domas pašam par sevi, pašapziņu, nākotnes ieceres, ekonomisko situāciju, darbu un ģimeni, kā arī liek pārvērtēt visu dzīvi.”

Iespējams, cilvēks vēl vakar uzskatījis sevi par pilnīgi veselu un pēkšņi viņam jāpieņem jauna situācija, kas ietekmē gan cilvēka domas pašam par sevi, pašapziņu, nākotnes ieceres, ekonomisko situāciju, darbu un ģimeni, kā arī liek pārvērtēt visu dzīvi.

Pastāv divejādas stratēģijas problemātisku situāciju risināšanai – uz problēmu vērstas un uz emocijām balstītas. Ja cilvēkam ir grūti tikt galā ar spēcīgām emocijām, bieži tiek pieņemti lēmumi, kas ir attālināti no problēmas risināšanas, tas izpaužas kā novilcināšana, ārstēšanās atlikšana. Ja pacients ilgstoši neārstējas un ignorē savu diagnozi, tas var liecināt par ļoti spēcīgu slimības noliegumu. Krūts vēža gadījumā to veicina apstāklis, ka ļaundabīgie veidojumi parasti nesāp, ja vien metastāzes jau nav skārušas, piemēram, kaulus. Sāpes turpretī ir spēcīga motivācija, kas piespiež pacientu rīkoties, jo ar tām ir grūti sadzīvot. Daži pacienti var ilgstoši iestrēgt slimības nolieguma vai dusmošanās fāzē un pārmetumos gan sev, gan ārstiem, piemēram, par laikus neatklātu diagnozi. Rezultātā var ciest uzticība mediķiem un tikt apgrūtināts ārstēšanas process. 

LASI ARĪ: Desmit pazīmes, kuras nedrīkst ignorēt. Tās var liecināt par vēzi!

Dzemdes kakla vēzis. Ja savlaicīgi atklāts, veiksmīgi ārstējams

Ko tu zini par zarnu vēzi?

Vēža pārmantošana. Kur var Latvijā konsultēties?

Nereti slimnieki meklē dažādas alternatīvas, kas neskan tik biedējoši, kā operācija vai ķīmijterapija. Cilvēki nododas netradicionālajai medicīnai, jogai, relaksācijai, diētām un citām metodēm, kas, iespējams, var zināmā mērā palīdzēt, taču tās nerisina pamata problēmu A.Irmejs atzīst: “Savulaik visai dedzīgi centos pārliecināt par piedāvātās ārstēšanas nepieciešamību, tomēr neatceros, ka mani argumenti uz kādu būtu īpaši iedarbojušies un likuši mainīt viedokli. Tagad es kā ārsts sniedzu ar zinātniskiem pierādījumiem pamatotas rekomendācijas, izstāstu potenciālo slimības gaitu, taču daudz vairāk tiek respektēta arī paša pacienta izvēle, jo neviena ārstēšana nedarbosies, ja nebūs līdzestības.” 

To, kā pacients reaģēs uz slimību, lielā mērā nosaka personības iezīmes. Ir zināms, ka cilvēkam, kam ir lielāka nosliece, piemēram, uz neirotismu (trauksmainību, kautrīgumu, garastāvokļa svārstībām), spēcīgāks būs stress, reaģējot uz slimību. Turklāt vairāki pasaulē veiktie pētījumi apstiprina neirotisma saistību ar biežākām sūdzībām par veselību un saslimšanas gadījumiem.

Latvijā veselības aprūpes modelis ne vienmēr ir orientēts uz pacientu. Turklāt sistēmā trūkst psihosiciālās komponentes.

Runājot par bailēm, A. Irmejs uzsver, ka tās veicina stereotipi: “Pirms desmit gadiem apmēram 80 % gadījumu krūts vēzis nozīmēja krūts zaudēšanu, taču daudzas sievietes nezina, ka šobrīd situācija ir būtiski mainījusies. Šobrīd Latvijā vairāk nekā 50 % gadījumu krūts tiek saglabāta, izmantojot krūti saudzējošu operāciju. Te liela nozīme ir arī zālēm, kas tiek nozīmētas pirms operācijas – tās lielus audzējus reizēm būtiski samazina vai iznīcina vispār. Jāņem vērā, ka laikus vēršoties pie ārsta un ārstējot vēzi agrīnā stadijā, ir plašākas iespējas izvēlēties pacientei saudzīgākas ārstēšanas metodes un arī ārstēšanas rezultāti var būt daudz sekmīgāki.”

Krūts vēža pacientes var īpaši jūtīgi uztvert savu slimību, jo iespēju zaudēt krūti sieviete redz kā apdraudējumu savai sievišķībai, pievilcībai, attiecībām, ģimenei un mātes funkciju nodrošināšanai. Šeit ļoti svarīga loma būtu psiholoģiskajam atbalstam. Ļoti bieži psiholoģiskā palīdzība būtu nepieciešama arī tuviniekiem, kuriem arī ir emocionāli grūti un trūkst zināšanu, kā runāt ar slimnieku. Nereti tas noved pie slimības ignorēšanas un pacienta noslēgšanās sevī, taču tā nenāk par labu ne tuviniekam, ne pašam slimniekam.

J.Koļesņikova: “Latvijā veselības aprūpes modelis ne vienmēr ir orientēts uz pacientu. Turklāt sistēmā trūkst psihosiciālās komponentes. Diskusijās par veselības aprūpes sistēmas pilnveidošanu nevajadzētu aizmirst, ka pat visdārgākās zāles nelīdzēs, ja pacients netiks galā ar slimības psiholoģiskajiem aspektiem, emocionāli “salūzīs”, piedzīvos smagu depresiju, pašnāvnieciskas tieksmes, lietos alkoholu vai nodosies citām destruktīvām rīcībām.”

Baiļu mazināšanā liela loma ir sabiedrības izglītošanai. Jau no mazotnes jāveido paradums rūpēties par veselību. To vislabāk var paveikt vecāki ar savu piemēru, regulāri apmeklējot ģimenes ārstu, neignorējot veselības problēmas, regulāri veicot profilaktiskās vēža pārbaudes, ko piedāvā valsts.

Šobrīd vairākas nevalstiskās organizācijas sniedz psiholoģisko atbalstu pacientiem un tuviniekiem, arī RSU ir rīkojusi publiskās lekcijas interesentiem par veselības psiholoģiju. Taču šīs atsevišķās iniciatīvas nespēj nodrošināt palīdzību visiem, kuriem tas būtu nepieciešams, līdz ar to būtu sagaidāma sistemātiska pieeja no valsts puses problēmas risināšanā. Īpaši nepieciešama būtu psihologa iesaistīšana ārstēšanas procesā.

Baiļu mazināšanā liela loma ir sabiedrības izglītošanai. Jau no mazotnes jāveido paradums rūpēties par veselību. To vislabāk var paveikt vecāki ar savu piemēru, regulāri apmeklējot ģimenes ārstu, neignorējot veselības problēmas, regulāri veicot profilaktiskās vēža pārbaudes, ko piedāvā valsts. Ja cilvēks šādu uzvedības modeli apgūs jau bērnībā, tad tas kļūs par tikpat dabisku pieradumu, kā mazgāšanās vai zobu tīrīšana. Arī stereotipiem par vēzi kā nāves spriedumu jāmainās, jo medicīna attīstās un mūsdienās onkoloģiska slimība ir uztverama kā jebkura cita ārstējama slimība.