Paciente ar diagnozi vēzis: "Pie dzīves nekas tā netur, kā nenomaksāts kredīts!"

Visbiežāk sastopamās vēža lokācijas vietas vīriešiem šajā vecumā grupā ir limfoīdie, asinsrades un radniecīgie audi (43 gadījumi), sēklinieki (25 gadījumi) un galvas smadzenes (23 gadījumi). Savukārt 2015. gadā uzskaitē uzņemtajām sievietēm vecuma grupā no 18 līdz 44 gadiem 112 gadījumos diagnosticēts krūts vēzis, 75 gadījumos – dzemdes kakla vēzis, bet 42 gadījumos – vairogdziedzera vēzis. 

Lai vēža pacienti pēc nogurdinošā ārstēšanās procesa spētu pilnvērtīgi atgriezties dzīvē, viņiem ir nepieciešama psihosociālā rehabilitācija, jo smagā slimība atstāj ne tikai fiziskas rētas, bet arī dziļus emocionālos nospiedumus par pārdzīvoto. Diemžēl patlaban Latvijas valsts šāda veida palīdzību iedzīvotājiem nesniedz, un līdz šim onkoloģiskie pacienti vislielāko psiholoģisko atbalstu saņēmuši biedrības “Dzīvības koks” nometnēs, kas ik gadu tiek rīkotas par saziedotiem līdzekļiem. 
 

Saskaņā ar SPKC datiem Latvijā ir gandrīz 75 tūkstoši cilvēku, kuriem ir bijis diagnosticēts vēzis, taču šogad ar biedrības “Dzīvības koks” savāktajiem ziedojumiem pietika vien divām nometnēm, kurās varēja piedalīties tikai 48 cilvēki. Ievērojamu atbalstu nometņu rīkošanai varētu sniegt “Latvijas Radio 5 - Pieci.lv” labdarības maratonā “Dod pieci” savāktie ziedojumi. Labdarības maratons “Dod Pieci” šogad noritēs no 15.-21. decembrim, kad trīs radio “Pieci.lv” dīdžeji sešas dienas pavadīs ieslēgti īpašā stikla studijā un atskaņos mūziku, kuru, veicot ziedojumu, izvēlējušies klausītāji. Minimālais ziedojums par dziesmu ir 5 eiro un tas dos iespēju vienam cilvēkam apmeklēt vienu nodarbību "Dzīvības koks" psihosociālās rehabilitācijas nometnē. Protams, ziedot var arī lielāku summu. Lielākais privātpersonas ziedojums, kas veikts par vienu dziesmu iepriekšējos divos “Dod Pieci” labdarības maratonos, ir 2000 eiro. Vairākkārt saņemti ziedojumi arī 1000 eiro apmērā par dziesmu.  

Vēzis - arī jaunajiem
Sarmītei šobrīd ir 44 gadi. Dzemdes kakla vēzis sievietei tika diagnosticēts 41 gada vecumā, un viņa ir viena no tām onkoloģiskajām pacientēm, kas pabijusi “Dzīvības koks” nometnē.

“Arī pirms diagnozes uzzināšanas tiku domājusi par to, kāpēc vēzis skar arī gados jaunus cilvēkus. Vienmēr jautāju - par ko? Domāju par bērniem, kuriem ir šī diagnoze... Kāpēc tas notiek ar bērnu, kas tikko ir sācis dzīvot? Savu galējo diagnozi - ļaundabīgs audzējs 3./4. stadijā, - uzzināju Onkoloģijas centrā Gaiļezerā. Manuprāt, daktere nebija īpaši kompetenta, jo uz manu jautājumu, ko tas īsti nozīmē, atbildēja, ka vēža slimnieki iedalās divās kategorijās: cerīgie un pārējie. “Jūs diemžēl neesat cerīgo kategorijā!”, viņa noteica. Uz manu precizējošo jautājumu par to, cik tieši man atlicis dzīvot, viņa atbildēja, ka rudens lapas nesagaidīšu (saruna notika maijā). 

Galvenā atziņa šobrīd - pie dzīves nekas tā netur, kā nenomaksāts kredīts!

Pirmā doma bija - ārprāts, man ir nenomaksāts kredīts, es to nevaru atstāt saviem bērniem! Pēc tam nopriecājos, ka abi bērni ir pilngadīgi un nebūs lieki jāapgrūtina ne valsts, ne radinieki. Galvenā atziņa šobrīd - pie dzīves nekas tā netur, kā nenomaksāts kredīts! (Smejas). Sevi žēlot man nebija spēka, tāpēc šis posms manā ceļā iztrūkst, bet vispār tas ļoti mobilizēja sākt cīņu ar slimību, lieki  nekavējoties. Lai gan es vienmēr esmu bijusi optimiste, manu vērtību augšgalā ir bijušas cilvēciskās attiecības. Tagad, pateicoties slimībai, es tās vērtēju vēl augstāk.

Vai vēzis maina dzīvi? Protams! Kad ginekoloģe Siguldas ārstniecības iestādē konstatēja, ka ar mani ir pavisam slikti, pa taisno nosūtīja uz izmeklējumiem Gaiļezerā, tāpēc uzreiz biju “uz slimības lapas”. Pēc gadu ilgas prombūtnes iepriekšējā darba vietā neatgriezos. Man nebija spēka nekam, pat ne vaļaspriekiem. Manā “Zelta komandā” bija ārsti, ģimene, draugi, kolēģi, dziedniece un Dievs. Bez draugu atbalsta būtu bijis ļoti grūti - viņi mani apmeklēja slimnīcā, organizēja asins nodošanu, kad tas bija nepieciečams, vadāja uz slimnīcu un uz mājām, pirka dažādus uztura bagātinātājus, savāca naudiņu, ko es izmantoju, lai ietu pusdienās uz kafejnīcu, kad varēju atsākt ēst, jo slimnīcas ēdiens man izsauca vemšanu.

Rast iekšējo spēku, lai turpinātu pilnvērtīgi dzīvot, man palīdz pats fakts, ka joprojām esmu dzīva! Katra diena man ir brīnums un laime, jo tā ir pienākusi. Es esmu absolūti laimīgs cilvēks, jo varu veikt ikdienišķas lietas un satikt savus mīļos cilvēkus.

Sava loma atlabšanai bija arī dalībai "Dzīvības koks" psihosociālās rehabilitācijas nometnē. Es jau biju atgriezusies ikdienas dzīvē pirms gada. Nometne man bija vajadzīga, lai satiktu sev līdzīgos, lai iepazītu brīnišķīgas meitenes, lai palīdzētu un sapurinātu kādu. Tur viss bija vienkārši un vienlaikus tik brīnumaini! Sajūta, ka nevienam nav jāstāsta, kā man ir, jo viņas visu jau zina. Nometne deva spēku man, dodot spēku citām meitenēm. Paldies par šo iespēju!”

Neinteresē izaugsme darbā
Ivaram (vārds mainīts) ir 34 gadi. Arī viņš ir piedalījies “Dzīvības koks” nometnē, jo 33 gadu vecumā jaunajam vīrietim atklāja zarnu vēzi. 

“Pirms pats ar to saskāros, zināju, ka cilvēki slimo ar vēzi, bet toreiz likās, ka to cilvēku, kurus skar šī slimība, ir samērā maz. Par slavenībām dažreiz presē varēja izlasīt... Tieši par zarnu vēzi biju lasījis, ka tas apdraud krietni vecākus vīriešus, un par to nesatraucos. Dažreiz bija ienākušas prātā domas, ko būtu mainījis savā dzīvē, ja uzzinātu, ka esmu ļoti slims un atlicis dzīvot tikai nedaudz.... Toreiz likās, ka visu pamestu un dotos, kur acis rāda, ceļotu un nesatrauktos par nākotni, taču īstenībā viss bija pavisam savādāk. Rezultātu nevar prognozēt. Nāca apstarošana, ķīmijterapija, operācija, atkal ķīmijterapija… Vai slimība atgriezīsies? Kas to lai zina.
Vēzis pamatīgi izsita pamatu zem kājām. Esmu vēl tik jauns! Man likās, ka paspēšu izveidot karjeru un ģimeni, bet dzīve ieviesa savas korekcijas. Mani vairs neinteresē izaugsme darbā. Nožēloju, ka vilku garumā ar ģimenes izveidi, jo pēc apstarošanas un ķīmijterapijas visdrīzāk būšu neauglīgs. Atzīšos - pirmajā brīdī tā nobijos, ka samierinājos, ka atlicis dzīvot nedaudz. Pat nopriecājos, ka pa lielam šajā dzīvē mani nekas netur, taču ar laiku parādījās cerība un vēlme pieredzēt visu, kas mums dots.

Uzzinot par slimību, darbu nācās atstāt - paņēmu slimības lapu, jo nevarēju apvienot darbu ar intensīvo ārstēšanos. Paveicās, ka darba devējs ir ļoti pretimnākošs. Visi mani aktīvie vaļasprieki nu ir pagātnē, jo riteņbraukšanai, pārgājieniem, burāšanai nav fiziskā spēka. Tagad patīk mājās kaut ko no dēļiem izgatavot, piemēram, putnu barotavu, plauktu, puķu kasti, kaķim nagu asināmo. Atsāku zīmēt, jo iepriekš tam nepietika laika. Draugu loks nemainījās, bet no visiem draugiem, kuri man bija, izkristalizējās tādi, kuriem esmu ļoti pateicīgs par atbalstu.

Iekšējo spēku dod ticība labam iznākumam. Esmu pateicīgs Latvijas valstij par finansiālo atbalstu, kas ļauj pilnvērtīgi ārstēties - man paveicās, ka ar manu diagnozi ķīmijterapijas zāles ir apmaksātas. Esmu pateicīgs onkologam-ķirurgam Armandam Sīviņam, kas paveica neiedomājami sarežģītu operāciju, un vieš manī cerību, ka pēc visa pārciestā varēšu atgriezties dzīvē ar nelielām īpatnībām. Protams, milzu atbalstu dod pkārtējo mīlestība un rūpes, īpaši no draudzenes un vecāku puses.


“Dzīvības koks” psihosociālās rehabilitācijas nometnē nokļuvu tieši pirms operācijas un tur radu daudz atbildes uz mani urdošiem jautājumiem, ieguvu pozitīvas emocijas un uzklausīju citu cilvēku pieredzi. Tā ir neatsverama palīdzība.”