Pēc osteopāta bērnam uzlabojās dzirde. Kā palīdz osteopātija

Poza atklāj, kas vainas

Osteopātijā ķermeni skata kā kopumu, integrētu sistēmu, skaidro osteopāte, Baltijas Osteopātu asociācijas prezidente Anda Polna, kurai ir vairāk nekā 20 gadu pieredze šajā jomā. Svarīgi, kā cilvēks jūtas savā ķermenī, kā iekļaujas ikdienas un darba vidē. Ja ikdiena ir sliktiem notikumiem piesātināta, nervu sistēma saņem negatīvo informāciju, rodas nomāktība, kas atspoguļojas cilvēka sejā, izskatā, uzvedībā, stājā, kustībās. Tas ir osteopāta galvenais informācijas avots.

“Vēroju jau to, kā pacients ienāk pa durvīm. Tālāk vērtēju, kā viņš apsēžas, kādu pozu ieņem. Šīs nepiespiestās darbības nereti ir vissvarīgākā informācija. Kad lūdzu veikt kādu noteiktu kustību, to grib izpildīt pēc iespējas pareizāk, precīzāk.

Mēdz būt tā, ka pacients pirmajā vizītē neko daudz par sevi pat nevar pastāstīt, tikai vēlāk atminas, ka kāds loceklis bijis sastiepts, lauzts, sasists. Visas senās traumas ietekmē ķermeņa tagadējo stāvokli,” stāsta ārste.

Lai ērti un viegli mammas puncī

Anda Polna ārstē gan pieaugušos, gan bērnus, bet lielākoties darbojas ar mazākajiem pacientiem. Mazuļa attīstībā ir vairāki nozīmīgi posmi, un katram ir savas fizioloģiskās īpatnības. Jaunās dzīvības attīstību ietekmē pat tas, kā vecāki gatavojas bērna ieņemšanai. “Ir patīkami dzirdēt ginekologus aicinām gatavoties grūtniecībai laikus, plānot dzīves ritmu un uzturu, lai grūtniecība noritētu viegli un bez problēmām. Māmiņai jāspēj izbaudīt šo fizioloģisko stāvokli, jo auglis tiek ietekmēts gan fiziskā, gan psihoemocionālā līmenī.”

Pirmais lielais piedzīvojums bērnam ir piedzimšana, kad jāsasveicinās ar lielo pasauli. Šis notikums lielā mērā ietekmē tālāko attīstību

Andu Polnu nereti apmeklē sievietes, kuras ir otrā bērna gaidībās, jo saprot, cik svarīgi ir sekot līdzi augļa attīstībai grūtniecības periodā. Osteopāts palīdz rast līdzsvaru muskuļu, saišu un diafragmas kustībām. Pretējā gadījumā var būt grūti pareizi un nepiespiesti izpildīt grūtnieču kursos demonstrētos vingrojumus. Vēlāk var sāpēt mugura, rasties stājas problēmas.

Jāņem vērā, kā novietota dzemde. Auglis spēj pielāgoties dažādiem apstākļiem, tomēr dzemdei un audiem jābūt brīviem, lai varētu brīvi elpot. Padevīgi audi ļauj tam mātes vēderā ieņemt visērtāko stāvokli. Tas vajadzīgs, lai veiksmīgi noritētu dzemdības un bērns attīstītos pareizi. Osteopātija ir saudzīgākais un nesāpīgākais veids, kā auglim ērti iekārtoties mātes vēderā nepareizas guļas gadījumā. Šī darbība netiek fiziski piespiesta vai provocēta, bet tiek radīti apstākļi, lai topošais mazulis pats pagrieztos, kā ērtāk, stāsta Anda Polna.

Vēl jāņem vērā psihoemocionālais faktors. “Pirmais lielais piedzīvojums bērnam ir piedzimšana, kad jāsasveicinās ar lielo pasauli. Šis notikums lielā mērā ietekmē tālāko attīstību,” paskaidro ārste. Bērnam nenāk par labu piedzimt ne ilgā un sarežģītā veidā, ne arī par ātru, jo nervu sistēma un kauli nespēj tik ātri adaptēties. Tomēr iegurņa īpatnības vai iepriekšējas traumas var būt iemesls ātrām vai ieilgušām dzemdībām (ilgāk par 14–18 stundām). Dažkārt komplikāciju dēļ jāveic ķeizargrieziens, un bērns pasaulē ienāk daudz straujāk, nekā paredzēts. Tādā gadījumā jaundzimušajam var būt nemierīgs miegs, paaugstināts muskulatūras tonuss, zīdainis bieži raud un izliecas dažādās pozās. Tad palīdzēt var osteopāta pieskāriens. Savukārt pirms dzemdībām vēlams, lai speciālists pārbauda, kā darbojas grūtnieces iegurnis, diafragma, elpošana, muskuļi un saites. Ja audi ir brīvi un padevīgi, dzemdību slodzes laikā tie spēj vieglāk piemēroties.
 

Katrs kritiens – traucēklis attīstībai

Pēc dzemdībām ir citi svarīgi dzīves pakāpieni. “Man ir svarīgi redzēt zīdaini visos galvenajos attīstības posmos: kad viņš sāk velties, rāpot, sēdēt un staigāt. Šajā laikā mazulis sāk sliet ķermeni vertikāli, un jāvēro, kā viņš pielāgojas gravitācijas spēkam, kāda veidojas gaita,” stāsta osteopāte. Viņa piebilst, ka līdzsvara traucējumus vēlāk nereti rada it kā nevainīgi kritieni, traumas, atsišanās pret cietu virsmu. Tāpēc svarīgi pieskatīt bērnu, jo jebkura neveikla kustība var atstāt sekas. It īpaši jāsargā pakausis un seja.

Visbiežāk var novērot, ka jaundzimušie ir raudulīgi, grūti nomierināmi, ir zarnu kolikas, zīšanas, rīšanas vai elpošanas problēmas, asimetriskas gulēšanas pozas, mierīgi guļ tikai mājās. Osteopāte atzīst, ka reizēm pietiek parādīt guļoša bērna fotogrāfiju un speciālists jau var noteikt, kas par vainu. Problēmas vēlams novērst pēc iespējas ātrāk. Ja neko nemaina, vēlāk tās mēdz samilzt.

Lai gan zīdainis nevar pateikt, kas viņam sāp, viņš to lieliski parāda. “Bērns nemelo. Protams, katram pacientam jāatrod individuāla pieeja. Pirmajā vizītē ievācu anamnēzi. Uzdodu jautājumus, kā noritējusi grūtniecība, kā māmiņa jutusies šajā periodā, kādas bijušas slimības, traumas, vai jutusi stresu, kā noritējušas dzemdības, kā jaundzimušais uzvedies pēc dzemdībām. Ja zīdainis ir mierīgs, viņu var noguldīt, bet reizēm viņš saraujas kūniņā, ir brīvs tikai mammas klēpī vai pie krūts. Kad bērns apzinās svešu cilvēku, viņš sāk vairāk bīties. Gada vecums ir robeža, kad bērns kļūst apzinātāks un komunicēt ir grūtāk. Jāatrod, ar ko piesaistīt uzmanību, radīt interesi,” stāsta ārste.

“Uz konsultācijām arī vēlāk nāk pacienti, kurus esmu ārstējusi pavisam mazus. Ja mamma ierodas pie manis ar savu otro bērniņu, jūtu pietiekami lielu uzticēšanos.”

Ārstē ar pieskārienu

Turot rokās zīdainīti, osteopāts ar viņa ķermeni strādā kā ar līdzsvara kausiņiem. Speciālista pirksti ir kā filigrāni, trenēti instrumenti. Ar pieskārieniem mugurkaulam, galvaskausam un šuvītēm osteopāts izvērtē, cik saspringti vai kustīgi ir audi. Vietās, kur kustība nav brīva, bērns var reaģēt ar kliedzienu, asarām vai kā citādi izrādīt nepatiku.

“Es spēju atšķirt, kad pacientam negribas, ir nepatīkami un kaut kas sāp. Reizēm mammas ļoti emocionāli reaģē uz mazuļa raudām, it īpaši, ja tas ir pirmais bērniņš. Zīdainis jūt, ka māmiņa uzvelkas līdz ar viņu. Atkal rodot saikni ar bērnu, var turpināt nepieciešamās manipulācijas,” procesu raksturo ārste.

Sākumā daudzi nezināja un nesaprata osteopātijas būtību. Laiks lielā mērā visu ir salicis pa plauktiņiem. Informācija ir nonākusi gan līdz citiem ārstiem, gan plašākai sabiedrībai. Rezultāti runā paši par sevi, tāpēc speciāla reklāma nav vajadzīga, uzskata speciāliste.

Agrāk Anda Polna strādāja rehabilitācijas centrā Krimulda. “Ārstu žurnālā izlasīju par iespēju apgūt osteopātiju. Radās interese, aizgāju uz pirmo un otro semināru. Sapratu, ka tas ir noderīgi. Neviens nezināja, kā tas izvērtīsies, bet osteopātija veiksmīgi apgrieza manu dzīvi kājām gaisā. Lai gan nācās pilnībā mainīt domāšanu, kas izveidojās, mācoties par ārsti, darīju to ar lielu interesi. Bija gan jāpaplašina, gan jāpadziļina zināšanas, jāsavelk kopā visas stīgas, kas savieno ķermeni no galvas līdz papēžiem. Sīkāk jāizprot katras ķermeņa daļas struktūra, nozīmība un iespējas kaut ko uzlabot. Šīs zināšanas, pirkstu jutība, dažādi semināri un prakse daudzu gadu garumā ir pilnveidojusi pacientu izvērtēšanu. Tas savukārt ļauj ātrāk un efektīvāk izvēlēties nepieciešamo pieeju ārstēšanai un sasniegt vēlamo rezultātu.”

Osteopātija nav tradicionālās masāžas kurss, kad pietiek ar dažiem apmeklējumiem. Ar maigiem pieskārieniem iespējams atjaunot kaulu, muskuļu, saišu un saistaudu līdzsvarotu darbību, atbrīvot izveidojušos blokus un nospriegotus muskuļus, atjaunot optimālu šķidruma cirkulāciju organismā. Osteopātiju bieži izmanto kā papildu ārstniecības metodi klasiskajai medicīnai.

Pacienti parasti ierodas reizi trijās nedēļās vai mēnesī. Ir situācijas, kad nāk reizi divos mēnešos, jo audiem vajadzīgs laiks reaģēt. Smagos gadījumos pie speciālista jānāk reizi divās nedēļās.

Vērtējot pacientu kopumā, ārste iesaka papildu nodarbes, piemēram, ārstniecisko vingrošanu, peldēšanu, reitterapiju, jogu.

Osteopātija var palīdzēt, ja ir:

• psihomotorās attīstības un runas attīstības aizture;
• bijusi trauma dzemdībās;
• bērnu cerebrālā trieka;
• uzvedības traucējumi (hiperaktivitāte, kaprīzes, histērijas);
• logopēdiskas problēmas, grūtības mācībās;
• redzes traucējumi;
• tiki, neirozes;
• stājas problēmas (skolioze, kifoskolioze);
• alerģijas, bieža saaukstēšanās, hroniskas ausu, kakla un deguna veselības problēmas;
• enurēze (slapināšana gultā) un enkoprēze (kakāšana gultā);
• locītavu problēmas (nepareizi veidota gūžas locītava, iedzimti mežģījumi, plakanā pēda);
• bijusi trauma (kritiens, sasišanās).

Osteopāta konsultācija var noderēt, ja mazulis bieži raud, nespēj iemigt, pamostas bez iemesla, ir kolikas, atgrūž pienu, neveļas, nerāpo, guļ asimetriskā pozā, ir asimetriska plecu josla vai jebkādas citas novirzes no normas.

Pieredze:

Rīdziniece Daina 
Dēlam aptuveni piecu gadu vecumā bija palielināti adenoīdi (aizdegunes mandeles, kas apgrūtina elpošanu un nosedz dzirdes kanālus), līdz ar to radās valodas attīstības aizture, bērns bieži slimoja. Meklējām dažādus veidus, kā to risināt. Radinieki ieteica apmeklēt osteopātu. Iepriekš neko par osteopātiju nebiju dzirdējusi. Atradām labu speciālisti Jelgavā.

Aptuveni pēc piecām vizītēm bērnam kļuva vieglāk elpot, uzlabojās dzirde. Pati arī apmeklēju osteopātu un jutu, ka patiesi elpot ir vieglāk. Papildus apmeklējām citus speciālistus. Pēc laika gan tika veikta adenoīdu operācija (adenotomija).

Visu, ko varēja, osteopāte paveica ar rokām. Man šķita interesanti, ka ārste spēj iedarboties uz pacienta ķermeni, dažbrīd pat nepieskaroties. Turklāt bija sajūta, ka mēģina palīdzēt arī emocionāli – rast atbildes, norādīt problēmjautājumus. Mums skaidroja, ka jāievēro pareizs ēšanas režīms, uzturā jābūt vitamīniem, bērnam regulāri jāpārbauda dzelzs līmenis, D vitamīns. Ieteica sadarboties ar citiem speciālistiem.

Regulāri izmantot osteopātes palīdzību nebija iespējams. Tagad apmeklēju fizioterapeitu, jo tas ir finansiāli izdevīgāk. Fizioterapeits arī noņem muskuļu saspringumu, tikai citā veidā. Cenu atšķirība ir būtiska: par osteopāta apmeklējumu maksāju 60 eiro (bērnam 25 eiro), bet vizīte pie fizioterapeita maksā 10 eiro, bērnam – bez maksas. Tagad dēls mācās skolā, iet uz futbola treniņiem, un osteopāta apmeklējums pat īsti nav vajadzīgs. Katrā ziņā esam ļoti pateicīgi, jo efekts tobrīd bija jūtams.

Ķermenis pats sevi dziedē
Osteopātija nav jaunatklājums, tai ir vairāk nekā 100 gadu sena vēsture. Terapijas pamatlicējs ir ārsts Endrū Teilors Stils, kurš jau XIX gadsimta beigās saprata: lai būtu vesels, visām ķermeņa daļām jādarbojas savstarpējā harmonijā. Osteopātija ir medicīnas nozare, kuru saista ar anatomiju, fizioloģiju, histoloģiju jeb organisma audu, šūnu un orgānu uzbūvi, biomehāniku, neiroloģiju. Tās pamatā ir filozofija par ķermeņa struktūras (anatomiskās uzbūves) un funkcijas (fizioloģijas) vienotību, kā arī organisma spēju dziedēt pašam sevi.

Teksts:  Zane Zālīte, žurnāls "36.6"