Bērns un zobārsta apmeklējums – mīti un patiesība

„Ņemšu bērnu līdzi pie sava zobārsta, lai viņš nebaidās”.
Daļēji pareizi. Vecāki domā, ka bērns redzēs, kā viņš mierīgi guļ vai sēž krēslā un ļauj zobārstam salabot zobus. Savukārt bērni var drīzāk pievērš uzmanību tam, ka vecākiem tiek iešpricēts, no mutes nāk „dūmi”, tiek likti visādi instrumenti vai, vēl sliktāk, redzamas asinis. Šādos gadījumos bērnu būs grūti pēc tam pārliecināt, ka zobārsta apmeklējums būs vienkāršs un nesāpīgs. Tāpēc labāk no malas kritiski novērtēt, ko bērns varētu redzēt vecāku zobārsta apmeklējuma laikā, un ņemt bērnu līdzi tikai tad, ja ir pārliecība, ka pie zobārsta redzētais viņu tiešām iedrošinās, nevis sabiedēs.

„Jo vēlāk bērnu aizvedīšu pie zobārsta, jo mazāk viņš baidīsies. Ja aizvedīšu bērnu pārāk mazu, viņš nobīsies no zobārsta uz mūžu”.
Nepareizi. Vecāki bieži vien zobārsta apmeklējumu saista tikai ar sāpīgu un traumatisku ārstēšanu, tāpēc vizīti mēģina atlikt. Tomēr iet pie zobārsta nenozīmē tikai plombēt zobus. Pirmā vizīte līdz 1 gada vecumam un vēlāk regulāras zobu pārbaudes katru pusgadu ir nepieciešamas tieši tāpēc, lai bērns iepazītos un pierastu pie sava zobārsta, lai zobārsts novērtētu bērna kariesa riska faktorus un palīdzētu novērst zobu bojāšanos. Tā kā zobu pārbaudes ir nesāpīgas, bērnam neizveidojas bailes, un ārstēšana nemaz nav nepieciešama.

„Jo retāk bērnu vedīšu pie zobārsta, jo mazāk viņš baidīsies”.
Nepareizi. Ja novilcina zobārsta apmeklējumu, cik vien ilgi iespējams, un dodas pie speciālista tikai tad, kad sāpes kļuvušas neizturamas, zoba ārstēšana visbiežāk ir sarežģīta, ilga, sāpīga un dārga. Tā kā process šķiet šausmīgs, bērnu ir gandrīz neiespējami pierunāt doties pie zobārsta atkal. Tā izveidojas baiļu apburtais loks. Pacienti ar odontofobiju (bailes no zobārsta) praktiski neiet pie zobārsta uz rutīnas zobu labošanu, kur nu vēl vienkāršām pārbaudēm. Jo ilgāk pacients neiet pie zobārsta, jo briesmīgākas kļūst atmiņas par pēdējo vizīti. Tāpēc vienīgais veids, kā pārvarēt bailes no zobārsta, ir regulāri un nesāpīgi apmeklējumi – zobu pārbaudes un vizītes pie higiēnista.

„Kamēr bērnam neredz caurumus, viņš pie zobārsta nav jāved”.
Nepareizi. Zobu caurumi bieži vien izveidojas starp zobiem, sānu zobu dziļākajās bedrītēs vai pie smaganām no aukslēju puses, kur vecāki izmaiņas var arī nepamanīt. Zobārsts apskata zobus spilgtākā gaismā nekā tas iespējams mājas apstākļos un, ja nepieciešams, veic rentgena uzņēmumus. Piedevām, piena zobi un nesen šķīlušies pastāvīgie zobi var sabojāties ļoti ātri – pat 3 mēnešu laikā, īpaši tad, ja vecāki nepalīdz tos pārtīrīt. Tāpēc regulāri zobārsta apmeklējumi ir ļoti būtiski.

„Jo sīkāk un daudzpusīgāk izskaidrošu bērnam, kas notiks pie zobārsta, jo mazāk viņš baidīsies”.
Daļēji pareizi. Bērnam, protams, ir jāzina, kas tiks darīts zobārsta kabinetā, tomēr tikai vispārējos vilcienos. Pārāk sīkas detaļas var biedēt bērnu, un vecākiem tās ir diezgan grūti izstāstāmas, tāpēc to labāk atstāt bērnu zobārstu ziņā. Tāpat vecāku stāstam jābūt konsekventam, tāpat kā vakara pasaciņai. Ja stāsts par to, kas būs jādara pie zobārsta, katru reizi mainīsies, bērns apjuks. Gatavojot pirmsskolas vecuma bērnu zobārsta apmeklējumam, vajadzētu izvairīties no vārdiem „šprice” un „urbis”. Labāk teikt, ka zobārsts „uzpilinās miega zālītes” un tad „izmazgās zobgraužus” no zoba.

„Bērns vispirms jāved pie higiēnista, tikai tad pie zobārsta.”
Daļēji pareizi. Zobu higiēnists ir neaizstājams speciālists bērnu mutes veselības aprūpē un ļoti labi var veikt mutes kopšanas un ēšanas paradumu izvērtēšanu. Tomēr iet pie zobārsta nenozīmē tikai plombēt zobus. Pirmkārt, kariesu precīzāk tomēr noteiks zobārsts, jo ir vairāk apmācīts tā diagnosticēšanā. Otrkārt, bērnam var rasties grūtības ar uzticēšanos zobārstam, ja pie viņa vedīs tikai tad, kad zobi jau jālabo vai sāp. Tāpēc labāk bērnu vispirms atrādīt zobārstam, tad nopulēt zobus pie higiēnista.

„Ja trīsgadniekam viens zobs ir veiksmīgi saplombēts, tad droši var ārstēt arī pārējos cauros zobus”.
Daļēji pareizi. Ja trīsgadniekam ir pāris nelieli caurumiņi (1 – 3), var mēģināt tos salabot, bērnam sēžot krēslā. Tomēr zobu labošana zobārsta krēslā ar vietējo anestēziju ir liela slodze bērna nervu sistēmai. psihiska slodze mazam bērnam. Trīsgadīga bērna sadarbība, zobārsta krēslā plombējot, visbiežāk ar katru reizi pasliktinās. Nereti, ja pirmais zobs salabots braši, otrajā reizē mazais jau viebjas, bet trešajā – jau skaļi protestē. Tāpēc, ja kariozo zobu ir daudz, ieteicams tos labot vispārējā narkozē. Tomēr vienmēr ir individuāli izņēmumi – ļoti motivēti vecāki (t.i., vecāki, kas ir gatavi ieguldīt ļoti lielu darbu ar bērnu un veltīt lielas pūles, lai zobu ārstēšana bērnam tiešām izdotos) vai bērni ar tiešām stabilu nervu sistēmu. Ar vecākiem (piemēram, 5 gadus veciem) bērniem šādas problēmas rodas daudz retāk.

„Vispārējā narkoze ir kaitīga, labāk plombēt zobus tāpat, ar šprici”.
Nepareizi. Ja bērns zobārsta krēslā raud vai pat kliedz un cīnās (un tā 6 - 8 reizes), tā noteikti ir lielāka slodze uz nervu sistēmu nekā vienreizēja, samēra īslaicīga procedūra vispārējā narkozē. Vispārējā narkoze ir praktiski vienīgā metode, kas ļauj netraumējošā veidā salabot zobus ļoti maziem (līdz 3 – 4 gadu vecumam) vai ļoti bailīgiem bērniem ar vairākiem bojātiem zobiem, kam vai nu jau ir bijusi traumatiska pieredze pie zobārsta vai arī ārstēšanas rezultātā tiktu nodarīta emocionāla trauma. Procedūras laikā bez zobārsta un asistenta vienmēr klāt ir arī anesteziologs un anestezioloģijas māsa, kā arī bērna dzīvībai svarīgās sistēmas (elpošana, sirdsdarbība un asinsspiediens) tiek nepārtraukti monitorētas. Tiek ievadīta minimālā anestēzijas deva, kas nodrošina bērnam komfortu ārstēšanas laikā. Protams, vienmēr pastāv arī riski, ne tikai ieguvumi, un gala izvēle par ārstēšanas veidu tomēr pieder vecākiem.

„Ja bērns pie zobārsta raud, tātad viņam sāp”.
Daļēji pareizi. Ja bērnam sāp, viņš raud. Tomēr ne vienmēr, kad bērns pie zobārsta raud, viņam sāp. Mazuļiem raudāšana bieži vien ir pirmā reakcija uz svešu cilvēku, dīvainas krāsas cimdiem, spilgtu gaismu un citām lietām. Tiklīdz mutes apskate izdarīta un mašīnas gaisma nodziest, raudāšana beidzas un mazais omulīgi sēž mammas klēpī. Bērna mutes dobuma apskate ir ne vairāk traumatiska kā kakla pārbaude pie ģimenes ārsta vai autiņbiksīšu nomaiņa.  Savukārt bērni līdz apmēram 4 gadu vecumam vēl neatšķir sāpes no spiediena un tirpuma sajūtas, un bieži vien baidās arī no mašīnas un putekļu sūcēja trokšņa.

Raksts tapis sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta sertificētu bērnu zobārsti Līgu Kroniņu.