Zane Lobānova: Par emocionālu vardarbību skolā un ģimenē ir atbildīgi pieaugušie

Skolas vidē varas jautājums ir aktuāls, jo pret visām personām tiek izvirzītas nemitīgas prasības, gan skolotājiem, gan skolēniem. Tas nozīmē, ka spriedze ir paaugstināta. Ir veikti vairāki pētījumi, kas apliecina, ka vardarbīgāk izturas tās personas, kuras izjūt kādus nepatīkamus un traucējošus apstākļus.
 

Traucējoši apstākļi pedagogiem ir vairāki – zems atalgojums, liels skaits skolēnu, privātās rūpes u.c. Būtībā to var attiecināt uz jebkuru pieaugušo. Savu rūpju nomākti, cilvēki var kļūt neiecietīgi, asi un reizēm netaisni. Attiecībā pret citiem pieaugušajiem vēl ir iespējas sevi kontrolēt, bet nereti bērni ir tie, kuri var izsaukt spontānāku pieaugušā uzvedību – tai skaitā emocionālo vardarbību.

Emocionāla vardarbība var būt frāzes, ķermeniski žesti, mīmika un neverbālas darbības ar apzinātu vai biežāk neapzinātu mērķi otru pazemot, iebaidīt un demonstrēt savu varu. 

Skolotājam joprojām raksturīga ir "prasītāja" loma, savukārt "izpildītāji" ir skolēni. Rezultātā skolotājs atrodas varas pozīcijā attiecībā pret skolēniem. Bet, vai bērni var būt vardarbīgi pret vecākiem, pret skolotājiem?
Vardarbība biežāk raksturojama kā darbība, kas vērsta uz sociāli, psiholoģiski vai fiziski vājāku personu.

Nedomāju, ka piecgadīga bērna apvainojumus vai pat fizisku uzbrukumu mammai vajadzētu definēt kā vardarbību. Tā drīzāk ir pretošanās, spītēšanās vai nepaklausība. Cita runa ir par 12. klases skolēniem, kuri fiziski, reizēm arī psiholoģiski jūtas jau pārāki par saviem skolotājiem.

Emocionāla vardarbība var būt frāzes, ķermeniski žesti, mīmika un neverbālas darbības ar apzinātu vai biežāk neapzinātu mērķi otru pazemot, iebaidīt un demonstrēt savu varu. Tas ir kaut kas cits kā robežu norādīšana bērnam, vai prasības, kas viņam tiek izvirzītas. Te arī īsti neder frāze: "skolēni zina savas tiesības, bet nezina pienākumus". Drīzāk runa ir par motīvu. Tā ir otra cilvēka robežu pārkāpšana bez fiziska uzbrukuma.

Ļoti būtisks ir mērķis. Ja pieauguša un apzināta cilvēka rīcība ir godīga pret bērnu un ar pozitīvu mērķi, tad ne sods, ne ierobežojumi, ne prasības netiks izjustas kā vardarbība. Savukārt, ja skolotājs neapzinās savu vēlmi pēc varas, vēlmi izlādēt spriedzi, aizkaitinājumu, dusmas, nepatiku un nogurumu, tad viņa prasības, ierobežojumi un sodi būs jau ar citu mērķi. Tie tiks izjusti kā vardarbība. 

Lai ierobežojumi tiktu izteikti bērniem saprotamā veidā, tos var pavadīt ar skaidrojumu. Katram "nē" jābūt izskaidrotam. Ja runa ir par ģimenisku vidi, tad katram "nē" varētu blakus likt piecus "jā". Ja es kaut ko savam bērnam aizliedzu, man pašai jābūt skaidram motīvam – kādēļ es to daru. Tas nozīmē, ka es savu vecāka varu izmantoju tādēļ, lai apkalpotu bērna vajadzības, piemēram, pēc drošības: "neaiztiec nazi, būs sāpīgi", nevis tādēļ, ka man tā labpatīk.

Cieņa no abām kontaktā iesaistītajām pusēm ir atslēgas vārds. Par piemēru tam jābūt skolotājam, jo viņam pieder vara. Skolotājs ir tas, kurš ar savu piemēru demonstrē, kādai jābūt skolēna uzvedībai. Līdzīgi ir ģimenē – ja vecāki pret bērnu izturas ar cieņu, maz ticams, ka šis bērns, izaugot vardarbīgi izturēsies pret apkārtējiem.

Otrs veids, kā veidot līdzvērtīgas attiecības ar mazāku iespēju vardarbības klātbūtnei, ir proporcionāls varas sadalījums. Skolēniem no izpildītāja lomas biežāk būtu nepieciešams uzticēt uzdevumu devēja un vadītāja un lēmēja lomu. Jo skolēnam tiek dota biežāka iespēja izlemt, vadīt un noteikt, jo lielāka viņa atbildība par savu uzvedību tiek veicināta.

Starp vienaudžiem visi ir daudz maz līdzīgi – ar iespēju gan cīnīties pret vardarbību, gan ar iespēju manipulēt, lai to izsauktu. Taču starp pieaugušo un bērnu varas sadalījums nav vienlīdzīgs. Vara un līdz ar to arī atbildība par notiekošo ir pieaugušajam.

Es nodalītu vardarbīgu pieaugušā un bērna uzvedību. Gadījumos, kad emocionālu vardarbību veic pieaugušais, varas sadalījums tomēr ir citāds. Ja vienaudži klasē ir savstarpēji emocionāli vardarbīgi, tās drīzāk ir kā sekas un turpinājums vardarbībai, kas piedzīvota no "augstāk" stāvošas personas, jeb citiem pieaugušajiem.

Šīs ir cita veida vardarbības izpausmes ar līdzīgu atbildības sadalījumu starp personām. Starp vienaudžiem visi ir daudz maz līdzīgi – ar iespēju gan cīnīties pret vardarbību, gan ar iespēju manipulēt, lai to izsauktu. Taču starp pieaugušo un bērnu varas sadalījums nav vienlīdzīgs. Vara un līdz ar to arī atbildība par notiekošo ir pieaugušajam.

Tikai un vienīgi mēs – pieaugušie esam atbildīgi par emocionālu vardarbību skolā un ģimenē. Ja mēs bērnam sitam, mums jābūt gataviem saņemt kādā dienā šo sitienu pretī. 

Tādēļ, lai emocionālo un cita veida vardarbību izskaustu, es akcentu liktu uz to cilvēku apzinātu uzvedības korekciju, kuriem pieder vara – vecākiem un pedagogiem.

Bērni mācās no pieaugušajiem. Viņi mācās izdzīvot tādā vidē, kādu viņiem piedāvā pieaugušie. Lai sekmīgi cīnītos ar emocionālās vardarbības klātesamību skolā un ģimenē, jāsāk ar pieaugušajiem.

Tikai un vienīgi mēs – pieaugušie esam atbildīgi par emocionālu vardarbību skolā un ģimenē. Ja mēs bērnam sitam, mums jābūt gataviem saņemt kādā dienā šo sitienu pretī. Ja mēs kliedzam, uz mums kliegs. Ja nedzirdam – nedzirdēs mūs.

Zane Lobānova, geštaltterapeite 

Informācija no portāla liepajniekiem.lv

Emocionāla vardarbība var būt frāzes, ķermeniski žesti, mīmika un neverbālas darbības ar apzinātu vai biežāk neapzinātu mērķi otru pazemot, iebaidīt un demonstrēt savu varu.