Karstais laiks Latvijā rada bažas par malāriju

No malārijas gadā mirst 1,3 līdz trīs miljoni cilvēku – ne velti odus uzskata par lielākajiem slepkavām dabā, kas pārspēj krokodilus, haizivis un citas dzīvas radības.
 

Odi var vairoties pat spainī
Cik potenciāli bīstami ir pie mums sastopamie dzēlējodi, izskaidro entomologs, Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes Zooloģijas un dzīvnieku ekoloģijas katedras vadošais pētnieks, Voldemārs Spuņģis.

Latvijā mīt trīs malārijas dzēlējodu sugas, un visas ir mūsu valsts dabiskās faunas sastāvdaļa. Pieaugušās odu mātītes barojas ar asinīm un nektāru, tēviņi tikai ar nektāru, bet kāpuri dzīvo stāvošā seklā ūdenī – peļķēs, grāvjos, piemājas dīķos, pat ūdenī riepu kaudzēs un pielijušos spaiņos, kur pārtiek no sīkbūtnēm.
 

Vajadzīgs mitrums un karstums
Dzēlējodu populācijas ir pilnībā atkarīgas no klimatiskajiem apstākļiem un, prognozējot tos, ir iespējams paredzēt arī odu savairošanos. Pašreizējais klimats tomēr raksturojams kā karsts un sauss un līdz ar to nelabvēlīgs odiem – tie slēpjas ēnainās vietās un dienā nerādās atklātā saulē.

Ja ir hroniska saslimšana, lielāka varbūtība ir tieši malārijas odam iesūkt slima cilvēka asinis ar ierosinātājiem un pēc tam tos kopā ar siekalām nodot citam cilvēkam. Tātad, ja izārstē visus saslimušos, teritorijā var slimību iznīdēt.

“Tāpēc šādas uzvedības dēļ arī odu dabiskā izplatīšanās no vienas vietas uz otru ir lēna. Dzēlējodiem pretēji citām kukaiņu sugām, piemēram, tauriņiem, karstais un sausais laiks neveicina izplatīšanos,” stāsta Spuņģis.
 

Risks Latvijā ir niecīgs
Pētnieks norāda, ka nopietnāka malārijas problēma Latvijā pēdējo reizi bijusi tieši pēc Otrā pasaules kara. Tolaik odi kā jau visi parazīti gluži vienkārši izmantoja novājinātu cilvēku populāciju.

“Malārija tika izskausta jau piecdesmitajos gados, izārstējot visus saslimušos. Domājams, ka toreiz pie mums bija plazmodiju suga, kas neizraisa augstu mirstību, bet bija vairāk hroniska. Ja ir hroniska saslimšana, lielāka varbūtība ir tieši malārijas odam iesūkt slima cilvēka asinis ar ierosinātājiem un pēc tam tos kopā ar siekalām nodot citam cilvēkam. Tātad, ja izārstē visus saslimušos, teritorijā var slimību iznīdēt. Tajā pašā laikā odu populācija saglabājas, to nevar tik vienkārši iznīcināt,” atklāj Spuņģis.

Latvijā ik gadu gan reģistrē vairākus, tajā skaitā arī ievestos, malārijas gadījumus, taču risks esot niecīgs. “Cilvēks saķer plazmodiju siltajās zemēs un atgriežas ar klīniskajām pazīmēm. Taču diez vai šādā situācijā gribēsies doties uz mežu barot odus, drīzāk – uz slimnīcu. Kopumā var secināt, ka varbūtība inficēties ar malāriju pie mums ir absolūti niecīga,” uzskata Spuņģis.
 

Rekords pirms vairāk nekā pusgadsimta
Entomologa teiktais sakrīt ar Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) statistiku. Laikā no 1954. līdz 2017. gadam visvairāk malārijas saslimšanas gadījumu – 20 – reģistrēti 1954. gadā. Vēlāk skaits nepārsniedza sešus gadījumus gadā, līdz pat 2001. gadam, kad reģistrēts otrais lielākais skaits – septiņi gadījumi. Viena saslimšana reģistrēts arī pērn.

2006. gadā kāds 53 gadus vecs Latvijas iedzīvotājs pēc ceļojuma uz Keniju drīz pēc atgriešanās dzimtenē nomiris no malārijas. 2003. gadā Infektoloģijas centrā nomira sieviete.

Agris Daņiļevičs nokļuva reanimācijā
2016. gadā pēc ceļojuma uz Tanzānijas salu Zanzibāru deju grupas Dzirnas vadītājs Agris Daņiļevičs nokļuva reanimācijā. Pretēji ieteikumiem lietot profilaksei medikamentus viņš uzskatīja, ka var iztikt ar pretodu smēri un naktīs gulēt zem moskītu tīkla, iepriekš pārbaudot, vai iekšpusē nav iekļuvis kāds dzēlējs. Tomēr vienā no pēdējiem vakariem horeogrāfs pazaudējis modrību.

Senas zāles pret malāriju ir hinīns, iegūts no hinīnkoka mizas. Ir ceļotāji, kas uzskata, ka medikamentu vietā jādzer džins – ar toniku, jo tas taču arī satur hinīnu. Mediķi tomēr šādu risinājumu neuzskata par drošu.
 

Kā pēta odus
Voldemārs Spuņģis ir specializējies uz dzēlējodu ievākšanu un sugu noteikšanu. Viņam ir sadarbība ar institūtu BIOR un Daugavpils Universitāti.

“Ceļoju pa Latviju un ik pa laikam piestāju pie mitrājiem, lai ievāktu kukaiņus. Mēģinu aptvert visu teritoriju, kur nu gadās būt.

Dzēlējodu ķeršana ir visai vienkārša – es esmu odu mērķis, stāvu un ar entomoloģisko tīkliņu tos ķeru sev visapkārt,” stāsta Spuņģis. Pēc tam ar speciālu sūcamo odus izķer no tīkliņa, nomērdē ētera tvaikos un maigi ievieto trauciņos, lai nenoberztu zvīņas.

“Dabiski, ka ķeras tikai mātītes (jo tēviņus asinis neinteresē – Red.). Vēlāk laboratorijā odus sašķiroju pa sugām, no katras sugas uz nelielas adatiņas uzspraužu kolekcijai, atlikušos īpatņus fiksēju 96% etilspirtā iespējamām molekulārām analīzēm,” procesu izklāsta pētnieks.

Informācija no portāla Jauns.lv