Dzīvesveida faktori, kas samazina iespēju saslimt ar vēzi

Par to stāsta rezidente onkoloģijā–ķīmijterapijā Ļubova Blumberga.
 

Kuri dzīvesveida faktori ir svarīgākie onkoloģisko slimību profilaksē?
Vienu atsevišķu faktoru nevaram izdalīt – tas būs gan uzturs, gan fiziskās aktivitātes, gan ieradumi kopā. Vēzis ir multifaktoriāla saslimšana, respektīvi, tā rodas no daudziem faktoriem. Ja ievērosim pareizu dzīvesveidu un ēdīsim pareizi, tas vēl nenozīmē, ka nekad nesaslimsim. Te jāņem vērā gan ģenētiskie faktori, gan dzīves laikā uzkrātās mutācijas – ar gadiem onkoloģisko saslimšanu risks pieaug. Piemēram, daudziem vīriešiem krietni gados jau būs predispozīcija prostatas vēzim. Paši nevaram ietekmēt arī vidi, gaisa kvalitāti un radiāciju, tāpat arī mūs ietekmē vīrusi – piemēram, dzemdes kakla vēzi izraisa cilvēka papilomas vīruss. Tomēr daļēji vēža risku iespējams mazināt.

Ar uzturu vislabāk var mazināt resnās zarnas un kuņģa-zarnu trakta vēža saslimstību. Daļā gadījumu dzīvesveidam ir ietekme arī uz krūts vēzi. Protams, plaušu vēža risku vistiešākajā veidā mazina nesmēķēšana. Arī alkohols ir kaitīgs faktors, un, ja runājam tieši par onkoloģisko slimību profilaksi, tad alkoholu būtu jāizslēdz no savas dzīves vispār. Ultravioletais starojums ir viens no būtiskiem riska faktoriem, kurš var izraisīt melanomu, tāpēc arī no tā lielās devās būtu jāizvairās. Visvairāk jāuzmanās cilvēkiem ar 1. un 2. ādas fototipu – tiem, kam ir gaiša āda un mati. Viņiem vislabāk būtu doties ārpus mājas, sargājot sevi ar SPF krēmu. Arī ziemā, ja laiks ir saulains.
 

Taču kā ar D vitamīnu? Nesen publicēti pētījumi, ka D vitamīns pasargā no vairākiem vēžiem. Kā to sabalansēt?
Mūsu platuma grādos vispār rudens periodā būtu labi lietot D vitamīna pilienus vai tabletes. Protams, SPF krēms nav jālieto katru minūti – nelielos daudzumos uzturēties saules gaismā bez aizsardzības var, un tad arī D vitamīnam būs iespēja izstrādāties. Galvenais, ievērot mērenību un piesardzību.
 

Runājot par uzturu, kādi principi būtu noteikti jāievēro, lai maksimāli attālinātu vēža risku?
Latviešiem šis ir sāpīgs jautājums, jo mums ļoti garšo gaļa. Tomēr zinātnieki pierādījuši, ka liels sarkanās gaļas patēriņš veicina zarnu vēža risku. To nevajadzētu izslēgt pavisam, taču nedēļas deva būtu jāierobežo līdz aptuveni 500 gramiem pagatavotas gaļas. Tāpat jāēd šķiedrvielas – augļi, dārzeņi, brūnie rīsi un nerafinēti graudaugu produkti. Starp citu, gatavas šķiedrvielas var nopirkt arī aptiekās, taču nezinu, vai kāds tās tur patiešām arī pērk. Ja vēlamies šķirot dārzeņus, tad veselīgāki būs tie, kas satur mazāk cietes – krustziežu dzimtas augi, zaļie lapu dārzeņi, kā arī pākšaugi, kas satur daudz olbaltumvielu un palīdz daļēji aizstāt gaļu. Ļoti svarīgi ir dzert ūdeni. Arī ar to mums visiem ir, kā ir, tomēr tīrs ūdens ir ļoti svarīgs veselībai kopumā, ne tikai onkoloģisko slimību profilaksei.
 

Tomēr zinātnieki pierādījuši, ka liels sarkanās gaļas patēriņš veicina zarnu vēža risku. To nevajadzētu izslēgt pavisam, taču nedēļas deva būtu jāierobežo līdz aptuveni 500 gramiem pagatavotas gaļas. 

Visvairāk vajadzētu izvairīties no ātrajiem ēdieniem un tukšām kalorijām, kas veicina svara pieaugumu – arī liekais svars un aptaukošanās ir viens no lielākajiem vēža riska faktoriem. Te sevišķi bīstami ir viscerālie tauki jeb tie, kas nogulsnējas vēdera rajonā, jo šie tauki ir hormonāli aktīvi un rada labvēlīgu fonu noteiktiem vēža veidiem.

Atgriežoties pie jautājuma par gaļu – būtu vērtīgi izvēlēties liesāku gaļu un ēst to tvaicētu vai vārītu, nevis ceptu eļļā, kūpinātu vai grilētu. Pavisam izslēdzami būtu gaļas izstrādājumi, jo šajos produktos vērtīgu uzturvielu vairs nav nemaz, palicis tikai sāls, tauki un citi sliktumi. Arī sāli vajadzētu lietot mazāk, nekā pie mums ierasts.
 

Vai tad arī sāls veicina vēža attīstību?
Ir aizdomas, ka augsts sāls patēriņš tiek asociēts ar augstāku kuņģa vēža saslimstību. Protams, sāls veicina arī sirds-asinsvadu slimību risku, un no liela sāls daudzuma ir vienas vienīgas nepatikšanas.
 

Kā ar citiem faktoriem? Piemēram, psihoemocionālie faktori? Stress?
Tas, protams, ir viens no slimību veicinošiem faktoriem. Tiesa, visi saka, ka jāizvairās no stresa, tomēr neviens nezina, kā to izdarīt – stress parasti ir diezgan neizbēgams. Mēs nevaram paredzēt, kas ar mums notiks.

Un fiziskās aktivitātes? Cik nepieciešamas ir tās?
Pētījumos pierādīts, ka slimību, tostarp onkoloģisko saslimšanu, profilaksei ir nepieciešams būt fiziski aktīvam vismaz 30 minūtes dienā. Man nav datu par Latvijas situāciju, taču redzēju datus par Lielbritāniju – tur šo aktivitāšu apjomu īsteno nedaudz vairāk nekā 30 procenti vīriešu un 20 procenti sieviešu. Tas ir ļoti, ļoti maz. Turklāt tas ir tikai viens no faktoriem, kurš palīdz samazināt onkoloģisko slimību risku, un arī to pašu mēs neievērojam.
 

Tomēr sanāk, ka jāievēro ļoti daudz. Vai nav tā, ka cilvēkiem tāpēc nedaudz nolaižas rokas?
Tā ir, un tāpēc arī reti kurš ievēro visus pareizos faktorus. Tomēr jāatceras, ka arī ar perfektu dzīvesveidu mēs mazinām vēža attīstības risku par kādiem 20 procentiem, kas ir ļoti, ļoti daudz. Taču paliek 80 procenti, kurus nevaram ietekmēt. Tāpēc vienkārši jācenšas ievērot labos ieteikumus, jāveic vismaz tie skrīningi, kurus apmaksā valsts, un jāvēro savs ķermenis arī pašam, jo neviens ārsts jūs nepazīst tik labi, kā sevi pazīstat jūs paši. Pie mazākajām aizdomām labāk doties pie ārsta pārbaudīties, nevis atmest ar roku un domāt, ka viss pāries pats. Mums pašiem jābūt ieinteresētiem savā veselībā, jo neviens cits mūsu vietā to nedarīs.