Kas ir garais klepus, un kāpēc tas ir tik bīstams zīdaiņiem

Garais klepus (Pertussis) pirmsvakcinācijas ērā bija pirmais lielākais zīdaiņu nāves iemesls, bet 21. gadsimtā modē nākusī vecāku atteikšanās potēt savus bērnus iezīmē nepatīkamas tendences. Nesen Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas mediķi paziņoja, ka no garā klepus miris nevakcinēts bērns.

Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu vakcinācijas centra vadītāja, pediatre infektoloģe Dace Zavadska teic: “Arī Latvijā bērnu nepotēšanas modes dēļ ar garo klepu saslimst gandrīz 15 reižu vairāk (69 pierādītie gadījumi laikā no 2007. līdz 2011. gadam un 1013 gadījumu no 2012. līdz 2016. gadam).”

Nesenais upuris nav pirmais. 2013. gadā Latvijā no garā klepus nomira deviņus mēnešu vecs bērniņš, kura vecāki bija parakstījušies par atteikšanos viņu vakcinēt. 2012. gadā nāve paņēma vienu mēnesi vecu zīdaini. Viņš vēl gan nebija sasniedzis potēšanas vecumu, bet arī šī nāve būtu novēršama, ja laikus tiktu izveidota tā sauktā kokona stratēģija – revakcinējot viņa ģimenes locekļus, mazulim būtu daudz mazāks risks inficēties.
 

Ne tikai bērnu slimība
Garais klepus nav tikai bērnu slimība, brīdina ārste, ar to slimo arī pieaugušie un pusaudži. Tomēr, jo vecāks cilvēks, jo mazāk izteikti simptomi. Tas var izpausties vienkārši kā uz diviem līdz četriem mēnešiem ieildzis klepus, kas ar mokošām lēkmēm par sevi atgādina naktīs un pamatīgi grauj dzīves kvalitāti. Sākumstadijā šī infekcija izpaužas kā banāla saaukstēšanās slimība.

Īpaši bīstama slimība ir pirmajos dzīves sešos mēnešos, bet visaugstākā riska grupā ir par vienu mēnesi jaunāki bērni

Visbīstamākā šī kaite ir zīdaiņiem un vecumā līdz sešiem gadiem – tā var būt nāves cēlonis. Jo īpaši bīstama slimība ir pirmajos dzīves sešos mēnešos, bet visaugstākā riska grupā ir par vienu mēnesi jaunāki bērni. Garais klepus kļūst bīstamāks arī pēc 65 gadu vecuma.
 

Vakcinācijas kalendārs
Pret garo klepu mediķi iesaka bērnus vakcinēt divu, četru, sešu un 18 mēnešu vecumā. Kopš 2010. gada Latvijā ieviesta papildvakcīna septiņu gadu vecumā. Ekonomiski attīstītajās valstīs arī pieaugušajiem tiek kompensēta vakcīna pret garo klepu.

Pilna vakcinācija (četras vakcīnas), ko veic līdz pusotra gada vecumam, pasargā uz pieciem līdz sešiem gadiem, katra revakcinācija atjauno neuzņēmību pret šo infekciju. Šī pašreiz ir vienīgā drošā metode. Imunitāte pēc izslimošanas vai vakcinēšanas pret garo klepu saglabājas individuāli uz trīs līdz pieciem gadiem, tāpēc jāveic revakcinācija. Tomēr vakcinācija zīdaiņu vecumā un kokona stratēģija pasargā tieši visjutīgākajā laikā. Kokona stratēģija, kad ir vakcinēti vecāki un citi ģimenes locekļi, ļoti veiksmīgi darbojas Francijā un Austrālijā. Zavadska atceras gadījumu, kad viņu pirms brauciena uz Austrāliju pie tikko dzimušā mazbērna uzmeklējis kāds kungs. Viņam mazuli apraudzīt bija ļauts, tikai uzrādot izziņu par vakcināciju.
 

Piedāvā potēties grūtniecēm
Cerības nodot jaundzimušajam imunitāti tikai ar mātes pienu ir veltas, izņemot gadījumus, ja māmiņa vakcinējas īsi pirms grūtniecības iestāšanās vai gaidību laikā. Vairākās valstīs, piemēram, Lielbritānijā, valsts apmaksāta un obligāta ir grūtnieču vakcinācija pret garo klepu. Latvijas valsts imunizācijas padome šā gada janvāra sēdē lēma, ka šī pieredze ir pārņemama. Sākotnēji to ierakstīs oficiālās rekomendācijās grūtnieču aprūpei, un pagaidām grūtnieces potēties pret garo klepu var pēc brīvas izvēles par savu naudu.
 

Kamēr vakcinācijas pretinieki stāsta, ka vajag ļaut bērnam dabīgi izslimot visas bērnu infekcijas, pasaulē katru pusstundu no garā klepus nomirst 15 cilvēku. Nevakcinēti bērni ar garo klepu saslimst sešreiz biežāk. Arī pilna vakcinācija pilnībā negarantē imunitāti, tomēr tad slimība noris daudz vieglāk.

Vakcīna ir daudz mazāk kaitīga nekā ar aci neredzamie slimību izraisītāji, ko ieelpojam sabiedriskās vietās, un ar garo klepu inficējas apmēram 90% no tiem, kas bijuši kontaktā ar nēsātāju. Ne visiem attīstās smagas un dzīvībai bīstamas slimības formas, dažkārt ilgstošu klepošanu neuztver kā kaut ko īpašu. Tomēr katrs inficētais var būt infekcijas avots, vidēji viens aplipina 12–17 citus.
 

Baktērijas saindē organismu
Raksturīgās slimības izpausmes parādās tikai tās otrajā fāzē – rejošs lēkmjveidīgs klepus ar skaļu elpas ievilkšanu. Dažkārt klepus izraisa pat elpošanas apstāšanos, dažkārt vemšanu. Slimības pirmajā stadijā tā savās izpausmēs neatšķiras no parastas saaukstēšanās. Toksīni, ko izdala garā klepus baktērijas Bordetella pertussis, postoši iedarbojas uz organismu, īpaši zīdainim – elpošanas ceļiem, smadzenēm, sirdi un plaušām. Slimība var izraisīt tik ārkārtīgi paaugstinātu leikocītu daudzumu asinīs, kas var nobloķēt asinsriti.
 

Bordetella pertussis baktēriju slimniekā nav. Gan izpostītais skropstiņepitēlijs ļauj uz klepus centru iegarenajās smadzenēs sūtīt neadekvātus signālus, gan toksīni ir bojājuši arī pašu elpošanas centru. Pat visģeniālākais ārsts nevar izārstēt jau saslimušu bērnu no garā klepus ātrāk par diviem līdz trim mēnešiem. Ne velti šo slimību mēdz dēvēt par 100 dienu klepu. Antibiotikas infekciju ļoti labi iznīcina tikai pašā sākotnējā stadijā, kad klepus vēl nav sācies. Tālākajās stadijās ārstēšana jau ir ilga, slāpējot smagas lēkmes – kaut gan to varēja novērst vakcīnu.

Informācija no portāla Jauns.lv