Lielais bērns joprojām čurā gultā...

Kā risināt šo problēmu, stāsta bērnu neirologs, Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu neiroloģijas virsārsts Guntis Rozentāls un bērnu psihiatrs, ģimenes terapeits Gunārs Trimda. 

Fakts, ka bērns četru, piecu, sešu un pat vairāk gadu vecumā naktī čurā gultā, vecākiem ir ļoti satraucošs. Un viņi parasti dara visu, lai apkārtējie par to neuzzinātu. Taču ir svarīgi apzināties, ka nakts enurēze ir nekontrolējama urīna noplūde. [1] Tas nozīmē, ka bērns savu rīcību nekādi nekontrolē un neietekmē. 

Urīnpūslis ir elastīgs orgāns, kas izplešas, lai uzkrātu urīnu. Kad tas piepildījies tuvu maksimālai robežai, tas sāk sarauties, tādējādi sūtot smadzenēm signālu, ka laiks apmeklēt tualeti. Čurājot urīnpūslis saraujas, izspiežot urīnu. 

Atbildot uz jautājumu par enurēzes izplatību, ārsts stāsta, ka nav pamata uzskatīt, ka mūsdienās tā ir kļuvusi aktuālāka nekā, piemēram, pirms gadu desmitiem. Uz nakts enurēzi varam raudzīties kā uz problēmu, kur daba kaut ko nav izdomājusi līdz galam. Tajā pašā laikā nevar izslēgt, ka dzīvesveids, ilgstoša autiņbiksīšu lietošana un ģenētiskie aspekti spēlē zināmu lomu enurēzes esamībā. 

“Tas, kas gadu gaitā ir mainījies, ir skatījums uz problēmas cēloņiem. Ja agrāk vairāk uzskatīja, ka enurēze ir neiroloģiska problēma, tad tagad arvien pārliecinošāk pierāda, ka problēmas cēlonis meklējams fizioloģiskās novirzēs no normas,” skaidro speciālists. 

Zēniem enurēze ir biežāk, bet līdz galam nav izpētīts, kas tam par iemeslu. Meitenēm biežāk ir hroniski citīti, kuru dēļ ir nekontrolēta urīna noplūde. Bet šādai situācijai ir nepieciešama cita veida ārstēšana. 

Psiholoģiski vai fizioloģiski iemesli?

Medicīnā izšķir divu veidu enurēzi – primāro un sekundāro. Primārā nozīmē, ka bērns praktiski nekad nav spējis nakti izgulēt sauss. Savukārt sekundārā enurēze nozīmē, ka bērnam tiek konstatēta kāda uroloģiska vai nefroloģiska slimība. Pirms izvēlēties ārstēšanas taktiku, ir svarīgi saprast, par kuru enurēzes veidu ir runa. 

Primārā enurēze
Primārai enurēzei ir vairāki cēloņi: 

Par maz vazopresīna. Ikviens organisms izstrādā īpašu hormonu, ko sauc par vazopresīnu. Tā uzdevums nakts laikā sūtīt nierēm signālu, lai tās palēninātu urīna ražošanas tempus. Ja tā nenotiek, naktī salīdzinoši īsā laikā bērna urīnpūslis kļūst tik pilns, ka grūti noturēt. Parasti šī problēma ir komplektā ar ciešu miegu (uzskata, ka vazopresīna trūkums var veicināt nespēju pamosties). [2] Ārstu pieredze rāda, ka tiem bērniem, kam vazopresīna līmenis ir pazemināts, gadu gaitā tas tomēr normalizējas. Cilvēku populācijā ir aptuveni 2 % pieaugušo, kas nav tikuši galā ar enurēzi. [3]

No vecāku puses nepieciešama līdzesība un izpratne, ka bērns nekādā ziņā nav vainīgs un izlaidīgs.

Mazas ietilpības urīnpūslis. Ja bērns izčurājas pulksten deviņos vai desmitos pirms gulētiešanas, viņam aptuveni piecu gadu vecumā būtu jāspēj nogulēt sausam līdz pat rītam, guļot astoņas, deviņas un pat desmit stundas. Ir gadījumi, kad tas var neizdoties, ja bērna urīnpūslis ir ar mazāku ietilpību, nekā tas būtu nepieciešams. Ir pierādīts, ka bērni, kuri piedzīvo nakts enurēzi, čurā gultā tikai tad, ja urīnpūslis patiešām ir pilns. [4]

Ģenētika. Speciālisti ir novērojuši: ja enurēze ir bijusi kādam no vecākiem viņa bērnībā, pastāv iespēja, ka šī problēma būs arī bērnam. Ja enurēze ir bijusi abiem vecākiem, iespēja, ka tā būs arī bērnam, ir aptuveni 50 %. Ir konstatēts enurēzes gēns.

Kā ārstēt enurēzi

Brīdī, kad vecāki apjauš, ka čurāšana gultā ir problēma, kopā ar bērnu jādodas pie ģimenes ārsta. Speciālists vispirms nosūtīs veikt urīna analīzes un nieru sonoskopiju, lai izslēgtu cistīta klātbūtni, urīna atteces traucējumus un citas uroloģiska rakstura problēmas. Ja tādas neatrod, var pieņemt, ka pie vainas ir primāra nakts enurēze, kas mūsdienās ir ļoti veiksmīgi ārstējama. Turklāt nepieciešamās zāles ir valsts kompensējamo medikamentu sarakstā. 

Preparāta darbība balstās uz to, ka tas izstrādā un normalizē vazopresīna līmeni organismā, līdz ar to ķermenim veidojas spēja pavadīt nakti bez nekontrolētas urīna noplūdes. Zāles parasti jālieto salīdzinoši nelielu periodu. Kurss ilgst aptuveni trīs mēnešus, kā laikā vajadzības gadījumā zāļu deva tiek koriģēta. [5]

Problēmas risināšanā nepietiek tikai ar medikamenta lietošanu, nepieciešama gan paša bērna iesaiste, gan atbalsts no vecākiem. Tas nozīmē pārskatīt un koriģēt ūdens dzeršanas režīmu. Ieteicamā dienas dzēriena deva ir 6 līdz 8 glāzes, kas jāizdzer:
    • 2/3 pirmajā dienas pusē līdz plkst. 14.00;
    • 1/3 līdz plkst. 18.00;
  • 2–3 stundas pirms miega vēlams ierobežot dzeršanu. Tas īpaši attiecas uz saldinātiem dzērieniem. Gāzēti dzērieni vispār būtu jāizslēdz. 
 

Ne mazāk svarīgs aspekts ir motivācijas veidošana. Tas sevī ietver bērna pašapziņas attīstīšanu, slavējot ar panākumiem. No vecāku puses nepieciešama līdzesība un izpratne, ka bērns nekādā ziņā nav vainīgs un izlaidīgs pretēji tam, ka vecāki tā mēdz domāt. Bērna līdzdalību veiksmīgi var panākt, lūdzot veikt ierakstus īpašā dienasgrāmatā, kurā veidojas pārskats pa dienām, nedēļām, mēnešiem. 
 

Problēmas risināšanā nepietiek tikai ar medikamenta lietošanu, nepieciešama gan paša bērna iesaiste, gan atbalsts no vecākiem. 

Dažviet ārzemēs izmanto īpašas biksītes, kas dod skaņas signālu (tā saukto enurēzes zvanu) brīdī, kad tajās iečurā pirmo pilīti. Mērķis ir šādi bērnu refleksu līmenī pieradināt mosties. Taču metode tiek vērtēta neviennozīmīgi, jo tā var radīt trauksmi. Reizēm vecāki paši ceļas, lai mazuli modinātu un vestu uz tualeti. Tas atrisina slapjās gultas problēmu, jo palagi būs sausi, bet līdz galam nerisina ne bērna spēju pamosties pašam, ne arī izturēt līdz rītam. Bērns tik un tā būs jāmodina līdz laikam, kad normalizēsies hormona līmenis, nevis viss atrisināsies, jo vecāki mazo būs pieradinājuši celties un doties uz tualeti. 

Ļoti bieži primārās enurēzes gadījumā bērnu sūta pie dažādiem psihologiem un smilšu terapeitiem, bet čurāšana gultā šādā veidā risināma tikai tad, kad izslēgti fizioloģiskie faktori. Psiholoģisko iemeslu dēļ enurēze (sekundārā) parasti sākas citādi. Sākotnēji bērns ir praktiski vesels. Tad kaut kas atgadās, piemēram, sākas bērnudārzs, ģimenē ienāk jaunāks brālis vai māsa, vecāki izšķīras, ģimene pārceļas uz jaunām mājām. 

Rezultātā daļa bērnu izmaiņām pielāgojas, bet citam sākas stostīšanās vai nervu tiki, vēl kādam – slapināšana gultā. Un šādos gadījumos var palīdzēt psihologu un psihoterapeitu piedāvātās terapijas.

Sekundārā enurēze – psiholoģisku iemeslu izraisīta slapināšana gultā

Lai arī biežāk sastopamas situācijas, kad bērni cieš no primārās enurēzes, nevar aizmirst par gadījumiem, kad čurāšana gultā sākas pēc tam, kad mazais pieredzējis kādu emocionālu satricinājumu vai arī ilgstoši dzīvo satraucošos apstākļos. Bērna spēju izgulēt nakti sausam ietekmē nelabvēlīga ģimenes gaisotne un sadzīves apstākļi, vecāku šķiršanās vai vecāka jauna partnera parādīšanās ģimenē, atšķirtība no vecākiem, piedzīvota vardarbība, saslimšana. Arī pozitīvi notikumi, piemēram, bērnudārza gaitu uzsākšana. 

Ir reizes, kad bērnam gadās slapja gulta, bet tas skaidrojams ar kādiem ārkārtas apstākļiem – pēkšņas dienas kārtības izmaiņas, liels pārgurums, nakšņošana svešā vietā. 

Pareizā rīcība

Ja bērnam ir sākusies psiholoģisku faktoru izraisīta enurēze, vispirms nedaudz jānogaida, jo tā tikpat pēkšņi kā sākusies, var arī beigties. Līdz tam vecākiem bērns jāatbalsta, stāstot viņam, ka izprot viņa stāvokli. Jāpastāsta, ka šāda problēma nav viņam vienam, tā ir arī citiem bērniem. Svarīgi uzturēt bērnā ticību un pārliecību, ka viss izdosies. „Var pieminēt kādu gadījumu no pagātnes, kad bērns ļoti labi tika galā ar kādām grūtībām. Būtiski uzsvērt – ja jau toreiz izdevās, noteikti izdosies arī tagad. Ir svarīgi visādā veidā atbalstīt bērna vēlmi atbrīvoties no šā traucējuma, būtiski vērtēt, apbalvot un pozitīvi akcentēt katru sasniegumu,” stāsta psihiatrs Gunārs Trimda. 

Ja šķiet, ka ar situāciju pašiem būs grūti tikt galā, ir vērts vērsties pēc palīdzības pie bērnu psihologa vai psihiatra, kas bērna emocionālo traumu var konstatēt, izmantojot rotaļu smilšu kastē vai zīmēšanu. Kad cēlonis zināms, daudz tiek strādāts arī ar bērna vecākiem, lai viņiem izskaidrotu, kā radušos problēmu var atrisināt. Reizēm iemesls ir ģimenē, un tad palīdzēs ģimenes terapeits. 

ZINĀŠANAI! 

Pasaulē uzskata, ka bērns līdz aptuveni piecu gadu vecumam drīkst slapināt gultā. Amerikā šis slieksnis ir pat vēl nedaudz augstāks. Jo intelektuālāks bērns (ar to domājot sevis apziņu un problēmas izpratni), jo agrāk čurāšanu gultā var sākt uzskatīt par problēmu.

FAKTI

Ir pierādīts, ka četrarpus gadu vecumā viens no pieciem bērniem pieslapina gultu mazāk nekā divas reizes nedēļā. Bet viens no divpadsmit – daudz biežāk. Tāpat pierādīts, ka ar katru gadu notiek „pašizārstēšanās”, tas nozīmē, ka problēma dabiski samazinās. Statistika rāda, ka, sasniedzot deviņu gadu vecumu, viens no divpadsmit bērniem slapina gultā. Tāpat ir dati, kas liecina, ka populācijā kopumā aptuveni 2 % cilvēku šī problēma dzīves laikā nekad nepāriet. 

Papildu literatūra    
1. Tryggve Nevéus et al. J Urol, 2006; 176: 314-324.
2. Abdel Fatah et al. Neurourol Urodyn, 2009; 28: 506-509.
3. Yeung, C. K. B J Urol, 2006; 97: 1069-1073.
4. Nørgaard et al. Br J Urol, 1997; 79: 825-835.
5. Vande Walle, J. et al. Eur J Pediatr, 2012 (Epub ahead of print) DOI 10.1007/s00431-012-1687-7.

Autore: Audra Šauere