"Es pie dēla kapa apsolīju – vainīgie atbildēs". Margota Freiberga pieredze dēla cīņā ar melanomu

"Viss sākās ar dzimumzīmi uz muguras, kas bija tāda īkšķa lielumā apmēram. Es tanī laikā strādāju celtniecībā papilddarbus, vajadzēja palīdzību. Viņš [Silvestrs] vienmēr bija gatavs man palīdzēt. Un tad sanāca tā, ka nejauši atrāva to dzimumzīmi," stāsta Freibergs. Pēc sešiem mēnešiem puisis sagaidījis operāciju, bet pēc tās viņam nav dzijusi operētā vieta.

Ģimene uzstāja, ka Silvestram jāveic analīzes, jo šāda situācija nav normāla. "Sapratām, ka kaut kas nav riktīgi – uzlikām viņu uz nopietnām analīzēm. Tad arī konstatēja, ka viņam ir kaut kādas sliktās šūnas iekšā. Tā bija mūsu iniciatīva – ģimenes ārsts neko tādu nepiedāvāja, vienkārši mums pašiem likās, ka kaut kas nav riktīgi," norāda Freibergs.

Pēc tam bija arī jāpavada laiks, mēģinot savākt naudu dārgām zālēm. Ķīmijterapiju Silvestram neveica. "Tik lielas naudas pašiem nebija. Iesaistījām "ziedot.lv". Veselības dienestam mēs arī iesniedzām, bet tās bija kapeikas, smieklīga nauda. No tiem 95 tūkstošiem eiro valsts dod 14 tūkstošus – nu, piedodiet," saka Freibergs. Viņu nepārliecināja arī Latvijas ārstu diagnostika, jo šeit noteica, ka jaunietim vēzis ir otrajā stadijā, bet Vācijā – ka jau ceturtajā.

11. septembrī apstājās Silvestra sirds. Stundu pēc viņa nāves ģimene saņēma zvanu no slimnīcas, ka tur ārkārtas situācijā tomēr esot raduši iespēju beidzot veikt Silvestram ķīmijterapiju.

"Vajadzēja ātri reaģēt. Viņam tajā laikā viss jau aizgāja uz sprandu, uz kaklu – sūdzējās par tirpumu, domāja, ka varbūt tas sapūsts, braucot mašīnā. Bet ārsti, redzot diagnozi, vienkārši izrakstīja zāles pret sāpēm," stāsta Freibergs.

11. septembrī apstājās Silvestra sirds. Stundu pēc viņa nāves ģimene saņēma zvanu no slimnīcas, ka tur ārkārtas situācijā tomēr esot raduši iespēju beidzot veikt Silvestram ķīmijterapiju. “Par vēlu,” atbildēja raudošais tētis, kurš pie dēla kapa zvērējis, ka par Silvestra pāragro nāvi un ciešanām vainīgie atbildēs.

"Pagaidām neatklāšu uzvārdu [ārstam], kuram jautājām par to, ka varbūt vajag iejaukties ar kādu ķirurģiju. Viņš teica – jūs ko, viņš tak gatavais mironis. Mēs ar mammu knapi noturējāmies...

Es pie dēla kapa apsolīju – vainīgie atbildēs, vienalga cik ilgs laiks paies. Es pat zinu, kam un kuriem ir jāatbild. Ja tas netiks darīts, mēs vērsīsimies Eiropas institūcijās, mēs neapstāsimies. To es zvēru – man nav kauns par šiem vārdiem. Tam vienreiz jādara gals. Manu dēlu vairs nepiecels, bet jādomā par citiem cilvēkiem. Smagi ir zaudēt, smagi... Tas nav izsakāms...”

Ģimene vērsusies Veselības inspekcijā – par to, kā notika Silvestra ārstēšanas process, un iespējams, ka jau nākammēnes būs inspekcijas atzinums. Lai kāds tas arī būtu, Silvestra tētis gatavs arī tiesvedībai ar valsti – arī Eiropas līmenī. 

Projekts "Diagnoze vēzis"
Projekta "Diagnoze vēzis" mērķis ir valstiskā līmenī aktualizēt pastāvošās problēmas onkoloģisko slimību diagnostikā un ārstēšanā, lai ilgtermiņā varētu panākt savlaicīgu, modernu un kvalitatīvu onkoloģijas pacientu ārstēšanu Latvijā. 

Žurnālisti līdz 17. maijam gaida pieredzes stāstus par procesiem onkoloģisko slimību ārstniecībā un diagnostikā pēdējo divu gadu laikā. Stāstus iespējams gan sūtīt e-pastā diagnozevezis@ltv.lv, gan pastāstīt, zvanot pa tālruni 20553333 katru dienu no plkst.9 līdz 21.
 

Visu rakstu lasi ziņu portālā LSM.lv