Kaka - dāvana vecākiem. Bet kāpēc atkal biksēs?

Kāpēc dažkārt tas neizdodas un kādēļ bērni podiņa vietā labāk izvēlas kakāt biksēs, stāsta Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas sertificēta pediatre un bērnu gastroenteroloģe Jeļena Sergejeva un klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte. 

„Mans bērns, ieraugot podiņu, sāk kliegt un bēg prom”, „Dēlam podiņš ir pilnīgi vienaldzīgs, ja ievajagas pakakāt, slēpjas aiz durvīm vai klusiņām dodas uz koridoru, kur viņu neviens neredz”, „Meita mēdz pačurāt podiņā, bet lielās darīšanas vienmēr notiek autiņbiksītēs. Turklāt nešķiet, ka viņai būtu kaut mazākais diskomforts”, „Tā vietā, lai mierīgi pasēdētu uz podiņa, puika ir gatavs nekakāt vairākas dienas. Līdz rodas aizcietējums. Un atkal viss ir slikti”. Šīs ir tikai dažas no situācijām, kas satrauc vecākus un kā dēļ tiek meklēta palīdzība pat pie ārsta. 
 

Bērns podiņa vietā izvēlas autiņbiksītes

Vecāki konsultācijās pie gastroenterologa mēdz vaicāt, vai gadījumā iemesls tam, ka bērnu neizdodas pieradināt pie podiņa, nav autiņbiksīšu lietošanas radītais komforts. Agrāk taču bērni daudz ātrāk iemācījās vajadzības kārtot podiņā. Ārste Sergejeva spriež, ka drīzāk vecāki palaiž garām īsto brīdi, kad mazuli sākt radināt nokārtoties podiņā. Vai arī izmanto paņēmienus, kas bērnam nav piemēroti. 

„Ir atzinums, ka bērnam iet uz podiņa jāmāca tad, kad viņš tam ir gatavs, – atvasei ir jāmāk veidot teikumi no vismaz trim vārdiem, kā arī atbilstoši savam vecumam paskaidrot mammai vai tētim, ka viņam vajag pakakāt. Tāpat bērnam ir jābūt spējīgam pārtraukt savu iesākto nodarbi, lai dotos uz tualeti.
 

Bērnam iet uz podiņa jāmāca tad, kad viņš tam ir gatavs, – atvasei ir jāmāk veidot teikumi no vismaz trim vārdiem, kā arī atbilstoši savam vecumam paskaidrot mammai vai tētim, ka viņam vajag pakakāt. Tāpat bērnam ir jābūt spējīgam pārtraukt savu iesākto nodarbi, lai dotos uz tualeti

Tātad jābūt spējīgam apzināties savu vajadzību un par to kaut kādā vaidā ziņot pieaugušajam. Tas savukārt nozīmē, ka divi gadi vairumam bērnu ir pilnīgi normāls vecums, kad vispār sākt apgūt podiņlietas. Ir mazuļi, kas tam ir nobrieduši jau pusotra gada vecumā, bet ir arī tādi, kas tam gatavi tikai trīs gados. Un abas situācijas var būt normālas.” 
 

Podiņa treniņš

Labs piemērs, kā bērnam ļaut apgūt podiņu, ir podiņa treniņš. Tādu parasti īsteno bērnudārzos, kad mazuļus uz podiņa sēdina noteiktos laikos. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka bērnam ir jāpasēž uz poda piecas līdz septiņas minūtes pēc katras lielās ēdienreizes. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mums 30 minūtes pēc ēšanas pastiprinās zarnu darbība. Ir tā sauktais gastrokoliskais reflekss – tiek stimulēta resnās zarnas apakšējā daļa. Ja kaut kas zarnās būs sakrājies, šā procesa laikā tas tiks pabīdīts uz leju. 
 

Bērns nav jādzen uz podiņa neskaitāmas reizes dienā vai arī tikai tad, kad viņš jau dīdās un staigā uz pirkstgaliem, bet gan pēc lielajām ēdienreizēm – pēc ēšanas sēdēt uz poda ir fizioloģiski un anatomiski izdevīgs brīdis. „Es praksē redzu, ka bērni reizēm ir pārmocīti, ja viņus ik pēc laiciņa sūta uz poda. Vēl ir situācijas, ka bērnam kakāšana jau tā sagādā satraukumu, un tad vēl viņš tiek uzstājīgi vilkts uz tualeti,” skaidro ārste. Nav jāsatraucas, ka kādu laiku tā būs vienkārši pasēdēšana bez rezultāta. Bērnam sākumā vienkārši jāpierod pie sēdēšanas procesa. Ja bērns līdz aptuveni divu gadu vecumam izrāda nepatiku sēsties uz podiņa, nevajag spiests ar varu, vien laiku pa laikam atgādināt par šādu iespēju. 

Psihoterapeite Līga Bernāte norāda, ka vienmēr jāpadomā, lai podiņš atrodas vietā, kas bērnam patīk. Ja podiņš stāvēs tādā vietā, kur bērnam ir no kaut kā bail, nepatīkami, auksti, atvase var pretoties sēdēšanai uz podiņa. Tāpat jāpaskatās, kāds skats bērnam paveras no tās vietas, kur stāv podiņš - tumsa, miskaste, pārāk publiska vieta.

Kā panākt, lai bērns sēž un neceļas?

Lai pierunātu bērnu ilgāk pasēdēt uz podiņa, šobrīd pirmais, kas vecākiem nāk prātā, – piedāvāt mazajam mobilo tālruni. Tomēr telefons nav labs paņēmiens. „Es parasti piedāvāju bērnam mācīt, ka pirms ēšanas tiek nomazgātas rokas, pēc ēšanas mazliet jāpasēž. Lai veidojas režīms, rutīna. Es neatbalstu, ka bērnam par šo ir apbalvojumi vai dāvinājumi, jo cilvēkam taču jākakā visu mūžu,” norāda speciāliste.  

Tā vietā ārste Sergejeva iesaka uz poda sēdēt kopā ar bērnu – mazais uz mazā, pieaugušais uz lielā. Sēdēšanas laikā var kopā dziedāt, var bērnam kaut ko palasīt priekšā, spēlēt atbilstošas spēles, piemēram, pirkstiņrotaļas vai plaukšķināšanas spēli. Var izmantot uzlīmju metodi – par katru veiksmīgu pasēdēšanu var dot uzlīmi, ko līmē uz īpaši tam paredzētas lapas. Tas palīdzēs bērnam ieraudzīt paša progresu. Sākumā sēdēšana un kakāšana bērnam ir divas nesaistītas situācijas, un, jā, viņš, iespējams, uzreiz nekakās, bet mazajam pie sēdēšanas procesa jāpierod. 
 

Ja bērns pēkšņi vairs neiet uz podiņa

Konsultācijās vecāki mēdz stāstīt, ka bērns, piemēram, līdz gada vecumam jau bija apguvis podiņmācību, bet tad kaut kas atgadījies, un nu vairs neiet uz poda. Bērns ar pieaugušo uzmanības un atgādinājumu palīdzību divus trīs mēnešus ir bijis spējīgs sevi kontrolēt, bet tad pienāk brīdis, kad mazais biežāk aizspēlējas un sāk kakāt biksēs. Tā kā piekakātās bikses pašam bērnam nepatīk, viņš sāk ciesties, aizturēt fekāliju izvadīšanas procesu. Rezultātā veidojas aizcietējumi. Tomēr tas, vai process nonāks tik tālu, lielā mērā atkarīgs no vecāku attieksmes pret notiekošo. Ja vecāki paliek dusmīgi, izsaka bērnam pārmetumus, kaunina, bērns var noslēgties un iespītēties.
 

Šī var būt viena no situācijām, kur bērna un vecāka starpā notiek cīņa par varu, kur bērnam ir salīdzinoši viegli palikt uzvarētāja pozīcijās. Lai tā nenotiktu, vecākiem jāatrod veids, kā motivēt bērnu sadarboties.

Klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Līga Bernāte skaidro, ka bērnam regulāri jāspēj nokārtoties podiņā tad, kad mazais sāk apzināties savu “es”. Normālā situācijā “negadījumiem biksēs” būtu jābeidzas līdz piecu gadu vecumam. Tāpat bērnam šajā vecumā būtu jājūtas neērti vai pat jāizjūt kauns par to, ja gadās iekakāt biksēs. Kaunu bērns var nejust vai neizrādīt, ja šī problēma ir bijusi vienmēr vai arī viņš fizioloģiski nespēj sevi kontrolēt. Savā ziņā var apgalvot, ka “kaka” ir dāvana vecākiem - ar varu bērnu nevar piespiest pakakāt. Lai bērns varētu nokārtoties podiņā, viņam jājūtas ērti un droši. Ne velti daudzi bērni sākumā ārpus mājas nekakā. 

Ja bērns pēkšņi pārstāj pakakāt podiņā, iespējams, kaut kas ir mainījies attiecībās ar vecākiem. Visbiežāk nekakāšana norāda uz pārāk stingriem audzināšanas principiem un lielām prasībām pret bērnu. Tādēļ svarīgi būtu padomāt, vai vecāks prasa un disciplinē bērnu atbilstoši viņa vecumam un spējām, vai attiecībās nepietrūkst tuvības un mīļuma. 

Dažreiz kakāšanai biksēs ir kāds “izdevīgums”, kas pieaugušajam var tāds nešķist. Bērns šādā veidā, piemēram, prasa uzmanību un piekakājot bikses, viņš to arī saņem - bērnu nomazgā, palīdz pārģērbties utml. 

Reizēm arī kāds cits pārdzīvojums, stress, vai notikums ārpus mājas saistībā ar tualetes apmeklēšanu var radīt to, ka bērns atsakās iet uz podiņa. Par iemeslu kakāšanai biksēs var būt arī vardarbība pret bērnu – gan fiziska un emocionāla, gan arī seksuāla. 

Bērni, kam ir vecāks brālis vai māsa, parasti uz podiņa sāk iet mazākā vecumā, jo ātrāk iemācās, kā ziņot par savu vajadzību. 
 

Varbūt pie vainas kāda slimība?

Iešana/neiešana uz poda zināmā mērā ir psiholoģisku faktoru noteikta, tomēr ir gadījumi, kad kakāšanas/nekakāšanas problēmas izraisa kāda slimība. Ārste Sergejeva gan uzreiz brīdina, ka slimības tiek konstatētas mazāk nekā 10 % mazo pacientu. Vizītē pie ārsta speciālists pārbaudīs bērna taisno zarnu, vērtēs izmaiņas starpenē, vēdera un mēles izskatu, zobu stāvokli, kā izskatās rokas, kājas. Nespējai adekvāti nokārtoties podiņā var būt fizioloģiski anatomiski sarežģījumi, vielmaiņas traucējumi, iedzimtas slimības, vairogdziedzera problēmas, celiakija, kalcija  un fosfora vielmaiņas traucējumi.
 

Aizcietējumi

Lielākai daļai bērnu, kam ir gastroenteroloģiska rakstura traucējumi, ir tā sauktie ieraduma aizcietējumi. Tas nozīmē, ka zarna jau ir pieradusi un pielāgojusies, ka tajā uzkrājas lielāks daudzums fēču. Rezultātā bērns kakā aizvien retāk un retāk. Bieži vien šādiem bērniem psiholoģiski daudz komfortablāk ir nokārtoties biksēs, nevis uz poda. 
Vēlāk aizcietējumu problēma var saasināties laikā, kad bērns uzsāk skolas gaitas, jo viņam vienkārši nav laika starpbrīdī tikt uz tualeti, kur mierīgi veltīt laiku zarnu iztukšošanai. Līdz ar to sanāk situācijas, kad visu dienu jāciešas, līdz tiek mājās. Taču ir bērni, kuri „aizmirst” par vajadzību. Un tā tas ilgst vairākas dienas, un tādējādi atkal veidojas aizcietējums. 

Bez saskaņošanas ar speciālistu klizmu mājas apstākļos lietot nevajadzētu, jo tā var tikai atsevišķās situācijās risināt īslaicīgu problēmu, taču nedod risinājumu ilgtermiņā. „Manā praksē ir bijuši pacienti, kuriem vecāki veic klizmu faktiski katru dienu, jo bērns pats nav pakakājis. Taču regulāra klizmas taisīšana pat nedod iespēju zarnām veikt tām paredzēto darbu,” strikta ir ārste. 

Fēču nesaturēšana 

No fēču nesaturēšanas jeb enkoprēzes cieš daudz bērnu, kam mēdz būt aizcietējumi. Fēču nesaturēšana notiek tāpēc, ka tad, kad zarna ir pārstiepta, veidojas aizsprostotās caurules fenomens. Zarna ir, tēlaini izsakoties, aizsprostota ar akmeni, kas nav hermētiski noslēgts. Savukārt spiediena dēļ, kas nāk no augšas un ir nedaudz šķidrāks, aptek ap „akmeni”, zarna pastiepjas vēl vairāk un ik pa laikam kaut kas izsmērējas, izdalās.

Ārstēšana

Zarnu darbības problēmu risināšanā ļoti svarīgi ir sakārtot uztura jautājumus, kā arī veikt iepriekš minēto podiņa treniņu. Taču nopietnākos gadījumos ļoti labi varētu palīdzēt fēces mīkstinošu medikamentu lietošana. „Pie mums joprojām nav pieņemts dot medikamentus, lai gan nopietnu aizcietējumu gadījumā tas ir vieglākais un nekaitīgākais veids, kā palīdzēt. Vienīgi jāsaprot, kad ir tas brīdis, kad varam teikt – jā, bērnam ir aizcietējumi. Reizēm novēroju otru galējību – mazuļus ved ārstēt arī tad, ja viņi nekakā katru dienu. Taču katru dienu tas nav jādara. Var kakāt trīs reizes dienā, var arī trīs reizes nedēļā. Un abējādi ir normāli,” stāsta speciāliste. 

Ja bērns pēkšņi pārstāj pakakāt podiņā, iespējams, kaut kas ir mainījies attiecībās ar vecākiem. Visbiežāk nekakāšana norāda uz pārāk stingriem audzināšanas principiem un lielām prasībām pret bērnu. 

Medikamenti parasti jālieto ilgstoši, jo nevar būt tā, ka bērns mēnešiem regulāri nekakā, bet dažu dienu zāļu lietošana dos paliekošu rezultātu. Tie ir gan recepšu, gan bezrecepšu medikamenti, tomēr jebkurā gadījumā pirms to izvēles obligāti jāaprunājas ar ģimenes ārstu vai gastroenterologu.
Bērnam palīdzēt var maiga vēdera masāža pulksteņrādītāja virzienā jeb pa resnās zarnas gaitu. Tas nav tikai psiholoģisks efekts. Masāža var uzlabot zarnu darbību. Starp citu, ir tāda ārstnieciska masāža, kas palīdz bērniem, kam ir aizcietējumi. Uz šādu masāžu var doties ar ģimenes ārsta nosūtījumu. 

Ja problēmai nav medicīnisku iemeslu, tās risināšanā labi panākumi var būt, ja bērnu aizved pie psihologa vai smilšu terapeita, kur caur spēlēm un rotaļām speciālistam būs iespēja ieraudzīt problēmas cēloņus. Dažkārt vienkārši vecākiem jānomierinās, jāatslābinās un jāpārdomā rīcības plāns un metodes, kā arī reizē ar bērna uztura un ikdienas paradumiem ir jāpārskata arī vecāku paradumi.

Kas ir normāla kakāšana? 

Ja bērns kakā trīs reizes nedēļā bez sāpēm, bez raudāšanas un pats mierīgi to var izdarīt, tad par aizcietējumiem runāt nav pamata. Reizēm kakāšana ir retāka, jo bērniem var būt atšķirīgs zarnu garums, kāds līkumiņš nedaudz citāds. Līdz ar to process notiek mazliet atšķirīgi. Bet tas nenozīmē, ka sliktāk un ka kaut kas jāārstē. 

Ja kaka ir tik cieta, ka vienā piegājienā nevar noskalot podā, tā ir par cietu. 
 

Zināšanai!

Ja bērnam mazā vecumā ir problēmas ar aizcietējumiem, pastāv liela iespēja, ka arī vēlākos gados šim jautājumam būs jāpievērš pastiprināta uzmanība. Daļa no šiem bērniem var izaugt par pieaugušajiem, kuriem ir problēmas apmeklēt publiskās tualetes. 

Vēderu cietina:

• balto miltu izstrādājumi (maizītes),
• mannā putra,
• makaroni,
• cepumi,
• vafeles,
• baltie rīsi,
• banāni,
• svaigs piens,
• par daudz skābpiena produktu,
• meža mellenes.
   

Bērniem, kam ir problēmas ar aizcietējumiem, būtu jāsāk vēdera darbību regulēt jau no mazām dienām. Nav pareizi sacīt, ka bērnam ir jāietur diēta, uzturam vienkārši jābūt pilnvērtīgam. 

Vēdera mīkstināšanai:

• sakņaugi,
• pākšaugi,
• pilngraudu produkti,
• zupas,
• augļi,
• zemenes,
• ogas ar mazām sēkliņām,
• mīksti kivi, bumbieri,
• adekvāts šķidruma patēriņš.

Svarīgas regulāras fiziskās aktivitāte

Ja ar uzturu viss šķiet kārtībā, bet problēmu atrisināt neizdodas, jādodas uz konsultāciju pie speciālista. 

Podiņā čurā, bet kakā biksēs

Kad bērni sasniedz 2–4 gadu vecumu, tiešām var būt bail no defekācijas, no procesa kopumā. Bieži vien cēloņi meklējami iepriekšējā negatīvā pieredzē, kas saistās ar podiņmācību, iespējams, jau iepriekš piedzīvoti vēdera darbības traucējumi. Reizēm, pirms problēma aktualizējusies, bērnam ir bijušas kādas slimības. Šādā situācijā mazajam uzvilkt autiņbiksītes un ļaut to darīt nekontrolēti arī nav pareizi. 3–4 gadi ir vecums, kad bērni pieņem noteikumus, lietu kārtību. Ja bērnu apmierina kakāšana autiņbiksītēs, tad viņš šo kārtību centīsies paturēt. Tajā pašā laikā mudinājumi sēdēt uz podiņa nedrīkst būt vardarbīgi un uzspiedoši. Bērna iešanai uz poda jābūt sadarbības rezultātam. [1, 2]

Kakāšanas režīms normāls, bet biksītes – sasmērētas

Ja vecāki ir pārliecināti, ka bērna kakāšanas režīms atbilst normai, tomēr atvases apakšbikses regulāri ir sasmērētas, sākumā jāizslēdz dažas slimības, piemēram, muguras smadzeņu patoloģijas, īpaši jostas līmenī, no kurienes atiet šķiedras, kas stimulē starpeni. Tomēr parasti pie vainas ir citi, daudz vienkāršāki iemesli. „Ja mēs izdomātu nedaudz apkakāties, tas nemaz neizdotos. Vecākiem jāsaprot, ka ne visiem bērniem ir reta vēdera izeja, kā rezultāts ir aizcietējumi, kuru dēļ ir smērēšanās. Vienkārši ir bērni, kuri it kā kakā regulāri, bet tajā pašā laikā visu neizkakā. Un tāpēc biksītes sasmērējas,” skaidro gastroenteroloģe Jeļena Sergejeva. Tātad, ja ik pa laikam no zarnām kaut kas izdalās, tas nozīmē, ka patiesībā tās ir pilnas ar fēcēm. Nav iespējams kaut kam izdalīties no zarnām, kas ir pilnvērtīgi iztukšojušās. 

Reizēm mammas vaicā, vai šajos gadījumos pie vainas tomēr nav kādas slēdzējmuskuļu problēmas, jo parasti cilvēks, sajūtot vajadzību iet uz tualeti, kādu brīdi to var nokontrolēt. „Jā, var gadīties, ka iemesls ir kāda slimība, tomēr, kā jau iepriekš minēts, tā ir ļoti reti. Arī dažādu slimību gadījumā, kad zarnu muskulis vai slēdzējmuskulis pilnvērtīgi nestrādā, ar pareizu uzturu, režīmu, medikamentiem var panākt, ka zarnas tukšojas pilnvērtīgi, līdz ar to nav problēmu ar fēču saturēšanu. Ja kaut kas izdalās, tas parasti nozīmē, ka kaut kas nav izkakāts,” pārliecināta speciāliste. 

Svarīgi zināt!
Ja bērnam ir fēču nesaturēšana, ir jāizvērtē, vai viņš necieš no seksuālās vardarbības. 

Enurēze un kakāšana biksēs

Ne vienmēr bērni, kuri cieš no enurēzes, kakā biksēs, tāpat ne vienmēr bērni, kuriem ir problēmas ar kakāšanu, arī čurā biksēs, tomēr zināma saistība var būt. Un to var labi izskaidrot ar piemēru. Kad sieviete ir stāvoklī, viņa daudz biežāk apmeklē labierīcības, jo vēdera lejasdaļā arvien lielāku vietu aizņem dzemde un gaidāmais mazulis, līdz ar to citiem orgāniem, to skaitā urīnpūslim, paliek mazāk vietas. Ja bērns ilgstoši nekakā, fēces aizņem zināmu vietu, samazinot vietu, kur pilnvērtīgi pildīties urīnpūslim. Tāpēc naktīs bērni skrien čurāt vai arī nepamošanās gadījumā var piečurāt gultu. Ja naktī bērns arī apkakājas, tas parasti ir tad, ja ir hroniski smags aizcietējums, kas tiek turēts līdz pēdējam, bet naktī, kad muskuļi atslābst, spontāni izdalās zarnu un urīnpūšļa saturs. 

Izmantotā literatūra:
1. Judīte Falka, Marija Vince. “Atvadas no autiņbiksītēm. Slēdzējmuskuļu kontrole un bērna pašapziņas attīstība”
2. Ričards Templers “Bērnu audzināšanas likumi” Zvaigzne

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdod izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos, kā arī sniegt izglītojošu, uz pētījumiem bāzētu informāciju par priekšnosacījumiem bērna veselīgai emocionālajai audzināšanai, viņa vajadzībām, kā arī aktuālajiem jautājumiem veselības veicināšanā.
 

Autore: Audra Šauere