Kāds parazīts pieķēries zemenei? Parazīti uz dārza un meža veltēm un kā tie var ietekmēt veselību

Lai arī parasti par inficēšanos ar parazītiem runājam, piesaucot termiski neapstrādātu gaļu vai nemazgātas salātu lapas, izrādās gana bīstamas šajā ziņā var būt arī ogas un daudz kas cits, kas šajā sezonā ir aktuāls. Kāpēc un kā ogas var līdz mums atnest ar aci nesaskatāms parazītus, kas tālāk cilvēka organismā turpina savu dzīvi, raidījumā Zināmais nezināmajā skaidro zinātniskā institūta BIOR pētniece Gunita Degsne.

Pētniece pašlaik pēta pārtikas parazitāro patogēnu sastopamību Latvijas iedzīvotāju populācijā. Proti, tos parazītus, ko var apēst ar pārtiku. Biežāk par inficēšanos ar parazītiem runā, piesaucot termiski nepastrādātu gaļu, ar piemājas dīķa laistītus un nemazgātus salātus un citu pārtiku. Bet, izrādās, ka ar parzītiem var inficēties arī, ēdot, piemēram, ogas. 

Zinātniece stāsta, ka Latvijā, atšķirībā no Eiropas un Skandināvijas valstīm, pat nav īsti aplēsts, cik plaša ir parazītu izraisīto slimību statistika. Oficiāli saslimšanas gadījumu skaits nav liels, jo mediķi nereti novērotos simptomus saista ar citām saslimšanām nevis ar parazītu klātbūtni. 

Zinātniece stāsta, ka Latvijā, atšķirībā no Eiropas un Skandināvijas valstīm, pat nav īsti aplēsts, cik plaša ir parazītu izraisīto slimību statistika. Oficiāli saslimšanas gadījumu skaits nav liels, jo mediķi nereti novērotos simptomus saista ar citām saslimšanām nevis ar parazītu klātbūtni. Piemēram, tā ir ar tā saucamo gripas paradeozi, kas izraisa caureju līdz 10 dienām. Zviedrijā ir konstatēti 600 saslimšanas gadījumu gadā, Lielbritānijā līdz pat 6000 saslimšanas gadījumu gadā. Ja Latvijas bērnudārzā daudzi bērni saslimst ar caureju, vispirms meklē rota vīrusu vai salmonellu, bet visai iespējams, ka iemesls ir šādi parazīti, kurus vienkārši nediagnosticē.

 
Paralēlā pasaule mums līdzās
Lēš, ka Latvijā 14% lapsu populācijas ir inficējušās ar ehinokoku jeb lenteni. Tie dzīvo arī jenotsuņos, vilkos un citos meža dzīvniekos. Turpretim Eiropā inficētu dzīvnieku ir daudz mazāk vai gandrīz nemaz. Ārējā vidē ehinokoka oliņas nonāk ar dzīvnieku fekālijām. Olas pielīp pie mušu  kājām, nonāk uz ogām un pārtikas, ko var apēst cilvēks.

Stadijā, kas parazīts atrodas oliņas vai ļoti cietas cistas veidā uz ogas, viņš nav ne saredzams, ne sataustāms un bieži vien pat nav īsti nomazgājams. To, ka oliņa ir piestiprinājusies pie augļa vai ogas miziņas, var saskatīt tikai mikroskopā. 

Īpašā riska zonā ir meža ogas, kas ir viens no ceļiem, kā ar ehinokoka jeb lenteņa oliņām inficējas cilvēks. Oliņas var būt nokļuvušas uz mellenēm, brūklenēm, dzērvenēm un grubuļainajām, grūti nomazgājamajām meža zemenītēm. Zviedrijā veiktais pētījums atklāj, ka brūklenes un dzērvenes ir visbiežākais inficēšanās avots. Jo grumbuļaināka virsma, jo labāk pieķeras olas. 

Turklāt eksperimentos noskaidrojies, ka nomazgāt ogas, augļus un dārzeņus no parazītu oliņām ir ļoti grūti. Igaunijā pētīts, ka uzliekot uz dārzeņiem patogēnu, zemenes, burkāni, gurķi bija stipri jāberž ar birsti, lai notīrītu šādus pazītus. Protams, ja šādi rīkojas ar maigām ogām,  rezultātā var tikt vienīgi pie ogu biezeņa.
 

Kādus parazītus var apēst ar pārtiku 
Jo vairāk mežā ir meža dzīvnieku, kas ir invadējušies (inficējušies) ar parazītu oliņām, jo lielāka iespēja, ka meža veltes ir “netīras”. 
Latvijā ir divas lenteņu sugas, kas izraisa  saslimšanas. 

Ja ehinokoks nonāks cilvēka organismā ar ogām, dārzeņiem vai netīrām rokām, tad organismā nākamā stadija ir nokļūt cilvēka aknās. Citas aknās var augt līdz pat 10 gadiem, neizraisot nekādas klīniskās pazīmes. Cista sākumā ir mikroskopiska, bet ar laiku var izaugt līdz pat 50 cm diametrā izmērā, pildīta ar šķidrumu. 

Ehinokokus granulosus, kas izraisa cistisko ehinokokozi. Tā ir viena lokāla cista, kuru ir relatīvi vienkārši izoperēt. Latvijā šādu gadījumu nav bijis.
Otra suga - echinococcus multilocularis jeb alveolārā ehinokokoze, kas veidojas kā audzējs,  pārņemot apkārtējos audus. To izperēt vairs nav tik vienkārši.

Kā sevi pasargāt?
Ārsti Latvijā vēl joprojām reti kad iedomājas, ka saslimšanas iemesls var būt parazīts. Par savu veselību varam parūpēties paši, ievērojot šos padomus: 

Jo zemāk pie zemes aug ogas, jo lielāks risks ir saskarsmei ar fekālo piesārņojumu un invadēšanos ar parazītiem. Izvēlamies ēst ogas, kas aug augstākos zaros. 

Dzīvošana laukos un kopā ar brīvi staigājošiem mājas suņiem, kas staigā pa mežu, ir ļoti augsts risks inficēties. Rūpējamies par dzīvnieku attārpošanu. 

Noteikti mazgājam rokas! 

Lai arī nomazgāt parazītu oliņas nav tik viegli, tomēr pārtika, ko ēdam, ir jāmazgā. Labāk mazgāt ar karstu ūdeni, jo silts un remdens ūdens parazītiem patīk. Mazgājot ogas, augļus un dārzeņus ar aukstu ūdeni nav jēgas, jo parazīts ieņem nogaidošu stāvokli un gaida piemērotāku laiku, lai turpinātu attīstīties. 

Jāmazgā arī piemājas dārzā izaudzētie salāti, īpaši, ja dārzs ir laistīts ar ūdeni no piemājas dīķa un netālu ir ganības. Parazītu – fasciolu nematodes,  pārnēsā liellopi, tas nonāk ūdenī un tālāk uz dārzeņiem. Parazīts iemitinās aknās un tās bojā. 

Jāmazgā arī fasētie un it kā iepriekš nomazgātie salāti. Eiropā veiktos pētījumos atklāts, ka arī tajos ir parazīti. 

Medicīnas personālam jāpieļauj iespēja, ka sslimšanas iemesls ir parazīti. Bieži vien mediķi par to pat neiedomājas. Īpaši, ja ir saskarsme ar dzīvniekiem, kas ir īpaši inficēti.

Reizi gadā veicot ultrasonogrāfiju iekšējiem orgāniem. Tad šīs cistas var pamanīt laicīgāk. Īpaši, ja dzīvo laikos un bieži iet mežā. 

Veicot pārbaudījumus uz parazitoloģiju, ir jāveic komplekss izmeklējums - asins analīzes, seroloģija, fēču analīzes.

Kas vēl jāzina!
Gandrīz visi Latvijā dzīvojošie meža dzīvnieki, kas ēd gaļu, inficēti ar parazītu trihinellu. Īpaši tas attiecas uz meža cūkām, kas gan pēdējos gados Āfrikas cūku mēra ietekmē ir lielā mērā izmirušas un maz tiek medītas. Ēdot šādu dzīvnieku gaļu, kas ir nepareizi apstrādāta, cilvēks var inficēties ar sīkiem parazītiem – trihinellām, kas dzīvo muskuļos. muskuļos sāk ir Ar termiski neapstrādātu gaļu – Trihinellas, īpaši meža cūku gaļā. Der zināt, ka trihinellas ir ātrastas arī bebra gaļā. Tā nekur citur Eiropā nav. 

Pret parazītiem neveidojas imunitāte. Cik reizes uzņems parazītu, tik reizes arī saslims. Izņēmums ir toksoplazmoze. Ar šo slimību parasti saskaras 7 - 14  gadu vecumā. Toksoplazmoze ir viena no visbiežāk sastopamajām parazītu slimībām, ko izraisa vienšūņa organisms – toksoplazma. Infekcijas saslimšanas klīniskā aina var būt dažāda, no banālas apaukstēšanās simptomiem līdz pneimonijai un aklumam. Viss atkarīgs no tā, kur slimības izsaucējs ir iekārtojies organismā. Izslimojot, visu mūžu analīzes analīzes uzrādīs, ka ir bijusi saskarsme ar šo parazītu. 

Jo sliktāka cilvēka imunitāte, jo lielāka iespēja, ka viņa organismā labi iedzīvosies parazīti. Tomēr jāņem vērā, ka parazītu mērķis nav nogalināt saimnieku. Ja cilvēki mirst parazītu dēļ, tad visbiežāk tāpēc, ka pievienojas kādas sekundāras infekcijas un saslimšanas. Dabā paredzēts, ka mājām - saimniekam, ir jādzīvo, lai varētu dzīvot un attīstīties pats parazīts. 

Mūsu mājas mīluļu nevēlamie "apakšīrnieki"
Ir neskaitāmi mājdzīvnieku parazīti, kas apdzīvo visu organismu – dažādi tārpi un vienšūņi, kuri par mājvietu ir izvēlējušies mūsu suni vai kaķi. Kādi ir šie „apakšīrnieki”, kā tie nonāk dzīvnieku un viņu saimnieku organismā un kas jāņem vērā, lai mājas mīluļi neiedzīvotos šādos parazītos?

Izdrukājusi lapu, kur sazīmēti tārpi, kukaiņi, vienšūņi, veterinārārste Solvita Buivide stāsta, ka precīzs to sugu skaits nav zināms, bet mājdzīvnieka organismā to var būt gana daudz. Viņa vairakkārt uzver regulāras attārpošanas nepieciešamību kā veidu, kas palīdz tikt vaļā no nevēlamajiem viesiem suņa vai kaķa organismā. Veidi, kā mūsu mājas mīluļi var inficēties ar parazītiem, ir vairāki, piemēram, grūsna sunene vai kaķene dzemdējot savus pēcnācējus, tiem nodod tālāk mantojumā šos nevēlamos “apakšīrniekus”.

Vēl viens veids, kā mājas dzīvnieki dabuj parazītus, ir tāds, ka parazītu oliņas ar apaviem mājās atnes saimnieki. 50% mājās dzīvojošo kaķu atrod vismaz divu veidu pazītus. 

Parazītu – dilofilārijas, pārnēsā odi. Tie biežāk dzīvo suņos zemādā. Parazītu kāpurs cirkulē asinīs, ods tos uzņem un tālāk nodod cilvēkam. Agrāk vairāk bija Eiropas dienvidos, tagad tos atklāj arī Somijā un Igaunijā. Klīniskās pazīmes gandrīz nav.

Visu raidījumu var noklausīties ierakstā