Pretsāpju zāļu varā: kā dabiski atbrīvoties no medikamentu atkarības

Monika Bītija, 39 gadus veca sieviete no Mesas, Arizonas štata, pirms vairāk nekā pieciem gadiem sāka lietot oksikodonu, lai atvieglotu diska trūces sāpes. “Sākumā tas ļoti pozitīvi iespaidoja manu dzīvi,” Monika stāsta. “Tas man deva papildu enerģiju. Man nesāpēja, un es varēju ilgāk strādāt un izveidot savu biznesu.”

Tad viss sāka brukt. Tas bija brīdis, kad Monika atklāja, ka ir atkarīga no zālēm un nespēj pārtraukt tās lietot, pat ja mēģināja to darīt. “Ārsti mani nebrīdināja par oksikodona lietošanas negatīvajām sekām, un tad jau bija par vēlu,” viņa stāsta.

Monika atceras, ka piecus gadus viņa bija “oksikodona vergs” – 15 mg oksikodna tableti lietoja ik pēc sešām stundām. Viņa neaizdomājās par savas dzīves kvalitāti un to, ka viņas īstais “es” jau sāk izzust, līdz viņa inficējās ar stafilokoku.

Epidēmijas dienasgrāmata
Opija magones izmanto jau tūkstošiem gadu, lai samazinātu sāpes, uzbudinājumu un trauksmi. Hipokrāts, ko uzskata par modernās medicīnas tēvu, savā praksē arī lietoja opiju, savukārt senie šumeri opija magoni dēvēja par “prieka augu”.

Protams, lietojot opiju un tā atvasinājumus, cilvēki piedzīvo eiforiju un īpaši spēcīgu relaksāciju, un tas padara šo medikamentu sevišķi bīstamu. Tas ir arī iemesls, kāpēc Rietumu sabiedrībā ir tik plaši izplatīta atkarība no opioīdiem.

Pagājušā gadsimta 50. gados ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) apstiprināja oksikodona hidrohlorīdu, pussintētisku, no opija izgatavotu opioīdu atvasinājumu – medikamentu, kas nomāc signālu pārraidi no smadzenēm uz ķermeni. Līdz 60. gadu sākumam atkarība no oksikodona preparātiem, piemēram, Percodan, jau bija kļuvusi par izplatītu problēmu.

Hroniskas sāpes ir visā pasaulē zināms fenomens, un līdz ar sabiedrības novecošanu sāpju izplatība Rietumos pieaug. Lēš, ka ASV vairāk nekā 100 miljoni pieaugušu amerikāņu cieš no vidēji smagām vai smagām hroniskām sāpēm. 

Ilgstoši lietojot šos medikamentus, var izveidoties arī atsevišķu uzturvielu deficīts organismā, un vīriešiem var attīstīties erektilā disfunkcija, kā arī abiem dzimumiem var pasliktināties dzimumtieksme.

Šādas sāpju epidēmijas apstākļos, it īpaši, ja ir runa par hroniskām sāpēm, kas nav saistītas ar vēzi, iespēja lietot opioīdu atvasinājumus un izstrādāt sintētiskos opioīdus, piemēram, fentanilu, ārstiem un miljoniem pacientu šķiet kā debesu dāvana. Klīnikas, kas specializējas sāpju ārstēšanā un pārsvarā koncentrējas uz opioīdu izrakstīšanu, lai atvieglotu hroniskas sāpes visdažādāko slimību gadījumos, padarījušas šos medikamentus ārkārtīgi viegli pieejamus un ne tikai pacientiem, bet arī melnajam tirgum. Turklāt sajūsmu par šiem medikamentiem rosināja miljoniem dolāru vērtas maldinošās farmācijas nozares mārketinga kampaņas, kurās tika apgalvots, ka jaunie, lēnās iedarbības medikamenti neizraisa atkarību.

Opiāti ne tikai atvieglo sāpes. Tie izraisa labsajūtu, bet ir labi zināms, ka gan opiāti, gan opioīdi izraisa blaknes, piemēram, reiboni, miegainību, palēninātu domāšanu, garastāvokļa svārstības, aizcietējumu, sīkās motorikas pasliktināšanos, kā arī atkarību. Ilgstoši lietojot šos preparātus, tie liek organismam izsīkt, samazina enerģiju, rada motivācijas zudumu, spēcīgu nogurumu un depresiju.

Ilgstoši lietojot šos medikamentus, var izveidoties arī atsevišķu uzturvielu deficīts organismā, un vīriešiem var attīstīties erektilā disfunkcija, kā arī abiem dzimumiem var pasliktināties dzimumtieksme. Lietojot šos medikamentus intravenozi, ir risks iegūt HIV/AIDS, C hepatītu un stafilokoka infekciju, un tie var izraisīt insulīna rezistenci, kas noved pie diabēta. Opioīdi arī nomāc hipotalāma un hipofīzes darbību, un tas var ietekmēt kaulu minerālo blīvumu. 

Paradoksāli, bet ilgstoša opiātu lietošana var arī pazemināt cilvēka sāpju slieksni. “Opioīdu grupas medikamenti izraisa to, ko dēvē par hiperalgēziju,” stāsta Dr. Ravi Čandirimani (Ravi Chandirimani), opioīdu atkarības klīnikas Blue Door Therapeutics dibinātājs Skotsdeilā, Arizonas štatā. “Tas nozīmē, ka indivīdi, kas lieto opioīdus, kuriem būtu jāmazina sāpes, patiesībā pretēji loģikai saasina savu sāpju uztveri, un sāpes ir spēcīgākas nekā tad, ja viņi tos nelietotu.”

“Tas, ko mēs atklājām praktiski visos gadījumos, ka, samazinot opioīdu daudzumu un – pilnīgi noteikti – pilnībā pārtraucot to lietošanu, cilvēki drīz vien saprata, ka viņiem nemaz tik ļoti nesāp, kā viņi bija domājuši.”
 

Atbrīvoties un neiekrist atkal
Ārstējot cilvēkus, kas ir atkarīgi no opioīdiem, visbiežāk tiek izmantota medikamentozā terapija. Tajā lieto dažādas zāles, lai samazinātu gan atkarību, gan zāļu atcelšanas sindromu, un medikamentus kombinē ar konsultācijām, ieskaitot kognitīvi biheiviorālo terapiju un 12 soļu programmas, kas palīdz cilvēkam nonākt pie apziņas, ka viņš ir atkarīgs, pakļauts lielākam spēkam, un viņam ir aktīvi jāpiedalās sanāksmēs un jāpilda programmas noteikumi.

Par nelaimi, visiem medikamentiem, kas tiek izmantoti medikamentozajā terapijā, ir blaknes. Metadons, buprenofrīns un naltreksons ir lēnas iedarbības opioīdi, ko dēvē par agonistiem un kas tiek izmantoti, lai palīdzētu cilvēkiem atbrīvoties no spēcīgākas atkarības. Bet arī tie ir medikamenti, kas izraisa atkarību. Medikamenti, kurus lieto, lai samazinātu nepatīkamos atcelšanas simptomus – metokarbamolu muskuļu sāpēm un spazmām, diciklomīnu, lai samazinātu vēdera spazmas, klonidīnu kā antihipertensīvu līdzekli, lai mazinātu uzbudinājumu, trauksmi un nakts svīšanu, hidroksizīnu, lai nomāktu centrālās nervu sistēmas darbību un dienas laikā samazinātu nelielu trauksmi, trazodonu, kvetiapīnu vai gabapentīnu miega traucējumiem, – visas šīs zāles pašas var izraisīt dažādas problēmas.
 

Katram medikamentam var būt vairākas blaknes
Buprenofrīns: alerģiskas reakcijas, tūska (edēma), drudzis, galvassāpes, palēnināta sirdsdarbība, amnēzija, apjukums, reibonis, krampji, neskaidra redze, nelabums, vemšana un citas problēmas.

Diciklomīns: aizcietējums, caureja, galvassāpes, vemšana, stipra svīšana un neskaidra redze.

Klonidīns: miegainība, aizcietējums, aizkaitināmība, bezmiegs un murgi.

Hidroksizīns: nātrene, apgrūtināta elpošana, izsitumi, galvassāpes un sejas, lūpu, mēles un rīkles pietūkums.

Tradozons: galvassāpes, muskuļu sāpes, aizcietējums, caureja, nejutīgums, nelabums un vemšana.

Kvetiapīns: lielākā daļa minēto blakņu, kā arī garastāvokļa svārstības, grūtības runāt, naidīgums un saraustītas kustības.

Turklāt nav zināms, kādas blaknes radīs vairāku spēcīgu medikamentu kokteilis, ko cilvēks lietos, lai atbrīvotos no opioīdu atkarības.

Vēl viena problēma ir ārstēšanas ilgums 
Kā intervijā "New York Times" stāstījis bijušais Nacionālā Alkohola atkarības un alkoholisma institūta direktors Marks Vilenbrings, kas bija atbildīgs par ārstēšanas un atlabšanas izpēti, “jūs neārstējat cilvēku ar hronisku slimību četrās nedēļās un nesūtāt viņu uz atbalsta grupu. Cilvēkiem ar hronisku atkarību ir nepieciešama kompleksa terapija, kas ir pielāgota individuālām prasībām un tiek nodrošināta nepārtraukti vai ar pārtraukumiem tik ilgi, cik tas ir nepieciešams.” 

Visaptveroša pieeja
Lai izpildītu šīs prasības, holistiskās ārstniecības klīnikas ievieš jaunas metodes, piedāvājot individualizētus ārstēšanas plānus, kuros kombinē medikamentozu terapiju ar citām metodēm, sākot ar zirgu terapiju (reitterapija) līdz meditācijai, jogai, akupunktūrai, neirofīdbekam (atgriezeniskā bioloģiskā saite), psihodrāmai (pagātnē piedzīvotu notikumu izspēle), reiki (meditācijas un relaksācijas prakse), somatiskajai pieredzei (terapija, kas paredzēta, lai novērstu posttraumatisko stresa sindromu), masāžām, āra aktivitātēm un citām metodēm. Tiek piedāvātas programmas, kas izstrādātas vīriešiem, sievietēm, ģimenēm un LGBT pārstāvjiem, kā arī konkrētām etniskām grupām.
 

Lai gan pašlaik nav pētījumu, kas neapstrīdami pierādītu, ka holistiska pieeja atkarības ārstēšanā ir efektīvāka nekā tradicionālā “standarta aprūpe”, kuras pamatā ir medikamentoza terapija, ir skaidri redzams, ka tā strādā labāk.

Kontrolētos pētījumos dalībniekiem, kas piedalījās apzinātības meditācijas apmācībā papildu medikamentozajai terapijai, atveseļošanās norisēja tikpat labi vai labāk nekā tiem, kas saņēma tikai farmakoterapiju. 

Pierādīts, ka joga spēj samazināt nevēlamas tieksmes, kas saistītas ar atkarību, jo tā aktivizē parasimpātisko nervu sistēmu, kas relaksē organismu, nevis simpātisko, kas to sagatavo uzbrukuma vai bēgšanas reakcijai. Savukārt masāža samazina stresa hormona kortizola līmeni, vienlaikus stimulējot “labsajūtas” neiromediatora dopamīna un serotonīna izstrādi, kas it īpaši tiek kavēta atkarības ārstēšanas agrīnajā stadijā, – tad parasti dopamīna līmenis izteikti krītas. 

Labi zināma ārstniecības metode, ko var kombinēt ar tradicionālo terapiju, ir akupunktūra. Vairāki pētījumi liecina, ka akupunktūra var atvieglot depresiju un trauksmi, ko izraisījuši opioīdi. 9 Īpaši efektīva atkarības ārstēšanā ir tā sauktā auss akupunktūra, ko dēvē par NADA protokolu.

“Galvenā NADA protokola funkcija ir optimizēt detoksikācijas procesu organismā, kā arī veicināt endorfīnu serotonīna un dopamīna izstrādi, kas samazina nepatīkamās atcelšanas sindroma izpausmes,” skaidro Dr. Eva Rosa. Viņa ir strādājusi ar atkarīgajiem lielā ārstēšanas centrā Malibu, Kalifornijā. Rosai ir doktora grāds Ķīnas tautas medicīnā, un tagad viņa vada Maui ārstniecības centru Kulu, Havaju salās. Kā saka Rosa, vēl viena akupunktūras terapijas priekšrocība, ārstējot cilvēkus, kas ir atkarīgi no opioīdiem, ir strauja aknu detoksikācija, kas palīdz organismam attīrīties no zāļu toksīniem.

Ļoti efektīvs “jaunpienācējs” līdzeklis, ko izmanto zāļu atkarības atveseļošanās programmās, ir medicīniskā marihuāna. Naturopātijas speciālists Ravi Čandirimani, (Ravi Chandirimani), kas Skotsdeilā, Arizonas štatā, izveidoja opioīdu atkarības klīniku Blue Door Therapeutics, viens no pirmajiem sācis izmantot integrējošu atkarību ārstēšanas terapiju. Viņš ir paplašinājis kognitīvi biheiviorālo terapiju, iekļaujot tajā individuālu, grupu terapiju un darbu ar ģimeni, un medikamentozo terapiju papildinājis ar naturopātijas pieeju, piemēram, sekojot līdzi hormonu analīzēm, veicot īpašas laboratorijas analīzes un izmantojot pētījumos pārbaudītus uztura bagātinātājus, kuru efektivitāte ir pārbaudīta uzturvielu analīzēs.

Papildus šīm metodēm viņa ārstēšanas protokols ietver arī apzinātības meditāciju, akupunktūru un darbu ar ķermeni, piemēram, Rolfinga metodi un refleksoloģiju. Tomēr Ravi Čandirimani uzskata, ka vislielākos panākumus atkarīgo ārstēšanā ir izdevies panākt ar marihuānu.

“Lai novēstu zāļu atcelšanas efektus, senāk mums būtu jālieto dažādi recepšu medikamenti, kas paredzēti šādiem gadījumiem,” viņš stāsta. “Taču mēs konstatējām, ka marihuāna patiešām ļoti labi palīdz samazināt vairāk nekā 80 % šo efektu.”

Ravi Čandirimani atzīst, ka īpaši iedarbīga medicīniskā marihuāna ir cilvēkiem, kas opioīdus lietojuši ilgāku laiku vai lielās devās, jo tad cilvēkam jātiek galā ar vienu vielu, nevis vairākiem medikamentiem, un medicīniskā marihuāna ļāvusi panākt patiešām būtisku efektu.

“Tas ir pārsteidzoši ietekmējis mūsu pacientu izveseļošanās rādītājus. Ar marihuānas stratēģiju mani terapijas gada rādītāji ir labāki nekā vidēji valstī, kur izveseļošanās ir aptuveni 11–13 % gadījumu. Mans panākumu rādītājs ir vairāk nekā 30 procenti.”

Atšķirībā no lielākās daļas 30 dienu atkarības ārstēšanas programmu, kas paredz cilvēka atrašanos klīnikā, Blue Door centru pacienti apmeklē ambulatori. Ārstēšanas programma tiek piemērota katram individuāli un parasti ilgst vienu gadu – pirmos sešus līdz deviņus mēnešus jāievēro stingri strukturēta programma un nākamos trīs līdz sešus mēnešus jānāk uz uzturošām procedūrām.

Ja jūs jau cīnāties ar atkarību no opiātiem, smagākais un svarīgākais, kā saka Čandirimani, ir atrast “citas lietas, kas jūs motivētu ticēt tam, ka esat stiprāks par atkarību – saikne ar ģimeni, darbs, ko nevēlaties pazaudēt, vēlēšanās nodzīvot garu un veselīgu dzīvi, ir jābūt kaut kam, kas jums ir nozīmīgāks nekā atkarība.”

No portāla Jauns.lv