Nevēlamā meža velte – parazīts ehinokoks

Kopš 2000. gada pie mums bijuši nedaudz vairāk nekā 200 gadījumi, kad pacientiem atklāta ehinokokoze. Teiksiet – ko niekus – tas taču maz! Jā, šī nav bieži sastopama parazitāra infekcija, kas vienlaikus nozīmē to, ka ne katram ārstam ir pieredze darbā ar inficētiem pacientiem, tāpēc ir zināmas grūtības ar ehinokokozes diagnostiku. „Gadās, ka pie mums nonāk pacients ar aizdomām par aknu audzēju. Kad sākam izmeklējumus, izrādās – ehinokoks! Vai arī ir pacienti, kuriem ilgstoši stāstīts, ka aknās ir labdabīgi veidojumi – hemangiomas, cistas, un cilvēks gadiem ilgi ar to sadzīvojis, līdz beidzot nonāk pie speciālista, kurš iedomājas izmeklēt uz ehinokoku, un – ir!” stāsta infektoloģe Sniedze Laivacuma. Lielākoties ehinokokoze tiek atklāta nejauši. Pacientam bijis kāds iemesls, lai veiktu ultrasonogrāfijas izmeklējumu, kura laikā tiek pamanīts arī savādais veidojums aknās. Tālāk ceļš ved pie infektologa vai hepatologa.

Parazīts ehinokoks mitinās plēsējdzīvnieku (suņu, kaķu, vilku, lapsu u.c.) zarnu traktā, tādēļ šo parazītu oliņas var būt atrodamas dzīvnieku izkārnījumos jebkur apkārtējā vidē. Tātad jebkuras meža ogas, sēnes, arī zemē nokrituši un salasīti āboli, dārzā augušas zemenes var būt ehinokoku infekcijas avots. Lai šis lentenis attīstītos, tam nepieciešams nokļūt starpsaimnieka organismā, par kādu lielākoties kļūst govis, aitas, cūkas, zirgi, truši un nejauši arī cilvēki. 

Gadās, ka pie mums nonāk pacients ar aizdomām par aknu audzēju. Kad sākam izmeklējumus, izrādās – ehinokoks!

Jo siltāks klimats, jo vairāk slimo

„Pirms pāris gadiem biju Francijā kādā kongresā, kur prezentēja neliela pilotpētījuma rezultātus. Pētījumā tika apsekoti piemāju mazdārziņi. Francijas dienvidos saslimšana ar ehinokoku ir ļoti izplatīta, un tika secināts, ka visos dārziņos, ko neieskauj žogs vai sēta, var atrast ehinokoku oliņas. Šī nav infekcija, par kuru Latvijā būtu ļoti jāuztraucas, jo neesam paaugstinātā riska zonā, bet papildu higiēna, mazgājot arī sava dārza ogas un salātus, par sliktu nenāks. Kā zināms, pie mums tie pārsvarā ir lauku reģioni, no kurienes nāk pacienti ar ehinokokozi,” stāsta infektoloģe. „Visvairāk saslimšanas gadījumu ir Kurzemē un Latgalē, vairāk gar valsts dienvidu robežu. Taču zinām, ka Latvija ir maza un gandrīz katram pilsētniekam ir kāds radinieks laukos, kuru regulāri brauc uz laukiem apciemot. Ne jau visi, kas nonāk kontaktā ar ehinokoka oliņām, noteikti saslimst. Daži ehinokoki ir agresīvāki, un savu lomu spēlē arī katra individuālā imūnsistēma, ģenētika, kas nosaka, kāpēc viens saslimst ātrāk, bet citam imūnsistēma spēj laikus reaģēt, ehinokoka oliņas iznīcināt un izvadīt no organisma.”

Dzirdēts, ka ehinokoku oliņas varētu būt sastopamas arī ūdenī. Tomēr infektoloģe Sniedze Laivacuma nomierina, sakot, ka tas neattiecas uz Latviju: „Mūsu dzeramais ūdens nav uzskatāms par ehinokokozes riska faktoru, bet uzmanīgākiem jābūt tiem, kuri ceļo uz Āzijas valstīm.” Saslimšanas gadījumu skaitu ar ehinokokozi saista ar klimatu – jo tuvāk dienvidiem un siltāks klimats, jo saslimšanas gadījumu skaits lielāks. „Mēs atrodamies viduszonā,” teic infektoloģe. „Valstīs, kur valda ziemeļu klimats, piemēram, Skandināvijā, ar ehinokokozi tikpat kā neslimo, jo vēsumā un mitrumā parazīta oliņām grūti izdzīvot. Mūsu kaimiņiem Igaunijā tie ir daži saslimšanas gadījumi, bet Lietuvā, kas atrodas tikai nedaudz tuvāk dienvidiem, ar ehinokoku inficējušies divreiz vairāk cilvēku nekā pie mums. Saprotams, ka Spānijā, Itālijā un citās valstīs ar dienvidu klimatu inficēšanās risks ir daudzkārt lielāks.”

Jebkuras meža ogas, sēnes, arī zemē nokrituši un salasīti āboli, dārzā augušas zemenes var būt ehinokoku infekcijas avots.

Kāpēc ar ogām inficēties vieglāk nekā ar sēnēm

„Latvijā esam veikuši pētījumu par riska faktoriem iegūt ehinokoku, kurā secināts, ka meža veltes nav tik liels riska faktors kā dzīve lauku sētā. Ja mājās ir suns, kurš laukos skrien brīvā dabā, bauda brīvas dzīves labumus, apēd uz lauka noķertu peli, tas var būt inficēts ar ehinokoku. Ja ir inficēts mājdzīvnieks, daudz lielāks risks inficēties arī cilvēkam, kurš paceļ zem ābeles nokritušu ābolu, noslauka pret biksēm un nemazgātu apēd,” stāsta infektoloģe, uzsverot, ka inficēties, ēdot nemazgātas meža ogas, ir lielāka iespēja, nekā lietojot uzturā meža sēnes. Iemesls ir loģiski izskaidrojams, jo sēnes tikpat kā nekad nepatērējam, termiski neapstrādātas. Vispirms tās tiek ceptas, vārītas, bet karsēšanas rezultātā jebkurš parazīts iet bojā. Ar ogām ir citādi – tās pārsvarā ēdam svaigas.

Taču vēl lielāks inficēšanās risks ir ļaut sunim nolaizīt rokas vai seju, paglaudīt dzīvnieku, bet pirms ēšanas nenomazgāt rokas. Kad ehinokoku oliņa nonākusi gremošanas traktā, tur izšķiļas kāpuri jeb, precīzāk, larva – nenobriedusi ehinokoka forma, kas spēj izkļūt cauri zarnu sieniņai un nonākt asinsvados. Kā zināms, asinis no zarnām plūst uz aknām, kur tās tiek attīrītas no mikroorganismiem, tajā skaitā parazītiem, bet daļa no tiem veiksmīgi tiek šim filtram garām, nokļūstot atpakaļ asinīs un aizceļojot tālāk uz plaušām, smadzenēm, nierēm, liesu vai citiem orgāniem. Sniedze Laivacuma stāsta, ka esot bijis pacients, kuram ehinokoks ieperinājies mugurkaula skriemeļos, tomēr visbiežāk parazīta veidotie perēkļi ir aknās. 

Operē līdzīgi kā audzēju

Viens pieaudzis ehinokoks ir 5–7 milimetrus garš lentenis. Pie mums Latvijā ir izplatīti divi ehinokoku veidi – Echinococcus granulosus, kura starpsaimnieki pārsvarā ir suņi, un Echinococcus multilokularis, kuru saimnieki ir savvaļas plēsējdzīvnieki, piemēram, lapsas.
Kopumā ehinokokoze, it īpaši cistiskā ehinokokoze, ko izraisa Echinococcus granulosus, ir lēna slimība, kas var ilgt 20–30 gadu. Cistiskais ehinokoks vairojoties izveido cistu, un jaunie parazīti aug šīs cistas iekšpusē. Šī ir labvēlīgāka ehinokokozes forma, jo tā ir norobežota un parasti neskar apkārtējos audus vai citus orgānus. Turpretim alveolārā ehinokokoze, ko izraisa Echinococcus multilokularis, uzvedas līdzīgi kā labdabīgs audzējs – izveido vienu mazu cistiņu, bet jaunās gluži kā pumpuriņi veidojas uz ārpusi pie šīs pirmās cistas, iespiežoties apkārtējos audos. 

Alveolārā ehinokokoze ir agresīvāka forma. Tā mēdz progresēt 5–10 gadu laikā, un, jo ilgāk šis veidojums aug, jo lielāka iespēja, ka tas gluži kā audzējs var skart arī citas struktūras, ne tikai aknas, piemēram, sāk nospiest žultsvadus, pacientam var parādīties ādas dzelte, nieze. „Tad arī operācija ir tikpat sarežģīta kā audzēja gadījumā, jo jāizņem viss ehinokoku perēklis un nedaudz no apkārtesošajiem veselajiem audiem, lai nodrošinātos, ka tur nepaliek kaut kas nepamanīts, no kā vēlāk atkal varētu veidoties jaunas cistas. Arī Latvijā bijuši gadījumi – šķiet, ka pacients veiksmīgi izoperēts, bet pēc 2–3 gadiem ehinokoks radījis jaunu veidojumu. Ja infekciju izraisījis Echinococcus multilokularis, vēl gadu pēc operācijas jāturpina saņemt medikamentozu terapiju.”

Pretparazītu zāles pret ehinokoku nestrādā 

Ja ehinokoku cistas ir jaunas, nesen izveidojušās, tās varētu mēģināt ārstēt ar zālēm un iztikt bez operācijas. Diemžēl Latvijā tik agrīni ehinokokozi atklāt lielākoties neizdodas, tāpēc operācija ir vislabākā terapija, jo pacients patiešām tiek atbrīvots no ehinokoku perēkļiem. Pēc operācijas pacientam jāturpina lietot medikamentus, kas ir diezgan dārgi un nav iekļauti kompensējamo zāļu sarakstā, tāpēc, ja pacientam radusies nepieciešamība pēc šīm zālēm, ārsts lūdz Nacionālajam veselības dienestam šos medikamentus kompensēt individuālā kārtā. 

Velti cerēt, ka no ehinokokozes varētu izsargāties, dzerot pretparazītu līdzekļus. „Tas ir mans personīgais viedoklis, bet uzskatu, ka, reizi gadā izdzerot profilaksei pretparazītu zāles, tas dod mānīgu drošības sajūtu, ka ar mani nekas slikts nenotiks. Jāpatur prātā, ka visbiežāk lietotie bezrecepšu pretparazītu līdzekļi nav efektīvi pret visiem parazītiem, zāles neiznīcina lielos lentveida tārpus, bet var noderēt, ja ir aizdomas par cērmēm vai spalīšiem. Domājot par profilaksi, daudz lielāku efektu dos tas, ja savu mājdzīvnieku 1–2 reizes gadā attārposiet, dodot tiem pretparazītu līdzekļus. Diemžēl arī tas pētījumos secināts, ka Latvijā cilvēki ir slinki uz savu mājdzīvnieku attārpošanu,” uzsver infektoloģe.

Rokas nomazgāji?

Ar cērmēm inficējas katrs individuāli, paceļot kaut ko no zemes vai ēdot nemazgātus salātus, augļus un ogas. Roku higiēna un pārtikas sagatavošanas higiēna ir ļoti svarīga profilakse jebkuru parazītu gadījumā.

Mana pieredze

Diagnoze ilgi nedevās rokā. Stāsta Inga Guseva:

„Līdz pēdējam brīdim nezināju, kas īsti man kaiš un ko ārsti grasās operēt. Pirms pieciem gadiem pavasarī man izoperēja žultspūsli un turpmāk katru gadu profilaksei bija jāveic ultrasonogrāfijas izmeklējums vēderam. Jau toreiz ārsts piefiksēja, ka aknās redzami nelieli veidojumi, tādi kā saaugumi, bet neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību, sakot, ka pēc žultspūšļa operācijām tā mēdz gadīties. Nebija ne sliktas pašsajūtas, ne citu aizdomu, ka ar veselību kaut kas nav labi. Arī konsultējoties ar hepatologu, ārsts ieteica nogaidīt un novērot – ja jaunveidojumi kļūs lielāki, tad lems, kā pareizāk rīkoties. Tā es dzīvoju tālāk, līdz pērn vasarā man vēlreiz veica pārbaudi, secinot, ka tas ir noticis – veidojumi aknās kļuvuši vēl lielāki... Nonācu pie ķirurga, kurš, iepazinies ar visiem izmeklējumiem, ieteica veikt magnētisko rezonansi. Pēc izmeklējuma bija skaidrs, ka operāciju vairs atlikt nevar.

Gatavojos savai pirmajai operācijai, pat īsti nezinot, kas ir tas, ko man operēs. 

Pirmajā reizē no aknām izņēma šo jaunveidojumu un nosūtīja uz Infektoloģijas centru sīkākai analīzei. Pēc divām nedēļām uzzināju, ka veidojumi aknās bija parazīts ehinokoks. Ārsti mani iztaujāja, kur varētu būt inficējusies, bet es to nezinu! Ar ehinokoku var inficēties no suņiem, kaķiem, ejot mežā vai pieskaroties kādam priekšmetam, uz kura kāds atstājis ehinokoka oliņu. Iespēju ir daudz, lai gan ar meža gaļu esmu uz „jūs”, mežā ogas nelasu un svešus kaķus neglaudu, arī uz siltajām zemēm neceļoju. Ārsts vēlāk stāstīja, ka pietiek ar to, ja, gatavojot kotletes, pieliec mēli jēlai gaļai, lai nogaršotu, vai kotlešu masai netrūkst garšvielu, un – var inficēties!

Man izoperēja aknas daivu, kas bija pilna ar šiem nelielajiem saaugumiem un vairs pilnvērtīgi nefunkcionēja. Protams, pēcoperācijas periods nebija viegls, uz vēdera tagad ir rētas, bet, kā zināms, akna nesāp, tāpēc fiziski jūtos labi. Kad pēc operācijas izrakstījos no slimnīcas, raizējos, kā turpmāk dzīvošu, bet ārsts mierināja – neuztraucieties, būsiet skaista, slaida, un patiešām – kaut kādā ziņā jūtos vieglāk. Ja pirms operēšanas mocījos ar pastiprinātu svīšanu, tagad tas ir izzudis. 
Vienīgais, ko varu ieteikt citiem, – mazgājiet rokas! Tomēr, ja būs lemts, domāju, no sava ehinokoka neizbēgt, arī dzīvojot piesardzīgi.”

Kā mazgāt ogas un sagatavot meža gaļu drošai lietošanai

Stāsta Rūdolfs Šteinbergs, pavārs, kura hobijs ir medības

Agrāk man likās, ka visbīstamāk ir ēst ogas, kas salasītas ceļmalā, bet, kā izrādās, arī uz meža vidū salasītām ogām var būt parazītu oliņas. Lai būtu droši, ogas un arī salāti pirms lietošanas kārtīgi jānomazgā. 

• Brūklenes, lielogu mellenes, dzērvenes un citas cietākas ogas vislabāk pārliet ar aukstu ūdeni, izmērcēt, ļaut, lai visi netīrumi (lapiņas, zaru gabali, kukaiņi, skujas u.c.) uzpeld virspusē – tos ar putu karoti nosmeļ nost. Pēc tam ogas traukā ar ūdeni maisa, lai tās gluži kā centrifūgā tiek dzītas pa apli, beržoties viena gar otru, un tādējādi tiek tīrītas.
• Zemenes nedrīkst mazgāt, ja tās nav paredzēts tūlīt ēst vai gatavot. Kaut arī tiek uzglabātas ledusskapī, nomazgātas zemenes bojājas ātrāk.
• Avenes, lācenes, arī meža mellenes nedrīkst mazgāt kā cietās ogas – tās tiks saspaidītas putrā, un nekas labs nesanāks. Tās skalo zem tekoša ūdens īsi pirms lietošanas.
• Salātus visērtāk nomazgāt lielā traukā, kas piepildīts ar aukstu ūdeni. Salātu lapas pa vienai noplēš no kāta un peldina ūdenī. Pēc lapu mazgāšanas tās saliek salātu žāvētājā, ko griežot lapiņas var labi nosusināt. Gatavojot salātus no sausām salātlapām, pie tām labāk turēsies salātu mērce.

Uzmanīgi!

No visiem meža gaļas veidiem, visriskantākā ir mežacūkas gaļa, jo tā var būt inficēta ar parazītu trihinellu. Ja kopā ar savu mednieku kolektīvu nomedījam mežacūku, vispirms sūtām gaļas paraugu uz institūta „Bior” laboratoriju, lai gūtu apstiprinājumu, ka šī cūciņa, pirmkārt, nav slimojusi ar Āfrikas cūku mēri, otrkārt, nav slima ar trihinelozi. Zinu, ka vecāka gadagājuma mednieki uzskata, ka trihinellas iet bojā, ja gaļu sasaldē vai vāra vismaz 80 grādu temperatūrā divas stundas, bet risks tomēr pastāv. Stirnu, briežu un aļņu gaļa ēšanai ir drošāka, bet, ja redzams, ka uz dzīvnieka aknām ir balti pūslīši, šo subproduktu nevajadzētu lietot uzturā. Arī meža pīlēm mēdz būt parazīti, kas dzīvo muskuļos. Ja tādus konstatē, šo medījumu neiesaka lietot uzturā. 

Teksts: Laura Ikauniece
Konsultē: Sniedze Laivacuma, RAKUS Ambulatorās nodaļas infektoloģe hepatoloģe, RSU Infektoloģijas un dermatoloģijas katedras pasniedzēja

Informācijas avots: žurnāls VESELĪBA. Praktisks un mūsdienīgs skatījums par dārgāko, kas mums ir – veselību, un visu, kas ar to saistīts! Katru mēnesi galvenā tēma par kādu aktuālu veselības problēmu. Profesionālu ekspertu - mediķu, praktiskie padomi un skaidrojumi par veselību. Tikai pārbaudīta informācija sievietēm, vīriešiem, bērniem un to vecākiem.