Bērna redzes attīstība: no gaidību laika līdz pusaudža gadiem

Redzes attīstība gaidāmajam bērnam

Acis gaidāmajam mazulim sāk attīstīties jau ceturtajā piektajā grūtniecības nedēļā. Ceturtajā grūtniecības mēnesī jau ir izveidojušies acu muskuļi, asinsvadi, savukārt septītajā grūtniecības mēnesī atdalās acu plakstiņi. Kad mazulis piedzimst, acis kā orgāni ir izveidojušies, bet nav līdz galam attīstījušās to funkcijas. Redzes funkciju attīstība un pilnveidošanās notiek līdz septiņu, astoņu, pat desmit gadu vecumam. 

Kas ietekmē bērna redzi

Gaidāmā mazuļa redzi var ietekmēt dažādas mammas slimības gaidību laikā, kas var veicināt patoloģiju veidošanos mazulim. Visbiežāk tās ir infekcijas slimības, piemēram, masalas, toksoplazmoze, smagā formā noritoša gripa. 

Ja mazulis ir dzimis priekšlaikus (no 24. līdz 32. grūtniecības nedēļai), viņam vēl nav nobriedusi un izveidojusies asinsrites sistēma acīs. Acs tīklenē asinsvadi ir tikai centrālajā daļā. Labā ziņa, ka lielākajai daļai priekšlaikus dzimušu mazuļu ļoti nopietnas un paliekošas redzes problēmas nerodas, tomēr bieži var būt stipra tuvredzība vai pat šķielēšana. Retākos gadījumos bērns var kļūt vājredzīgs, ļoti reti – neredzīgs. 
 

Dažādas ģenētiskās slimības bieži ir saistītas arī ar redzes problēmām. Zināmākais no šiem ir Dauna sindroms. Liela nozīme ir arī tam, kādas bijušas dzemdības. Ja dzemdībās mazulim, piemēram, bijis skābekļa trūkums, tas var radīt centrālās nervu sistēmas problēmas, līdz ar to likumsakarīgi, ka tas skar arī redzes sistēmas darbību. 

Bērna redze pēc piedzimšanas

Pēc piedzimšanas bērnam redzes asums ir vien trīs līdz pieci procenti no pieauguša cilvēka redzes asuma. Zīdainis var saredzēt aptuveni 25 centimetru attālumā, turklāt salīdzinoši miglaini. Neaso redzi var uzskatīt par vienu no bērna aizsargmehānismiem, lai uzreiz pēc piedzimšanas mazulis nesaņemtu bezgala lielu informācijas apjomu. 

Bērns var saskatīt mammas un tēta sejā zīmīgākās tumšās kontūras – acis, lūpas, matus. Bērns reaģē uz spilgtu gaismu, samiedzot acis. Sākotnēji viņš vēl neprot koordinēt abas acis vienlaikus, tāpēc jaundzimušajiem reizēm var novērot, ka viena acs skatās taisni, otra – nedaudz iesāņus. Aptuveni divu mēnešu vecumā bērnam jau vajadzētu spēt fokusēt skatienu, bet līdz tam par šķielēšanu nav jāsatraucas. Taču, ja trīs mēnešu vecumā šķielēšana nemazinās, jāvēršas pie speciālista. 

Ap septiņu mēnešu vecumu sāk parādīties interese par sīkiem objektiem, kad bērni ļoti aktīvi no grīdas uzlasa dažādus gružus. Šajā vecumā bērni ir īpaši jāpieskata, lai viņi neaizrītos ar maziem priekšmetiem vai nenorītu kaut ko bīstamu, piemēram, baterijas. 

Prasmju attīstība mazulim

Kad bērnam veidojas redze, vecāki var viņam piedāvāt attīstošus uzdevumus. 
Aptuveni trīs mēnešu vecumā bērns iemācās sekot līdzi mantiņai. Vecākiem ieteicams likt mantiņas tuvu mazuļa sejai un sākumā kustināt tās lēnām. Vispirms attīstās horizontālās kustības, vēlāk arī vertikālās. 

Aptuveni četros mēnešos izveidojas koordinēta acu un roku sadarbība. Piecu sešu mēnešu vecumā bērns jau var pārslēgt skatienu no vienas rotaļlietas uz otru – sākumā starp blakus novietotiem priekšmetiem, vēlāk pārslēgt skatienu no tuvāka attāluma uz tālāku. Ap sešu mēnešu vecumu veidojas telpiskā redze, un tas nozīmē, ka bērnam jāspēj veikli paņemt dažādus priekšmetus, vienlaikus koordinējot redzi ar motoro kustību. 

Ap septiņu mēnešu vecumu sāk parādīties interese par sīkiem objektiem, kad bērni ļoti aktīvi no grīdas uzlasa dažādus gružus. Šajā vecumā bērni ir īpaši jāpieskata, lai viņi neaizrītos ar maziem priekšmetiem vai nenorītu kaut ko bīstamu, piemēram, baterijas.  

Gada vecumā bērnam būtu jāspēj labi orientēties savā telpā, atpazīt tuvākos cilvēkus gan dzīvē, gan fotogrāfijās. Pirmā dzīves gada laikā redzes asums strauji uzlabojas, taču tāpat tā ir trešā daļa no pieauguša cilvēka redzes asuma. Tas nozīmē, ka, veroties tālumā, bērnam joprojām ir neliela migla – ir grūtības izšķirt sīkus priekšmetus, detaļas. 

Viena no svarīgākajām lietām pirmreizējā pārbaudē – tiek lietoti pilieni, kas paplašina acu zīlītes, atslābina acu akomodācijas muskuļus un ļauj precīzi izmērīt acu optisko stiprumu. 

Acu pārbaude zīdainim

Pēc piedzimšanas dzemdību iestādē mazulis tiek apskatīts. Ja nemana būtiskas problēmas, nākamā apskate parasti notiek, kad bērns sasniedzis gada vecumu. Ja ir konstatēti kādi sarežģījumi, tiek noteikta individuāla uzraudzība un ārstēšana. Tā kā bērns zīdaiņa vecumā pats vēl nevar neko pastāstīt, acu pārbaudē pamatā tiek izmantotas objektīvās metodes, kas ļauj izmērīt acs optisko stiprumu un noteikt, vai nav izteikta hipermetropija (tālredzība), miopija (tuvredzība) vai šķielēšana. Šajā vecumā nevar novērtēt redzes asumu, ko parasti pārbauda, piedāvājot tabulas ar burtiem vai figūrām. Vairāk tiek vērtēta bērna uzvedība – kā bērns skatās, vai pamana spilgtas rotaļlietas, kā fiksē skatienu, vai rotaļlietām seko līdzi ar acīm, speciālists vēro, vai nav šķielēšanas, vai abas acis darbojas sinhroni. 

Viena no svarīgākajām lietām pirmreizējā pārbaudē – tiek lietoti pilieni, kas paplašina acu zīlītes, atslābina acu akomodācijas muskuļus un ļauj precīzi izmērīt acu optisko stiprumu. Paplašināta zīlīte ļauj arī labāk apskatīt acs iekšējās struktūras. “Redzes pārbaude citreiz izdodas vieglāk, citreiz ne tik veiksmīgi, bet katrā ziņā ir iespējams konstatēt, vai ir novirzes no normas, un ir iespējams saprast, vai un kuriem jautājumiem pievērst pastiprinātu uzmanību,” stāsta speciāliste.

 Ambliopija jeb “slinkā acs” nozīmē pavājinātu redzi vienā vai abās acīs, ko nav iespējams izkoriģēt ar brillēm vai kontaktlēcām.

Tālredzība mazam bērnam

Vecāki mēdz būt pārsteigti, kad vizītē speciālists pastāsta, ka bērnam ir neliela tālredzība jeb hipermetropija, taču tā līdz pilnīgai redzes nobriešanai ir normāla parādība. Šo nelielo hipermetropiju bērni parasti spēj labi kompensēt. Tas nozīmē, ka acij nedaudz jāsasprindzinās, lai redzētu tālumā, un vēl vairāk jāsasprindzinās, lai redzētu tuvumā. 

Normālā situācijā cilvēkam, kuram nav redzes problēmu, skatoties tālumā, tas notiek brīvi, bet, lasot tuvumā, acis nedaudz sasprindzinās. Tie, kam ir hipermetropija, redze vairāk jāsasprindzina gan tuvumā, gan tālumā. Aptuveni līdz +2,00 dioptrijai ir normāla novirze gada vecumā. Ārsti kļūst bažīgi, ja konstatē stipruma atšķirības starp acīm vai hipermetropiju, kas ir lielāka par vecumam atbilstošo normu. Tad, iespējams, bērnam vajadzēs brilles, jo viena acs var sākt slinkot, var rasties ambliopija un arī šķielēšana.

Ambliopija jeb “slinkā acs” nozīmē pavājinātu redzi vienā vai abās acīs, ko nav iespējams izkoriģēt ar brillēm vai kontaktlēcām. Ambliopijas gadījumā ir svarīgi pēc iespējas agrāk sākt nēsāt atbilstošas brilles, lai acs ar brillēm saņem skaidru attēlu un tādējādi iemācās skaidri redzēt. Var gadīties, ka ar brillēm vien nepietiek un ir jārada papildu stimuls slinkajai acij darboties. Tādās reizēs jātaisa tā sauktās oklūzijas, kad labi redzošo aci aizklāj, tādējādi slinko aci mudinot strādāt. 

Ja bērns šķielē, to ir iespējams labot. Parasti ar briļļu korekciju – jo agrāk sāk, jo labāks būs rezultāts. Ārstēšanas mērķis ir panākt, lai abas acis darbojas kopā – lai ir binokulārā redze. Ir gadījumi, kad šķielēšana ar brillēm vien nav koriģējama un ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, bet tas nav pārāk bieži. 

Trīs četru gadu vecumā bērna redzes asums vēl nav tāds kā pieaugušam cilvēkam, tie ir aptuveni 50 līdz 60 procenti no pieauguša cilvēka redzes asuma.

Redzes pārbaude trīs līdz četru gadu vecumā

Nākamais brīdis, kad redze tiek pārbaudīta, ir aptuveni trīs līdz četru gadu vecums. Tas ir laiks, kad arī pats bērns var kaut ko vairāk pastāstīt. Tajā pašā laikā šajā vecumā bērniem reti kad ir kādas sūdzības. Jo viņi nemaz nezina, ka var būt citādi. Viņi nezina, kā tas ir, kad ir laba redze. Biežāk vecāki ievēro kādas pazīmes, piemēram, bērns pārāk tuvu skatās mantas, piemiedz aci, citreiz bērnam asaro acis neskaidru iemeslu dēļ. Reizēm bērns berzē acis, tās ir apsārtušas. Trīs četru gadu vecumā bērna redzes asums vēl nav tāds kā pieaugušam cilvēkam, tie ir aptuveni 50 līdz 60 procenti no pieauguša cilvēka redzes asuma. Trīs četru gadu vecumā jau var bērnam piedāvāt bildes vai atsevišķus burtus, piemēram, dažādos virzienos vērstus E burtus, un tādējādi pārbaudīt redzes asumu tuvumā, tālumā. Var veikt dažādus testus, lai pārbaudītu, kā acis strādā kopā. 

Arī šajā pārbaudē bērna acīs parasti tiek iepilināts zīlītes paplašinošs līdzeklis. Trīsgadnieki var sūdzēties, ka pēc pilienu lietošanas ir grūti redzēt tuvumā, spilgtā apgaismojumā žilbst acis. Ir jānomierina bērni un vecāki, ka pēc pāris stundām, kad zāļu iedarbība izbeigsies, šīs sūdzības pāries.  

Izrakstot brilles, speciālists izskaidros, vai brilles bērnam jālieto pastāvīgi – visas dienas garumā – vai tikai pie redzes slodzes tālumā vai tuvumā.

Pārbaude pirms skolas

Turpmākās pārbaudes parasti ir īsi pirms skolas gaitu uzsākšanas. Šajā vecumā pārbaudes jau ir daudz līdzīgākas tām, kādas veic pieauguša cilvēka redzes kontrolei. Protams, vienmēr jāņem vērā, ka bērni ir dažādi un viņu reakcijas uz pārbaudēm arī atšķiras. Viens bērns labāk pazīst burtus, citam joprojām vajadzīgi simboliņi. Bet jebkurā gadījumā bērni jau daudz labāk sadarbojas un izprot pārbaužu nepieciešamību. Redzes asums šajā vecumā parasti jau atbilst pieauguša cilvēka redzes asumam.

Ļoti svarīgi pirms skolas saprast, vai un kādas brilles bērnam nepieciešamas, jo tas būtiski ietekmēs mācību kvalitāti. Izrakstot brilles, speciālists izskaidros, vai brilles bērnam jālieto pastāvīgi – visas dienas garumā – vai tikai pie redzes slodzes tālumā vai tuvumā.

Pavisam mazi bērni brilles bieži vien uztver kā kaut ko lieku un negrib tās nēsāt. Pirmsskolas vecumā bērni vairāk sajūt komfortu, ko tās dod, novērtē, ka ar brillēm redz labāk, un labprāt tās lieto.

Ir bērni, kuriem pirmsskolas vecumā vai skolas pirmajās klasēs nozīmē briļļu valkāšanu, taču bērns vēlāk no šīs problēmas izaug. Tas notiek tāpēc, ka bērna acis vēl aug reizē ar bērnu. Ja piedzimstot zīdainim parasti ir neliela hipermetropija (tālredzība), tad augot tā pamazām samazinās. Pirmsskolas vecumā par normu tiek uzskatīta hipermetropija līdz +1,00 dioptrijai. Tiem bērniem, kam vajadzēja brilles, “plusiņš” ir samazinājies, līdz ar to brilles, iespējams, vairs nav nepieciešamas. Tāpat, ja ir bijusi “slinkā actiņa”, tā var būt izārstēta (redzes asums uzlabojies), kā dēļ brilles pēc 7–8 gadu vecuma, iespējams, vairs nevajag. 

Redze pusaudžiem

Var būt tā, ka pusaudža vecumā atkal rodas vajadzība pēc brillēm. Šajā vecumā var parādīties miopija jeb tuvredzība. Zināma loma ir iedzimtībai, bet liela nozīme ir arī redzes slodzei. Svarīgs faktors, kas veicina tuvredzību skolas vecumā, ir pastiprināta redzes slodze tuvumā. Un te nav runa tikai par viedierīču pārmērīgu lietošanu, kas pēdējā laikā ir aktuāla problēma, bet jebko, ko regulāri un ilgstoši dara tuvu acīm, arī lasa grāmatas, pilda mājasdarbus. Svarīgi ir ievērot pareizu objektu attālumu no acīm, pēc katrām 40 minūtēm darba acis ir jāatpūtina. Cilvēkam no dabas acis nav paredzētas ilgstošam darbam tuvumā. Ja daudz jāstrādā tuvumā un acīm visu laiku jāsasprindzinās, acu āboli iestiepjas garāki, pielāgojoties tuvuma slodzei. Rezultātā tuvumā acīm jāsasprindzinās mazāk, bet pasliktinās redze tālumā. 

Brilles kā ārstējošs līdzeklis

Līdz septiņu, astoņu un pat desmit gadu vecumam redze veidojas un nostabilizējas. Līdz šim vecumam, nēsājot brilles, var uzlabot redzes asumu “slinkajā” acī un, ārstējot ambliopiju, novērst šķielēšanu. Tāpēc ir svarīgi, lai atbilstošas brilles bērns sāktu lietot pēc iespējas agrāk, lai jau līdz skolas sākumam redzes problēmas būtu novērstas. Ja līdz septiņu astoņu gadu vecumam ambliopija nav izārstēta, vēlāk to izdarīt vairs nav iespējams. Vēlāk brilles ir vajadzīgas, lai skaidri redzētu un komfortam, bet ne vairs kā ārstējošs līdzeklis. 

Pēdējos gados skolas vecuma bērniem redzes sarežģījumu kļūst aizvien vairāk, biežāk skolas vecumā ir problēmas ar tuvredzību. Nenoliedzami, lielu kaitējumu nodara viedierīču lietošana, jo tā ir papildu slodze tuvumā. 

Profilakse – uzturēšanās svaigā gaisā, ārā, lai acij būtu iespēja skatīties tālumā. Ieteicamais laiks – ap divām stundām. Skolā īpaši svarīga telpu vēdināšana. 

Definīcijas un skaidrojumi

Acs stiprums jeb acs refrakcija: tuvredzība, tālredzība. 

Tālredzība (hipermetropija) rodas, ja acs optiskajām vidēm (ar normālu acs ass garumu) ir pārāk vāja lauztspēja vai arī acs ass ir pārāk īsa (šis tālredzības veids sastopams biežāk). Tālredzīgiem cilvēkiem var būt grūti saskatīt tālus un arī tuvus priekšmetus, bet ar nelielu hipermetropiju, sasprindzinot redzi, cilvēks var redzēt skaidri visos attālumos.

Tuvredzība (miopija) – acs refrakcijas anomālija, kas rodas, ja acs optiskajām vidēm (ar normālu acs ass garumu) ir pārāk stipra lauztspēja vai arī acs ir pārāk gara, kā dēļ cilvēks slikti redz tālumā. Tuvredzību veicina redzes higiēnas neievērošana (nepietiekams apgaismojums, ilgstoša lasīšana vai rakstīšana ar zemu noliektu galvu utt.), it sevišķi, ja ir novājināts organisms. Tuvredzība visbiežāk sāk veidoties skolas vecumā.

PLUSI – hipermetropija (tālredzība).

MĪNUSI – miopija (tuvredzība).