Kaprīzes, slikta apetīte, veselības problēma? Ēšanas traucējumi pirmsskolas vecuma bērniem

Par ēšanas traucējumiem līdz skolas vecumam stāsta uztura speciāliste un “Rimi bērniem” veselīgas ēšanas eksperte Olga Ļubina. 

Vecāki teju visā pasaulē ir noraizējušies par saviem bērniem, kuriem, pēc viņu domām, ir ēšanas problēmas. Aptuveni 50 % aptaujāto vecāku atzīst, ka vismaz viens no viņu bērniem ēd slikti. Līdz ar to sanāk, ka aptuveni 20–30 % bērnu ir ēšanas problēmas [1]. Tās var būt ļoti plaša spektra – no ļoti vieglas izvēlīgas ēšanas līdz smagām formām, kas bieži novērojamas bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Lai arī biežāk vecāki uztraucas par neēšanu, mazēšanu vai vienveidīgu ēšanu, tikpat liela uzmanība būtu pievēršana ēšanas paradumiem, kas izraisa liekā svara problēmas. Pārrunājot dzimšanas un barošanas anamnēzi ar vecākiem, bieži var dzirdēt, ka bērniem ar ēšanas sarežģījumiem bija ilgstošas grūtības pāriet no krūts barošanas vai ēdināšanas ar piena maisījumu uz piebarojumu, no biezeņiem uz cietāku ēdienu un tamlīdzīgi.
 

Ēšanas režīms un robežas
Parasti līdz gada vecumam bērna ēstgriba ir ļoti laba. Arī vecākiem ir saprotami atvases uztura paradumi un ēšanas režīms. Pēc gada vecuma sasniegšanas augšana kļūst lēnāka. Ap gada vecumu, kad mazulis sāk staigāt, sākas jauns attīstības posms, kad bērns pats grib piedalīties visur, arī ēšanas procesā. Tas ir laiks, kad vecāki parasti sāk sūdzēties, ka viņu atvase sliktāk ēd, mazo grūtāk noturēt pie galda, ēd mazas porcijas, bet, kad ir izsalcis, meklē kārumus. Šajā vecumā ir īstais laiks noteikt robežas un ievērot disciplīnu, īpaši tas attiecas uz ēdienreizēm. Lai veidotu labus ēšanas paradumus, tieši no gada vecuma jāsāk ēšanas režīma un ritma ievērošana. Ēšanas process nedrīkstētu noritēt ar negatīvisma pieskaņu. 
 

Lai veidotu labus ēšanas paradumus, tieši no gada vecuma jāsāk ēšanas režīma un ritma ievērošana. Ēšanas process nedrīkstētu noritēt ar negatīvisma pieskaņu. 

No 1 līdz 3 gadu vecumam bērns parasti mācās formulēt, ko viņš vēlas un ko ne. Tā ir iespēja bērnu iesaistīt viņa ēdienkartes veidošanā, uzklausot viņa vēlmes par to, ko viņš gribētu ēst. Vecākiem vajadzētu ņemt vērā, ka bērni parasti dod priekšroku dalītam uzturam, ēdot maizi un zupu vai gaļu un kartupeļus atsevišķi. Bet mamma un tētis joprojām ir tie, kas nosaka, ko viņu atvase ēdīs. Ja šajā vecumposmā izdodas mazo disciplinēt, tad ir liela iespēja, ka vēlāk nebūs ēšanas traucējumu.

Ēšanas traucējumi un grūtības 
Ēšanas traucējumus var raksturot kā tādus ēšanas paradumus, kas izraisa slimību vai veselības sarežģījumus. Ēšanas traucējumu kontekstā var izdalīt šādus jēdzienus:  
  • Neofobija – bailes no nezināma, pirms tam neredzēta ēdiena. Šo problēmu var atrisināt, vairākkārt piedāvājot un iepazīstinot bērnu ar jauno produktu. Vispār jaunu produktu var nākties piedāvāt no 8 līdz pat 15 reizēm. 

Ja bērns vairākas reizes atsakās no, pēc vecāku uzskatiem, normāla ēdiena, bet starp ēdienreizēm tiek pie nevērtīgiem našķiem, tad var rasties priekšstats, ka viņš slikti ēd. 

  • Izvēlīgā ēšana (picky eating) – šis termins katrā valstī nozīmē kaut ko savu, galvenokārt tas uzrāda to, ka bērns ir izvēlīgs savā ēšanā. Protams, tas var būt arī “medicīniskais stāvoklis”, kas prasa speciālista iesaisti, līdz ar to, ja vecāki sūdzas par savas atvases izvēlīgo ēšanu, ģimenes ārstam un pediatram vajadzētu tam pievērst uzmanību un sekot līdzi bērna veselības stāvoklim. [2]
  • Ēšanas traucējumi – termins, kas apzīmē smagu problēmu, kura izraisa būtiskas organiskas, uztura vai emocionālas sekas. 
   • Ēšanas grūtības – ļoti vispārīgs termins, kas uzrāda tikai to, ka pastāv kaut kāda barošanas problēma. Būtība ir tāda: ja mamma saka, ka problēma ir, tad tā arī ir. 

Runājot par ēšanas traucējumiem, noteikti vajadzētu izprast, kas ir to iemesli – organiskie vai uzvedības traucējumi 

Pastāv organisko un uzvedības traucējumu saraksts, kas signalizē, ka ir jārīkojas nekavējoties, – tos sauc par sarkaniem karogiem.

Organisko traucējumu sarkanie karogi: 
    • disfāgija (rīšanas grūtības);
    • aspirācija (elpošanas traucējumi);
    • acīm redzamas sāpes ēšanas laikā;
    • vemšana un diareja (caureja);
    • attīstības aizture;
    • hroniskie kardio respiratorie simptomi;
    • aizkavēta augšana.

Uzvedības traucējumu sarkanie karogi:
    • fiksācija uz viena veida ēdienu (bērns ļoti izteikti izvēlas vienu ēdienu);
    • piespiedu vai vajājošā barošana;
    • pēkšņa atteikšanās no ēdiena pēc kaut kāda notikuma (piemēram, pēc operācijas);
    • rīstīšanās, nespēja norīt. 

Ja bērnam novēro šīs sūdzības, noteikti ir nepieciešami papildu izmeklējumi un ārstu speciālistu konsultācijas. 

Našķēšanās nav ēšanas traucējums
Ja bērns vairākas reizes atsakās no, pēc vecāku uzskatiem, normāla ēdiena, bet starp ēdienreizēm tiek pie nevērtīgiem našķiem, tad var rasties priekšstats, ka viņš slikti ēd. Patiesībā bērns grib ēst, taču vajadzīgo kaloriju skaitu, iespējams, uzņem ar nevērtīgu uzturu, bet organisms nesaņem minerālvielas un vitamīnus, kas vajadzīgi pilnvērtīgai augšanai. Svarīgi zināt, ka ēšanas kultūru bērns mācās, skatoties uz vecākiem. Ja ikdienā pieaugušie ēd, skrienot uz darbu vai skatoties televīziju katrs savā dīvāna stūrī, tad arī mazais pieņems šo ģimenes modeli. 

PADOMS
Lai izsekotu, cik īsti bērns apēd, ārsti iesaka rakstīt uztura dienasgrāmatu, kurā fiksē visu, kas apēsts pa dienu, ieskaitot katru cepumu un konfekti.

Piespiedu barošana
Joprojām ir ģimenes, kas mēģina piespiest ēst pierunājot, draudot, motivējot, piesolot pēc kārtīgām pusdienām kaut ko garšīgu vai gluži otrādi – sodu, ja nebūs izēsts tukšs pusdienu šķīvis. No normāli funkcionējoša organisma fizioloģijas viedokļa šī taktika ir postoši neveselīga. Emocionāli tā ir vardarbīga attieksme un turpmāk var izsaukt tikai vēl lielāku nepatiku pret ēdienu vai pat vemšanas refleksu. Piespiežot ēst ar varu, organisms nav gatavs ēdiena uzņemšanai, kuņģa sula neizdalās un apēstais netiek pārstrādāts. Toties ēdiena garšīgs izskats, kārdinoša smarža, glīts noformējums un kopā būšana rosina gan apetīti, gan kuņģa sulas izdalīšanos. 

Vecākiem vajadzētu ņem vērā, ka bērni parasti dod priekšroku dalītam uzturam, ēdot maizi un zupu vai gaļu un kartupeļus atsevišķi.

 
Veselības problēmas
Tomēr var būt arī situācijas, kad bērns nepieņemas svarā veselības sarežģījumu dēļ. Biežākie iemesli ir gremošanas sistēmas problēmas. Piemēram, gastroezofageāla refluksa slimība (GERS) jeb barības atvilnis no kuņģa barības vadā. Barības vadā rodas iekaisums, un bērns atsākas ēst, jo ir pastāvīga pilnuma sajūta. Ir specifiskas gremošanas trakta sistēmas slimības, piemēram, celiakija un cistiskā fibroze, kuru dēļ var būt gan sliktāka apetīte, gan arī nepieņemšanās svarā. Izplatītas ir pārtikas alerģijas, govs piena alerģija vai laktozes nepanesamība, kas ietekmē vēdera izeju un uzturvielu neuzsūkšanos organismā. Pie ārsta jādodas arī tad, ja ir pēkšņs svara zudums un krasa apetītes samazināšanās. 
 
Liekais svars
Pasaules Veselības organizācijas (PVO) dati par 2015.–2017. gadu liecina, ka Latvijā no aptaukošanās cieš 5 % bērnu [3]. Kā vienu no galvenajiem un visbiežāk izplatītajiem aptaukošanās riska faktoriem min tieši uztura problēmas. Bērni uzturā uzņem vairāk ogļhidrātu, tauku un sāls, kas atrodams lielākajā daļā veikalā pieejamo gatavo produktu.   

Aptaukošanās ne tikai izraisa fiziskas kaites un slimības, bet ietekmē arī bērna emocionālo un psihisko veselību:
• metabolais sindroms (aptaukošanās, glikozes vielmaiņas traucējumi, tauku vielmaiņas traucējumi, arteriāla hipertensija);
• astma;
• arteriālā asinsspiediena paaugstināšanās dažādās stadijās (piemīt pusei bērnu ar lieko svaru un var attīstīties jau agrīnā bērna vecumā); 
• 2. tipa cukura diabēts;
• samazināta slodzes tolerance;
• agrīnas kardiovaskulāras problēmas;
• ateroskleroze;
• pubertātes traucējumi;
• kaulu un locītavu problēmas;
• kuņģa un zarnu trakta slimības;
• ēšanas traucējumi un atkarības problēma;
• nepareiza elpošana miegā;
• nopietnas psiholoģiskas, sociālas un neiroloģiskas problēmas, pazemināts pašnovērtējums, depresija; 
• uzvedības traucējumi, grūtības mācībās, sociālās adaptācijas traucējumi;
• darbspēju zudums.

Ieteikumi bērnu ēdināšanā:
    • nenovērs bērna uzmanību no ēdienreizes ar TV skatīšanos, telefona vai planšetes lietošanu; 
    • ierobežo ēdienreizes ilgumu līdz 20–30 minūtēm;
    • raugies, lai bērnam būtu 4–6 ēdienreizes dienā; 
    • starplaikos dod padzerties tikai ūdeni;
    • dod bērna vecumam atbilstošu porciju (tik, cik aptuveni ietilpst abās plaukstās);
    • regulāri piedāvā jauno ēdienu/produktu (līdz pat 8–15 reizēm);
    • veicini bērna iesaisti ēdināšanas procesā, ļauj bērnam ēst pašam;
    • tolerē vecumam raksturīgu/atbilstošu nekārtību ēšanas laikā;
    • ja bērns atsakās no mājās pagatavotā ēdiena, ļauj viņam neēst NEKO līdz nākamajai ēdienreizei; 
    • ja īsi pirms maltītes bērnam ir bijuši kreņķi vai slikts garastāvoklis, pirms ēšanas palīdzi viņam nomierināties;
    • iesaisti bērnu viņu interesējošās sporta spēlēs vai sporta veidos;
    • pēc iespējas nodrošini ceļu uz un no bērnudārza kājām;
    • plāno ģimenes brīvdienas ar sportiskām aktivitātēm;
    • ierobežo pie TV un datora pavadīto laiku atbilstoši bērna vecumam;
    • nodrošini pilnvērtīga un regulāra miega režīmu 8–12 stundas dienā atkarībā no bērna vecuma;
    • slimošanas laikā, kad ir paaugstināta temperatūra, ir normāli, ja ir samazināta apetīte. Šajā laikā svarīgākais ir dzert, nevis ēst;
    • iemāci bērnam izvēlēties veselīgu pārtiku;
    • mierīgi, emocionāli nosvērti, pacietīgi vecāki, kas rūpējas par bērna ēdināšanu, ir ļoti svarīgi; 
    • nekad un nekādos apstākļos nemēģini bērnu barot ar varu! [4, 5]

Simptomi, kas varētu liecināt par ēšanas problēmām:
    • ēdienreize regulāri ilgst ilgāk par 30 minūtēm (45–60 min.);
    • atteikšanās no ēdiena ir ilgāk par mēnesi;
    • nervoza uzvedība ēdienreizēs,
    • pastāvīgas ēšanas trūkums;
    • ēšana naktīs (no 2–3 gadu vecuma);
    • ļoti ilgstoša krūts vai pudeles barošana;
    • atteikšanās no dažādas konsistences ēdiena.

SVARĪGI!
Ir situācijas, kad bērns jau kopš mazotnes negrib un atsakās ēst gan gaļu, gan gaļas izstrādājumus. Ja bērns pilnībā atsakās no minētajiem produktiem, vecākiem ir rūpīgi jāizvērtē, vai ar citiem pārtikas produktiem viņš uzņem visas nepieciešamās uzturvielas. Ja atvase neēd gaļu, bet uzturā lieto zivis, olas, piena produktus un dažādus pākšaugus, tad uztraukumam īpaši nav pamata. Regulāri to visu lietojot, bērns uzņem neaizvietojamās aminoskābes, vitamīnus un minerālvielas (to skaitā dzelzi). 

ŅEM VĒRĀ!
Ja bērnam jau kopš mazotnes kā uzkodu piedāvā dārzeņus, nevis saldumus vai cepumu, mazais pie tiem pieradīs. Skaidrs, ka cepums vai konfekte bērnam garšos labāk, taču tas nenozīmē, ka tieši šiem ir jābūt pirmās izvēles produktiem. Vēl vecākiem būtu jāpadomā, kad viņi atvasei piedāvā dārzeņus. Jebkuru jaunu produktu bērnam vajadzētu piedāvāt, kad viņš ir labā noskaņojumā, dzīvespriecīgs un laimīgs, jo tad arī šis produkts mazajam asociēsies ar labām emocijām. Kā arī dārzeņus vajadzētu dot brīdī, kad bērns ir izsalcis. 

AVOTI
2. The ‘picky eater’: The toddler or preschooler who does not eat. Pieejams šeit:
3. Latest data shows southern European countries have highest rate of childhood obesity. Pieejams šeit: 
4. Changing children’s eating behaviour – A review of experimental research. Pieejams šeit: 
5. Picky/fussy eating in children: Review of definitions, assessment, prevalence and dietary intakes. Pieejams šeit: 

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online