Tests vecākiem: Četras bērnu barošanas prakses

Vairāk stāsta uztura speciāliste un “Rimi bērniem” veselīgas ēšanas eksperte Olga Ļubina. 

Pastāv četras barošanas prakses, kas raksturo dažādas audzināšanas un barošanas tehnikas. Šīs barošanas prakses ir saistītas gan ar kultūras normām, gan ar vecāku un bērna attiecību iezīmēm: atbildīga jeb autoritatīva, kontrolējoša, iecietīga un noraidoša. 

ATBILDĪGAS BAROŠANAS PRAKSE
Vislabākā un pareizākā ir atbildīgas barošanas prakse, kad tiek nodalīti pienākumi un tiesības – vecāki ir tie, kas nosaka, kur, kad un ko bērns ēdīs, savukārt bērns nosaka, cik daudz viņš apēdīs. Vecāki noliek robežas, pārrunā, ko un kā vajadzētu ēst, runā pozitīvi par ēdienu un seko līdzi tiem signāliem, ko viņiem dod bērns attiecībā uz ēdienu un ēdienreizi. Viņi vada barošanas procesu, bet nepiespiež un pārmērīgi nekontrolē. Pieturoties pie šādas barošanas prakses, ir novērots, ka bērni labprāt izvēlas iekļaut savā uzturā dārzeņus un augļus, mazāk ēd ātrās uzkodas un rezultātā šiem bērniem retāk ir novērota aptaukošanās. 

KONTROLĒJOŠAS BAROŠANAS PRAKSE 
Kontrolējošas barošanas prakses gadījumā vecāki pārmērīgi kontrolē visu, kas notiek ēdienreizes laikā, parasti pie šādas prakses vairāk pieturas tēvi nekā mātes. Izmantojot šo praksi, tiek ignorēti bērna izsalkuma signāli, bērns var tikt sodīts vai slavēts par ēšanu/neēšanu. Vienu brīdi šī prakse var likties efektīva, taču kopumā rezultāts ir tieši pretējs – bērns pārstāj uz to reaģēt, un visi centieni kļūst neproduktīvi. Šādas barošanas prakses rezultātā bērni mazāk ēd dārzeņus un augļus, viņiem biežāk tiek novērots nepietiekams vai palielināts svars. 
 

IECIETĪGAS BAROŠANAS PRAKSE 
Trešā barošanas prakse ir balstīta uz it kā bērna vajadzībām. Vecāki pakļaujas bērnam, viņš tiek barots, kad pats to grib un ar ko grib. Bieži var dzirdēt, ka mamma gatavo vairākus ēdienus vienlaikus vienai ēdienreizei, katru reizi pārjautā, vai bērns to ēdīs vai ne, mamma izmisīgi mēģina pabarot bērnu, savukārt bērns bieži vien sāk ar to manipulēt un ignorēt vecākus. Bērnam nav skaidras robežas, viņam tiek ļauts viss, kas rada papildu stresu ne tikai vecākiem, bet arī viņam pašam. 

 

Ļoti labs veids, kā izskaidrot vecākiem viņu pašu kļūdas, ir ieteikt nofilmēt, kā norit ēdienreize, kā uzvedas bērns, kā uzvedas pats vecāks un kas notiek fonā.

Viens piemērs no prakses: mamma tik ļoti centās pabarot bērnu, ka katru dienu pusdienās gatavoja vairākas zupas. Rezultātā bērns neēda neko un pieprasīja našķus. Māte, uztraucoties, ka mazais slikti ēd vai neko neēd, slikti pieņemas svarā, ļāva viņam ēst to, ko viņš grib un kad grib. Protams, tas nedeva vēlamos rezultātus – bērns bija nervozs, slikti pieņēmās svarā, un mamma bija pārgurusi no ikdienas stresa. Pārrunājot ar mammu gan barošanas stilu, gan piedāvāto ēdienu klāstu, tika izveidots konkrēts rīcības plāns, pie kura mammai (tas ir, visiem ģimenes locekļiem) bija jāpieturas, nosakot robežas – ēdienreizes ilgums nedrīkst pārsniegt 30 minūtes, nav lielas ēdienkartes dažādības vienā ēdienreizē (uz galda daži ēdieni pēc izvēles), nav našķu starplaikā, mammai bija rekomendēts nedaudz atpūsties. 

NORAIDOŠAS BAROŠANAS PRAKSE 
Vecāki ar noraidošo attieksmi negrib uzņemties atbildību par bērna ēdināšanu vispār, ir grūtības noteikt robežas un piedāvāt vajadzīgo ēdienu. Zīdaiņu vecumā, barojot bērnu, netiek uzturēts acu kontakts, bērnudārznieki ēdienreizes laikā tiek atstāti vieni, neviens nepalīdz ēšanas laikā. Šādiem vecākiem pašiem var būt nopietnas psiholoģiskās problēmas, emocionālās grūtības, depresija. 

Ārstam vai uztura speciālistam ir ļoti viegli noteikt, kāda barošanas prakse ir ģimenē, vienkārši uzdodot tikai dažus kontroljautājumus: 
    • Cik nervozi jūs paliekat bērna ēdienreizes laikā? 
    • Kā jūs varētu raksturot to, kā norit maltīte? 
    • Ko jūs darāt, kad bērns atsakās no ēdiena?

Vecāki ar noraidošo attieksmi nespēs dot atbildi, tā būs ļoti neskaidra. Pārmērīgi kontrolējošie vecāki teiks, ka piespiež bērnu apēst to, kas ir uz šķīvja, ka bērnam tas ir jāapēd, pat ja negrib. Vecāki, kuriem ir grūti noteikt robežas, atbildēs, ka tie lūgsies, lai bērns vismaz kaut ko apēd, meklēs kādu citu ēdienu, ko piedāvāt atvasei. 

Attiecīgi saprotot, kāda ir vājā vieta vecāku uzvedībā, tā ir jākoriģē. Ļoti labs veids, kā izskaidrot vecākiem viņu pašu kļūdas, ir ieteikt nofilmēt, kā norit ēdienreize, kā uzvedas bērns, kā uzvedas pats vecāks, kas notiek fonā. Iespēja paskatīties ēšanas procesu savām acīm, bet tajā pašā laikā it kā no malas ļaus vecākiem labāk izprast savas kļūdas un strādāt pie to novēršanas. 

Literatūra
1. Responsive feeding: establishing healthy eating behaviour early on in life. Pieejams šeit.
2. Parenting styles, feeding styles and food-related parenting practices in relation to toddlers’ eating styles: A cluster-analytic approach. Pieejams šeit: 

Latvijas vecāku organizācija Mammamuntetiem.lv izdevusi jaunu izglītojošu žurnālu "Mammām un Tētiem. Bērnudārznieks". Tā mērķis uzlabot vecāku zināšanas par bērna vecumposma īpatnībām no 1,5 līdz 6 gadu vecumam, bērnu audzināšanu un disciplinēšanu bez vardarbīgām metodēm un emocionālo audzināšanu, bērnam piemērotu uzturu un sporta aktivitātēm, kā arī veicināt bērnu traumu samazināšanos.

lejuplādēt PDF formātā

atvērt lasīšanai online