Vakcīna pret ērču encefalītu - kā lauciniekiem pie tās tikt? Ģimenes ārstes skaidrojums

Tikai – kā laukos pieaugušajam tikt pie vakcīnas, ja ģimenes ārstam vakcīnas nav? Vai pašam jāpērk un jānes kabatā līdzi pie daktera, prasa mūsu lasītāja Anita. Situāciju skaidro Gunta Tīcmane, Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedras lektore un ģimenes ārste Jumpravā.

Tikai pēc pieraksta!
“Faktiski vakcināciju neveicām varbūt tikai pašā sākumā, kad vēl bija daudz neskaidrību, bet pēc tam saņēmām rīkojumu gan no Veselības ministrijas, gan no Nacionālā veselības dienesta, ka mums, ģimenes ārstiem, vakcinācija ir jāturpina ierastajā kārtā un jānodrošina arī pacientu pieņemšana. Protams, pašlaik vienkārši tāpat neviens nevar ierasties uz vakcināciju, bet tikai pēc pieraksta. Pagājusī ziema, kā zinām, bija silta, tāpēc šķiet, ka ērces nemaz negulēja un ļoti agri sāka aktivizēties. Nesen brīvdienās kāds tēvs ar meitiņu aizgāja makšķerēt, un viņai piesūcās sešas ērces. Tā ka jautājums par to, vai lauku cilvēkam vajag vakcinēties pret ērču encefalītu, nav pat apspriežams – noteikti vajag. Un pirmais speciālists, pie kura vēršas lauku cilvēks, protams, ir ģimenes ārsts, ar kuru var izrunāt visu arī par vakcinēšanos.

Noteikts, ka tie bērni (līdz 18 gadu vecumam), kas dzīvo endēmiskajos rajonos – vietās, kur ir augsta ērču izplatība, – pie sava ģimenes ārsta var izvakcinēties par brīvu, jo vakcīnas viņiem apmaksā valsts. Pārējiem  vakcīnas ir jāpērk pašiem, un, tā kā tās ir dārgas (vienas cena vidēji ir 28 eiro), ģimenēs ar vairākiem bērniem sākums ir tas sāpīgākais, jo pēc mēneša vajag otro vakcīnu, vēlāk – arī trešo un tālāk ik pa trim gadiem.

Tikai pieaugušā vecumā jau var potēties ik pēc pieciem gadiem. Līdz diviem gadiem bērniem vakcīna ir ar 50 % atlaidi, un, ja vecāki pagūst bērniņu līdz tam izvakcinēt, divas vakcīnas izmaksā kā viena, un tas ir liels ieguvums. Arī bāreņiem valsts apmaksā vakcināciju, mēs uzrakstām pieprasījumu un pretī saņemam bezmaksas vakcīnu, lai bērnu var izvakcinēt pret ērču encefalītu. Vakcīnu turam ledusskapī procedūru kabinetā.”  

Sarežģītais ceļš
Ko darīt, ja ģimenes ārsts pateicis, ka tas nav viņa pienākums glabāt vakcīnas savā praksē? “Jā, situācija nav tik vienkārša. Agrāk mēs, ģimenes ārsti, pirkām vakcīnas par savu naudu un turējām pie sevis ledusskapī (tas vajadzīgs, lai vakcīnai nodrošinātu tā saucamo aukstuma ķēdi), bet tad kādā brīdī to vairs nedrīkstējām darīt. Tagad atkal tas ir atļauts, izņemot medikamentus nedrīkstam turēt uz vietas (piemēram, lai pacientam piedāvātu nopirkt kādas zāles).

Tā kā mana prakse atrodas tajā pašā ēkā, kur ir aptieka, pacients uzreiz pret recepti var iegādājas vakcīnu, mēs viņu izvakcinējam – un nekādu sarežģījumu nevienam nav. Zinu, ka līdzīgi ir daudzviet laukos, piemēram, Staļģenē, Vidrižu doktorātā un citviet. Savukārt mana kolēģe no Madlienas, kaut arī tur aptieka nav ļoti tālu no ārsta prakses, rīkojas citādi – viņa veic vakcīnu pasūtījumu un glabā tās savā kabinetā ledusskapī. To mēs drīkstam darīt, jo vakcīnas iegādājamies ar pavadzīmi (it sevišķi tā drīkst, ja aptieka nav blakus), un tad pacients maksā uz vietas ģimenes ārstam – mēs visi strādājam gan ar stingrās uzskaites kvītīm, gan ar kases aparātiem.

Tomēr ģimenes ārsti strādā dažādi, tas nav nekāds noslēpums, kaut arī mēs regulāri tiekamies un visu izrunājam lauku ģimenes ārstu konferencēs. Aizstāvībai gribētu piebilst, ka ģimenes ārsts vakcīnas pērk par saviem līdzekļiem, un, ja nu cilvēki nenāk vakcinēties, viņš var ciest zaudējumus, jo, beidzoties vakcīnas derīguma termiņam, ārstam tā ir jāutilizē. Tāpēc ārsts izvērtē situāciju.

Ja pie ģimenes ārsta vakcīnas nav, tad nekas cits neatliek, kā dabūt no viņa recepti, pēc tam aptiekā to nopirkt un, ieliktu aukstuma somiņā, atnest uz praksi, lai izvakcinētos. Ja to nesanāk paveikt tajā pašā dienā, jāzina, ka vakcīna jāuzglabā ledusskapī. Taču – ko laukos parasti dara mūsu cilvēki? Viņi nopērk vakcīnu, bet, tā kā aptieka atrodas kaut kur citur, iet uz mājām, nevis vakcinēties. Tad noteikti jābūt līdzi vai nu aukstuma somiņai, vai kādam aukstuma elementam, ko, piemēram, var paņemt no mājām. Mājās vakcīna jāieliek ledusskapī. Protams, tas ir sarežģīti, jo tad tu atkal ar to aukstuma elementu un vakcīnu ej pie sava ģimenes ārsta.”

Daktere Tīcmane stāsta, ka viņa iet arī mājas vizītēs pie bērniem un vienā reizē redz – uz ledusskapja stāv trīs vakcīnas pret ērču encefalītu. “Izrādās, māmiņa bijusi Ogrē, kur tās nopirkusi, bet mājās vienkārši nolikusi uz ledusskapja. Nu, ko lai te piebilst? Nezinu, varbūt farmaceits nav pastāstījis, ka tās jātur aukstumā, varbūt kaut ko nav sapratusi. Diemžēl, nepareizi uzglabāta, vakcīna sliktāk veiks savu darbiņu.”

Jebkurā gadījumā ārste iesaka labāk vakcinēties pie sava ģimenes ārsta, jo viņš vislabāk pārzina sava pacienta veselību. “Bieži vien cilvēki arī nezina, kur ir viņu potēšanas pases, un saka: “Man nekas nav potēts veselu mūžību”, taču paskatāmies un redzam, ka ir bijis gan. Pārcensties ar vakcinēšanos arī nebūtu labi. Redz, mums tā e-veselība īsti nestrādā, jo būtu jau labi, ja, piemēram, e-veselībā, varētu redzēt, ka cilvēks vakcinācijas kabinetā ir saņēmis poti, bet es šādu informāciju redzu tikai par to, kas ir izdarīts manā praksē, nevis vēl kaut kur citur. Un tad rezultātā var izveidoties diezgan liels haoss.”

Var potēt kopā ar citām potēm
Tā kā vakcīnas saņemšanai vajadzīga recepte, vietā ir jautājums, vai tad ir jāmaksā par vizīti. “Redziet, ja mēs izrakstām vakcīnu, tad vienmēr arī novērtējam cilvēka veselību, tāpēc nevarētu teikt, ka nāciens pie ģimenes ārsta ir tikai pēc receptes. Tiesa, tas gan šobrīd tāds slidens jautājums, bet, ja cilvēkam, piemēram, vidējais medicīnas personāls gan spiedienu izmēra, gan recepti izraksta, tad tā tomēr skaitās kā vizīte pie speciālista. Bet, ja pēc tam nāk tikai uz vakcināciju, tad ir jāmaksā vai nu viens eiro, vai cita summa, kā nu tas katras prakses cenrādī ir noteikts (parasti – 0,50 vai 1 eiro).

Agrāk bija populāri veikt antivielu testu un pēc tam pieņemt lēmumu, vai jau ir pienācis laiks kārtējai revakcinācijai, tagad, pēc jaunākajiem pētījumiem, nav jēgas pārbaudīt antivielu titrus, bet jāvakcinē pēc noteiktās shēmas. 

Svarīgi, ka vakcinācija ir droša un efektīva, turklāt to var veikt kopā arī ar poti pret difteriju un stingumkrampjiem. Protams, to arī izvērtē ģimenes ārsts. Pieaugušajiem ik pa desmit gadiem jāizpotējas pret difteriju un, ja revakcinācija pret ērču encefalītu sakrīt ar difterijas poti, tad to droši var veikt vienā reizē. Ja tā negribas, vispirms var veikt vienu un pēc mēneša – otru.

Vakcīnas pret difteriju un stingumkrampjiem pieaugušajiem apmaksā valsts. Saviem pacientiem saku – ja tu, pa dārza zemi darbojoties, dabūsi kādu brūci un nonāksi pie ķirurga, viņš uzreiz vakcinēs pret stingumkrampjiem, ja nevarēsi pateikt, kad tā pote bijusi. Tāpēc labāk šeit uz vietas sapotēties, lai pēc tam nav nekādu kreņķu.     

Un vēl – agrāk bija populāri veikt antivielu testu un pēc tam pieņemt lēmumu, vai jau ir pienācis laiks kārtējai revakcinācijai, tagad, pēc jaunākajiem pētījumiem, nav jēgas pārbaudīt antivielu titrus, bet jāvakcinē pēc noteiktās shēmas. Kā arī nav jāsāk vakcinēties no jauna, ja pagājis ilgāks laiks pēc iepriekšējās vakcinēšanās. Bet, ja ērce piesūkusies, cilvēks jebkurā gadījumā vēršas pie sava ģimenes daktera ar jautājumu, ko tagad darīt, piemēram, kā tas bija ar bērnu ar sešām ērcēm.

Zinot, ka ir veikta vakcinācija pret ērču encefalītu, ārsts var ieteikt papildus palietot C vitamīnu imunitātes paaugstināšanai, vairāk dzert šķidrumu. Tikai vienmēr jāatceras, ka ērces pārnēsā arī Laimas slimības izraisītāju un pret to vakcīnas nav, tāpēc vismaz mēnesi ir sevi jāvēro – vienalga, bērns vai pieaugušais –, vai neuzrodas tai raksturīgais sārtais aplis uz ādas.”   

Zināšanai
● Vispareizāk pret ērču encefalītu būtu vakcinēties laikā, kad ērces nav aktīvas, un tas ir no decembra līdz martam. Ja tā ir pirmreizēja vakcinācija, galvenais ir saņemt divas devas (vēlams līdz ērču aktivitātes periodam), bet trešo devu – 5–12 mēnešus pēc pirmās potes (dažādiem vakcīnu ražotājiem var atšķirties ieteikumi). Taču – var arī vakcinēties citā laikā, kaut vai vasarā.

No "100 labi padomi"