Rūpīgi jāmazgā rokas un ogas! Latvijā ik gadu pieaug ehinokoka pacientu skaits

Ehinokoki ir aptuveni piecus milimetrus lieli plakantārpi, kuri kāpura stadijā var iemājot cilvēka plaušās, aknās un pat smadzenēs. Rīgas Stradiņa universitātes docētāja, infektoloģe un hepatoloģe Sniedze Laivacuma ehinokokozei veltījusi trīs doktorantūras gadus, izstrādājot Latvijā pirmo pētījumu par izplatību, riska faktoriem, diagnostiku un ārstēšanu. Šajā laikā ehinokokozes izplatība pasaulē, jo sevišķi Āzijā un arī Eiropas dienvidos, ir pieaugusi.

Suns kā lenteņa labākais draugs

Ehinokoku oliņas visbiežāk sastopamas uz meža vai dārza ogām. Lielāks risks saslimt ir lauciniekiem, jo sevišķi tad, ja saimniecībā ir mājlopi, suņi un kaķi. Riska grupā ir arī mednieki, kam uz mežu līdzi dodas suns. Ne visi pacienti ir no laukiem, inficējas arī Rīgas biroju darbinieki, kas brīvdienās izbrauc pie dabas, apēd nemazgātas ogas vai noglauda suni.

Suņi un citi gaļēdāji parasti kļūst par ehinokoku nēsātājiem, apēdot inficētu liellopu vai cūku iekšējos orgānus, bet cilvēks – ļaujot sunim laizīt rokas un seju vai glaudot mājas mīluli un pirms ēšanas nenomazgājot rokas.

“Francijā, kur ir lielākais ehinokokozes saslimšanas gadījumu skaits Eiropā, veica pētījumu mazajos piemājas dārziņos un gandrīz katrā atrada ehinokoku oliņas. Tas ir tāpēc, ka labvēlīgā klimatā oliņas neiet bojā. Turklāt Francijā ir līdzens reljefs un daudz pļavu, kur dzīvo mazie grauzēji, līdz ar to ir daudz lapsu, kas ar fekālijām inficē vidi. Pilsētas paplašinās, pietuvojas mežam, un dzīvnieki, pielāgojoties apstākļiem, nāk pēc pārtikas,” stāsta pētniece.

Cilvēks ir ehinokoka starpsaimnieks, īstie šā parazīta saimnieki ir plēsējdzīvnieki. Parazīts piesūcas sava saimnieka zarnām, bet starpsaimniekiem iemitinās aknās, plaušās, nierēs, liesā un pat galvas smadzenēs un kaulos, kur tas dzīvo un vairojas.

Siltās ziemas palīdz parazītiem

Dati liecina – jo vairāk uz dienvidiem, jo ehinokokoze ir plašāk izplatīta. Igaunijā gada laikā ir viens vai divi saslimšanas gadījumi, Latvijā 10 līdz 15, Lietuvā – no 30 līdz 50, un šiem skaitļiem ir tendence pieaugt.

Latvijā uzskaitē ir vairāk nekā 100 ar šo bīstamo parazitāro infekciju saslimušo, bet ārsti spriež, ka tā ir aisberga redzamā daļa.

“Klimats kļūst siltāks visā pasaulē, un dabā ehinokoka oliņas var izdzīvot vidēji gadu. Ja temperatūra nenokrīt īpaši zemu, tad tās izdzīvo vairāk un ilgāk. Arī Latvijā mums vairs nav tādu ziemu, kādas bija agrāk,” norāda Laivacuma.

Svarīgi ir regulāri ar ziepēm mazgāt rokas, vismaz divreiz gadā attārpot suņus un kaķus, uzmanīties ar nemazgātu meža un mājas ogu ēšanu.

“Ieteicams arī norobežot piemājas dārziņus, lai dzīvnieki netiek iekšā,” iesaka ārste, piebilstot – arī tad, ja nekas nesāp, būtiskas ir regulāras vizītes pie ģimenes ārsta, jo īpaši laukos dzīvojošajiem.

Līdz pat ādas dzeltēšanai

Ehinokokoze var nemanāmi attīstīties vairākus gadus. Ja skartas aknas, progresējot tā var izraisīt svara zudumu, apetītes trūkumu, atraugas, vemšanu, sāpes labajā paribē. Dažkārt var būt ādas nieze, jo parazītu mezgli rada spiedienu uz žultsceļiem – tik tālu, ka cilvēks kļūst dzeltens.

Tomēr kopumā ehinokokozei nav īpašu pazīmju, tāpēc visbiežāk to atklāj nejauši. Bijuši gadījumi, kad vairs nevar izoperēt, jo ehinokoki izplatījušies kā metastāzes gan plaušās, gan smadzenēs.

Parazīta kāpuru klātbūtni organismā iespējams konstatēt, asinīs nosakot antivielas pret ehinokokiem. “Kad sāp vēders vai ir diskomforts vēderā, pacientam nereti tiek veikta ultrasonogrāfija, un tad atklājas, ka aknās kaut kas ir. Tad papildu izmeklējumos tiek noskaidrots, ka tas kaut kas ir ehinokoki,” stāsta ārste.

Ja cilvēka organismā ir viens parazītu perēklis, tad slimība ir ārstējama izoperējot. Ja ir vairāki perēkļi dažādos orgānos, tad pretparazitārie medikamenti šiem pacientiem jālieto visu mūžu, jo reti kurš izārstējas. Medikamenti tikai aptur šo parazītu vairošanos, taču pilnībā tos neiznīcina.

Svarīgi atklāt laikus

Diemžēl lielāko daļu saslimšanas gadījumu atklāj, kad slimība ir manāmi izplatījusies. Tā var būt arī nāves cēlonis, uzsver Laivacuma – izpētes grupai sākotnēji atlasīja 116 pacientus, taču anketēšanas brīdī 31 jau bija miris.

“Ir svarīgi pilnveidot ehinokokozes diagnostiku. Jāpanāk, lai ģimenes ārsti un citi speciālisti pie pirmajām aizdomām par kādu veidojumu vai procesu pacienta aknās nosūta uz papildu izmeklējumiem, nesamierinoties ar atrunu, ka katram jau aknās cista var gadīties un ka tas nav nekas īpašs. Ar tādu attieksmi var palaist garām nopietnu slimību,” atgādina Laivacuma.

Operācija ilga teju deviņas stundas

Pagājušā gada janvārī Latvijas Onkoloģijas centrā īpaši sarežģītā operācijā ap 60 gadu vecam vīrietim atbrīvoja aknas no ļoti plašas ehinokoku invāzijas. Operācija ilga gandrīz deviņas stundas, lai likvidētu parazītu perēkļus, ārstiem nācās izņemt aptuveni 70% aknu audu.

Parazītu skarta bija arī aknu artērija, bez kuras orgāns iet bojā un cilvēks nevar dzīvot, un mediķi to aizvietoja ar transplantātu, jaunā asinsvada posmu paņemot no pacienta kājas vēnas. Bīstamā infekcija bija atklāta nejauši, veicot izmeklējumus citas slimības dēļ. Pacients dzīvo Rīgā, bet viņam ir lauku īpašums, kurā mitinās arī suņi, kuri, visticamāk, arī bija parazītu pārnēsātāji.