Suns spēj samazināt garīgu traucējumu riskus un agrīni atklāt vēža gadījumus

Tā ir taisnība – suns ir ne tikai cilvēka labākais draugs, mūsu mājas mīlulis var būt arī mūsu ārsts un psihoterapeits. Kā liecina kāds jauns pētījums, cilvēkiem, kas ir auguši kopā ar suni, pieaugušā vecumā ir mazāka iespēja ciest no psihiatriskām problēmām.

Tiem, kuru mājās suns bijis pirmajos trīs dzīves gados, šķiet, nodrošināta īpaša aizsardzība – viņiem ir par 24 % mazāka iespēja saslimt ar šizofrēniju. ASV vien tas nozīmētu par 840 000 mazāk šizofrēnijas gadījumu, un tikai suņa turēšanas dēļ.

Suns ģimenē aizsargā arī pret bipolārajiem traucējumiem, kaut gan efekts nebija tik izteikts, atzīst pētnieki no Džonsa Hopkinsa Medicīnas skolas.

Dīvainā kārtā kaķa (vai jebkura cita mājdzīvnieka) turēšanai šāda iespaida uz veselību nav. Turklāt, ja kaķis tiek turēts vecumā starp 9 un 12 gadiem, šizofrēnijas risks pat nedaudz pieaug – pētnieki to sasaista ar pakļautību toksoplazmai, kaķa parazītam, kas ierosina toksoplazmozi.

Cilvēkiem, kas ir auguši kopā ar suni, pieaugušā vecumā ir mazāka iespēja ciest no psihiatriskām problēmām.

Lai vai kā – pētnieki uzskata, ka viss ir saistīts ar dzīvnieku baktērijām un vīrusiem. Tas, protams, neizklausās diez ko visaptveroši un neietver vērtīgās attiecības, kādas mums ir ar mājdzīvniekiem. Tam piekrīt arī labie cilvēki, kuri vada organizāciju Pets As Therapy (PAT). Viņi jau kopš 1983. gada ieveduši mājas mīluļus Lielbritānijas slimnīcās un aprūpes namos, lai veicinātu slimnieku atveseļošanos. Ir vairāk nekā 6000 brīvprātīgo, kas piedāvā savu labi audzināto suņu palīdzību procesā, ko PAT organizācijā dēvē par “iejaukšanos ar dzīvnieku starpniecību” (lēkāšana, laizīšana vai ķepas došana te nav iekļauta).

Vispār mūsdienās varētu būt vienkāršāk saskrieties slimnīca ar suni, nevis ar ārstu vai medmāsu, jo medicīnas darbinieku tik ļoti trūkst. Un šie suņi-ārsti spēj ne tikai stimulēt atveseļošanos, tie var uzost arī vēzi.

Suņiem ir 56 reizes vairāk ožas receptoru nekā cilvēkiem, un tie var sajust ļaundabīga audzēja izdalīto aromātu pat tad, ja tas ir ļoti zemā koncentrācijā.

Kaķi pret smakām nav tik jūtīgi, taču ožas receptoru tiem tāpat ir divreiz vairāk nekā mums.

Vienā no pirmajiem medicīniskajā literatūrā fiksētajiem šādā veida gadījumiem kāds borderkollijs sajuta vēzi caur saimnieka apģērbu, un audzējs bija tik agrīnā stadijā, ka cilvēku veiksmīgi izdevās izārstēt. Ārsti bija pārliecināti, ka saimnieka dzīvību izglābis suns.

Kādā citā gadījumā 75 gadus vecam vīrietim viņa vācu aitu suns nepārtraukti laizīja aiz auss. Vīrietis devās uz slimnīcu, un suns, izrādās, bija sajutis agrīna ādas audzēja pazīmes. Arī šoreiz izārstēšana bija veiksmīga.

Ārsti uzskata, ka suņi var sajust urīnpūšļa, krūts, zarnu, plaušu, olnīcu, prostatas un ādas vēzi.

Lai cik šie stāsti būtu iedvesmojoši, tie tomēr neietver pat mazumiņu no īpašās saiknes, kāda pastāv starp cilvēkiem un mājdzīvniekiem. Citi pētnieki tai ir mazliet pietuvojušies – kādā testā suņi spēja pazīt gan citu suņu, gan arī cilvēku emocijas. Tiem bija jāuztver vizuālās un audiālās norādes, lai saprastu, vai personas izrādītā emocija ir prieks un rotaļīgums vai dusmas un agresija.

Kāds cits pētījums liecina, ka šī spēja pazīt emocijas fizioloģiski iespaido arī pašus suņus. Atkarībā no tā, kādas emocijas cilvēks suņa tuvumā pauž – ir dusmīgs, priecīgs, bēdīgs vai neitrāls –, attiecīgi mainās arī suņa pulss.

Kad esam kādas dilemmas priekšā, suns vienmēr būs blakus, lai mūs atbalstītu. Kādā pētījumā suņu saimnieki tika ieslodzīti kastē un izlikās, ka cieš, un aptuveni puse suņu, kas tika pārbaudīti, spontāni izrādīja instinktīvu vēlmi palīdzēt, kaut gan pirms tam nebija trenēti glābšanas darbam.
Ir arī citi ieguvumi veselībai no tā, ka katru dienu izvedam suni pastaigā, kā arī nomierinošais efekts, kad paijājam tam galvu. Tas pat var palēnināt mūsu pulsu.
Tātad – šajos mediķiem tik grūtajos laikos personīgais dakteris suns mums ļoti noderētu.

Avots: "Ko ārsti mums nestāsta"