Dārzeņi, zaļumi un ogas no sava dārza nepasargā no inficēšanās ar parazītiem

Parazītu oliņas gaida īsto brīdi

Infektoloģe Sniedze Laivacuma stāsta, ka parazīta dzīves cikls sākas, cērmju oliņai nonākot augsnē, kur tā nobriest un sagaida brīdi, kad līdz ar kādu augli vai dārzeni cilvēks oliņu pacels, apēdīs, tā nonāks organismā, tur izšķilsies kāpuriņš, no kura izaugs 10-40 cm garais parazīts, kas lielākoties mitinās tievajā zarnā.

Ne vienmēr cērmju klātbūtni organismā ir tik vienkārši diagnosticēt un parazīts var izraisīt simptomus, kas tikpat labi var būt saistāmi ar citām slimībām – vēdera pūšanās, reizēm sāpes, var būt gan šķidrāka vēdera izeja, gan aizcietējumi, nelaba dūša, pastiprināts nogurums, nespēks, reizēm – alerģiskas pazīmes, piemēram, ādas nieze. Samērā reti, bet, ja parazīts, izejot savu dzīves ciklu, nonāk plaušās, tad cērmju gadījumā simptoms var būt pat klepus, elpas trūkums.

“Lai pasargātos no inficēšanās, būtiski mazgāt gan lociņus, gan dilles, gan ogas arī tad, ja šīs dārza veltes augušas piemājas dārziņā. Vienīgais izņēmums varētu būt tikai tādā gadījumā, ja esi pārliecināts, ka mazdārziņā ir sekli gruntsūdeņi un šeit nav nekādas iespējas līdz ar kanalizācijas ūdeņiem nonākt cilvēka izkārnījumu daļiņām – tad par inficēšanos ar cērmēm teorētiski raizēties nevajadzētu,” saka infektoloģe.

Pie riska grupas pieskaitāmi arī bērni, kuri spēlējas smilškastēs, jo tajās esošā augsne var būt inficēta.

Nevēlamā meža velte – ehinokoks

Lielākā daļa parazītu, ar kuriem var inficēties šeit, Latvijā, nav bīstami dzīvībai, bet tik un tā var sagādāt daudz nepatīkamu pārsteigumu. Tieši tāds nevēlams “apakšīrnieks” ir ehinokoks – parazīts, kas mīt plēsējdzīvnieku zarnu traktā un kura oliņas var būt sastopamas jebkur dabā, kur plēsējdzīvnieki pārvietojas, tātad jo īpaši nopietni jāattiecas pret meža ogu un sēņu mazgāšanu. “Ehinokoks ar asinīm sasniedz mērķorgānu, visbiežāk – aknas, iekapsulējas, veido cistas, ko nereti izmeklējumos notur par aknu audzēju, nenojaušot, ka tas ir parazīts.

Pēdējā laikā ik gadu pie mums ehinokokozi diagnosticē vidēji 20 pacientiem, bet šī gada pirmajos mēnešos pie manis uz konsultāciju katru mēnesi ir bijis kāds jauns ehinokokozes pacients. Parasti parazītu konstatē nejauši – cilvēkam bijis kāds iemesls, lai veiktu ultrasonogrāfiju, kuras laikā tiek ieraudzīts arī savādais veidojums kādā orgānā, ko reizēm jāizņem ķirurģiski, bet citreiz ārstē ar ilgstošu medikamentu kursu.”

Savukārt mājdzīvnieku īpašnieki nedrīkst aizmirst par dzīvnieku regulāru attārpošanu, šo procedūru veicot vismaz reizi gadā.

Īpaša piesardzība jāievēro cilvēkiem ar vājāku imūnsistēmu

“Īpašu piesardzību un profilaktiskos pasākumus būtu jāievēro cilvēkiem ar vājāku imūnsistēmu, kā arī grūtniecēm un vecāka gadagājuma cilvēkiem, jo šīm grupām inficēšanās ar parazītiem var izraisīt smagākus simptomus. Pie riska grupas pieskaitāmi arī bērni, kuri spēlējas smilškastēs, jo tajās esošā augsne var būt inficēta. Savukārt mājdzīvnieku īpašnieki nedrīkst aizmirst par dzīvnieku regulāru attārpošanu, šo procedūru veicot vismaz reizi gadā,” brīdina farmaceite Līga Cīrule.

5 ārsta padomi tavai drošībai:

1. Ja ogas tiek vārītas ievārījumā, termiskas apstrādes procesā parazītu oliņas ies bojā. 30 minūtes produktu karsējot vai vārot, neviens dzīvotspējīgs mikroorganisms nesaglabājas.

2. Nožogota dārza teritorija varētu būt risinājums tam, kā mazināt iespēju, ka šeit ieklīst kāds dzīvnieks, kas pārnēsā ehinokoka oliņu. Tomēr dubultai drošībai ogu un dārzeņu noskalošana pirms lietošanas noteikti par sliktu nenāks.

3. Ēdot sēnes, risks inficēties ar ehinokoku ir neliels, jo sēnes lielākoties uzturā patērējam termiski apstrādātā veidā.

4. Ja ogas lasi no krūmiem vai ēd augļus, kas plūkti no koka un nav nokrituši zemē, inficēšanās risks ar parazītiem nepastāv. Jo tuvāk augsnei aug dārza vai meža veltes, jo risks lielāks.

5. Lai izvairītos no inficēšanās ar ehinokoku, neļauj mājdzīvniekam laizīt sev seju, muti, sevišķi tad, ja dzīvnieks drīkst brīvi pārvietoties, nedzīvo tikai mājās apstākļos.