Hormonālie traucējumi meitenēm un pusaudzēm. Kā tie izpaužas un ko ietekmē

Protams, pusaudžu vecuma definīcija medicīniskajā literatūrā un arī dažādas valstīs ir ļoti atšķirīga. Vienas valstis definē, ka pusaudžu vecums beidzas ar dzimumnobriešanas procesa noslēgšanos, citas valstis akcentē ne tikai fizisko, bet ņem vērā indivīda psihisko un sociālo nobriešanu.

Daudzās valstīs pusaudžu medicīna tiek uzskatīta par atsevišķu nozari, kas aprūpē cilvēkus vecumā no 10 līdz 20 gadiem, tiek veidoti pusaudžu veselības centri, kas veic veselības veicināšanas un prevencijas funkcijas, kā arī agrīnu slimību un traucējumu diagnostiku. Amerikas ārstu asociācija (The American Medical Association’s) 

rekomendē vienu reizi gadā veikt profilaktisko apskati pusaudžiem un jauniešiem, lai novērtētu auguma attīstību, svaru, sekundārās dzimumpazīmes un asinsspiedienu. 

Rekomendē veikt profilaktiskās pārbaudes:

• redzes,
• dzirdes,
• zobu veselības pārbaudes un imunizāciju,
• kā arī attīstības un uzvedības novērtējumu, ja rodas aizdomas par iespējamiem traucējumiem.
• Preventīvi notiek sarunas ar jauniešiem par iespējamām traumām, kaitīgiem ieradumiem un viņu ēšanas paradumiem.
• Profilaktiskie izmeklējumi ir pilna asins aina, nieru un aknu funkcijas un glikozes līmeņa noteikšana, vairogdziedzera funkcijas skrīnings, kā arī urīna analīze.

Jāatzīst, ka vecāki regulāri apmeklē ārstu un veic profilaktiskas apskates zīdaiņiem un maziem bērniem, bet pusaudžiem pievērš daudz mazāku uzmanību, tāpēc viņiem profilaktiskās apskates vairs netiek veiktas regulāri!

Dzimumnobriešanas laikā pusaudzī notiek būtiskas izmaiņas fizioloģiskā, psiholoģiskā, emocionālā un sociālā līmenī. Pubertātes laikā tiek sasniegta maksimāla ķermeņa fiziskā izturība un spēks, kā arī reproduktīvās sistēmas kapacitāte. Nobriešanas laikā indivīds apzinās savu seksualitāti, seksuālo orientāciju un dzimuma identitāti. Pusaudzim veidojas dzīvesveida paradumi, kas saglabājas arī pieaugušo vecumā, tāpēc svarīgi veicināt veselīgu dzīvesveidu un iemācīt rūpēties par savu fizisko un psihisko veselību, kā arī emocionālo labsajūtu.

Būtiski ir pievērst uzmanību iespējamiem endokrīniem traucējumiem. Augšanas un nobriešanas traucējumi ļoti negatīvi ietekmē pusaudža fizisko un emocionālo labsajūtu, kā arī rada nākotnē nozīmīgu hronisko slimību risku.

Mazs augums

Īpaša uzmanība būtu jāpievērš meiteņu augšanai jau agrīnā vecumā. Jāuzsver, ka maza auguma meitenes pie ārsta vēršas novēloti. Ja vecākiem radušās aizdomas par pusaudža augšanas traucējumiem, vispirms jādodas pie ģimenes ārsta, kurš izvērtēs meitenes fizisko attīstību. Konstatējot problēmu, ģimenes ārsts uzsāks izmeklēšanu un atbilstoši primāru izmeklējumu rezultātiem nosūtīs meiteni tālāk pie speciālista – bērnu endokrinologa. Ja maza auguma cēlonis ir saistīts ar hormonu darbību (nepietiekamu augšanas hormona izdalīšanos), endokrinologs lems par hormonu terapiju, ar kuras palīdzību iespējams uzlabot vielmaiņas procesus un palīdzēt bērnam izaugt.

Lasi arī: "Citi bērni aug kā sēnes, tikai mans tāds maziņš". Par augšanas problēmām stāsta endokrinoloģe Dzīvīte-Krišāne 

Ja pēc izmeklējumiem radīsies aizdomas par neendokrīnas dabas augšanas aizturi, ģimenes ārsts nosūtīs pie atbilstošā speciālista konkrētas slimības izmeklēšanai un ārstēšanai. Atklājot augšanas aiztures neendokrīnus cēloņus, tie jānovērš, lai augšanas temps normalizētos.

Augšanas procesu atspoguļo katra bērna individuālā augšanas līkne. Par mazu uzskata bērnu, ja augums ir zem − 2,0 standartdeviācijas jeb 3 procentiles.

• Ievērojamāko ķermeņa svara un auguma pieaugumu cilvēks piedzīvo pirmajā dzīves gadā.
• Otrs straujākais augšanas posms cilvēka mūžā ir pubertāte (11–15 gadu vecumā).
• Augšanas ātrums pubertātes laikā lielā mērā nosaka to, kāds būs cilvēka augums pieaugušā vecumā. Veselas meitenes pubertātes periodā (vidēji trīs gadu laikā) izaug par aptuveni 25 cm.
• Lai bērns augtu vesels un normāli attīstītos, ir nepieciešama labvēlīga vide un apstākļi. Uzturam jābūt sabalansētam un vecumam atbilstošam, tam jāsatur pietiekami daudz olbaltumvielu, vitamīnu (sevišķi D vitamīna), minerālvielu (galvenokārt kalcija, fosfora, magnija) un šķiedrvielu. Jāatceras, ka bērni aug naktīs (augšanas hormons visvairāk izdalās no pulksten 22.00, dziļā miega fāzē), tāpēc svarīgi ir sekot līdzi bērna miega ilgumam un kvalitātei.
   

Liels augums

Vērtējot meitenes augumu, jāņem vērā vecāku augums. Ja viņi ir gara auguma, tad iespējams, ka arī meitene ir konstitucionāli liela auguma. Daudz svarīgāk pievērst uzmanību meitenēm, kurām liels augums ir neatbilstoši vecāku augumam un augšanas process aktīvi turpinās arī pēc dzimumnobriešanas. Pārāk daudz augšanas hormona bērniem, kuri joprojām aug, liek kauliem un citām ķermeņa daļām pārmērīgi augt, kā rezultātā rodas gigantisms. Šo reto stāvokli parasti izraisa hipofīzes audzējs, un to var ārstēt, izoperējot audzēju.

Par garu uzskata bērnu, ja augums ir virs + 2,0 standartdeviācijas jeb 95 procentiles. Ja vecākiem radušās aizdomas par bērna augšanas procesa traucējumiem, vispirms jādodas pie ģimenes ārsta, kurš izvērtēs meitenes fizisko attīstību un nepieciešamības gadījumā uzsāks izmeklēšanu.

Pubertātes traucējumi

Novērojot un salīdzinot bērnu nobriešanas procesu, var secināt, ka tas notiek ļoti atšķirīgi un individuāli. Ja ir atšķirības dzimumnobriešanas laikā, par to satraukties nevajadzētu. Piemēram, dažas meitenes 12–13 gadu vecumā izskatās ļoti nobriedušas, bet citām dzimumnobriešana ir tikko sākusies. Meitenes nobriest nedaudz agrāk nekā zēni, un tas ir pilnīgi normāli un fizioloģiski.

Meitenēm pirmajām dzimumnobriešanas pazīmēm jāsākas no 8 līdz 13 gadu vecumā, kad palielinās krūšu dziedzeri, pēc tam sāk veidoties padušu un kaunuma rajona apmatojums, un mēnešreizēm jāsākas 10–16 gadu vecumā. 

Latvijā mēnešreizes meitenēm sākas vidēji 12–13 gadu vecumā. Vecākiem un ārstiem jāpievērš uzmanība gadījumā, ja meitenei ir mazs augums vai viņa ir pārāk maza savai ģimenei, turklāt viņai ir aizkavējusies dzimumnobriešana.

Nobriešanu ietekmē daudzi faktori, ne tikai ģenētiski – vēlīna nobriešana vecākiem, kā arī citi faktori, piemēram, uzturs, fiziskā slodze, stress, kaitīgi ieradumi, hroniskas slimības. Par dzimumnobriešanas procesa iniciāciju galvenokārt atbildīgi divi endokrīnie dziedzeri – hipofīze un hipotalāms. Taču dzimumnobriešanā piedalās arī citi endokrīnie dziedzeri – olnīcas (meitenēm), sēklinieki (zēniem), virsnieres un vairogdziedzeris. Jebkura dziedzera traucējumi var radīt dzimumnobriešanas traucējumus un patoloģiju.

Galvenie dzimumnobriešanas traucējumi:

• priekšlaicīga pubertāte, kad meitenēm nobriešana sākas pirms 8 gadu vecuma;
• aizkavēta pubertāte, kad nav nobriešanas pazīmju meitenēm līdz 13 gadu vecumam un mēnešreizes nav sākušas līdz 15 gadu vecumam;
• ieilgusi pubertāte, kad dzimumnobriešanas process sācies netraucēti, bet turpmāk apstājas un/vai neprogresē līdz pilnīgai nobriešanai.

Ja ir aizdomas par dzimumnobriešanas traucējumiem, nepieciešams vērsties pie ģimenes ārsta, lai izvērtētu sūdzības, veiktu apskati un uzsāktu izmeklēšanu traucējumu gadījumā, kā arī nosūtītu meiteni pie bērnu endokrinologa turpmākai diagnozes precizēšanai, izmeklēšanai un, nepieciešamības gadījumā, ārstēšanai. Meitenes tiek nosūtītas arī pie bērnu ginekologa.

Menstruālā cikla traucējumi

Menstruālā cikla traucējumi ļoti bieži sastopami pusaudzēm un jaunietēm, tāpēc svarīgi atšķirt, kad tas ir fizioloģisks stāvoklis, bet kad ir iespējama patoloģija un ir nepieciešama ārstēšana. Vecākiem jāzina, vai meitenei sākušās mēnešreizes un no cik gadu vecuma. Vajadzētu motivēt meitenes rakstīt menstruāciju kalendāru, kas palīdzētu sekot menstruālā cikla regularitātei un nepieciešamības gadījumā vērstos pie ārsta. Ja meitenei nav sākusies dzimumnobriešana līdz 13 gadiem un nav mēnešreižu 15 gados, ir jāvēršas pie ārsta, lai uzsāktu izmeklēšanu un precizētu iemeslu, kāpēc tās nav sākušās.

Arvien biežāk meitenēm tiek diagnosticēts policistiskais olnīcu sindroms (PCO), kas prasa ilgstošu novērošanu un ārstēšanu, tāpēc ļoti svarīgi, lai meitenei būtu izpratne par terapijas nepieciešamību. Būtisks ir arī vecāku atbalsts.

Vēl viena bieži sastopama problēma meitenēm – mēnešreižu pazušana, uzsākot diētas un samazinot svaru, pievēršoties pārmērīgām fiziskām aktivitātēm vai ilgstoša stresa apstākļos.

Aktuāls jautājums ir par meiteņu kontracepciju, jo meitenes dzimumdzīvi uzsāk vidēji 16–17 gadu vecumā, taču pirmās grūtniecības vecums pašlaik ir ap 28–30 gadiem. Tāpēc ir ļoti svarīgi izvēlēties meitenēm gandrīz 10 gadiem piemērotu izsargāšanos metodi no nevēlamas grūtniecības. Svarīgi meitenes izglītot arī par to, kā izvairīties no seksuāli transmisīvām slimībām, par higiēnu, menstruālā cikla regularitātes nozīmi un citiem jautājumiem.

Ieteicams doties ar meiteni pie ginekologa, sākoties pirmajām mēnešreizēm, lai veiktu profilaktisko apskati un meitene noskaidrotu sev aktuālākos jautājumus.

Cukura diabēts

Cukura diabēts ir hroniska vielmaiņas slimība. Bērni pārsvarā slimo ar 1. tipa cukura diabētu, kura galvenā pazīme ir paaugstināts cukura līmenis asinīs insulīna trūkuma dēļ. Bērns sūdzas par izteiktām slāpēm un pastiprinātu urināciju, var atzīmēt pastiprinātu ēstgribu, taču vienlaikus viņam tiek novērots svara zudums. Ja ir minētās sūdzības, steidzīgi jāvēršas pie ģimenes ārsta un jānosaka cukura līmenis asinīs. Konstatējot cukura līmeni jebkurā diennakts laikā virs 11,1 mmol/l, nekavējoties jādodas uz slimnīcu diagnozes precizēšanai. 

Neārstēts cukura diabēts apdraud dzīvību. Pirmā1. tipa cukura diabētu ārstē ar insulīnu.

Būtiski ir pareizs uztura plāns, glikozescukura līmeņa paškontrole, fizisko aktivitāšu plānošana. Nepareiza insulīna terapija var izraisīt nopietnas cukura līmeņa svārstības – hipoglikēmiju (pazeminātu cukura līmeni) un hiperglikēmiju (paaugstinātu cukura līmeni), kas var ietekmēt pacienta veselību un dzīvību. Slimības gaitu un rezultātu ļoti lielā mērā nosaka pacienta patstāvīgi un vecāku veiktā aprūpe, tādēļ nepieciešama bērnu un vecāku apmācība, kuru nodrošina diabēta aprūpes komanda. Daudz retāk bērni slimo ar 2. tipa cukura diabētu vai citiem retiem diabēta veidiem. Tad ārstēšana var atšķirties – tā ir uztura un fizisko aktivitāšu plānošana, tablešu lietošana cukura līmeņa pazemināšanai.

Vairogdziedzera slimības

Galvenās vairogdziedzera saslimšanas bērniem ir hronisks autoimūns tireoidīts, dažādas etioloģijas hipotireoze (pazemināta vairogdziedzera funkcija), hipertireoze (pastiprināta vairogdziedzera funkcija), vairogdziedzera mezgli, kākslis (palielināta apjoma vairogdziedzeris). Sūdzības vairogdziedzera slimību un simptomu gadījumā ir nespecifiskas un cieši saistītas ar vairogdziedzera darbības traucējumu veidu – pastiprinātu vai nepietiekamu hormonu darbību. 

Vairogdziedzera hormoni būtiski ietekmē augšanas procesu, kaulu sistēmas attīstību, kā arī regulē vielmaiņu.

Jebkuras lokālas vairogdziedzera struktūras pārmaiņas tiek sauktas par vairogdziedzera mezgliem. Mezgls vairogdziedzerī var būt kā riska faktors audzējiem, kuru skaits bērnu vecumā pēdējos gados pieaug. Mezgli vairogdziedzerī bērniem, salīdzinot ar pieaugušajiem, sastopami reti, bet vēža risks bērnu vecumā ir daudz augstāks, biežāk sastopamas metastāzes. Neraugoties uz to, kopējā ārstēšanas prognoze ir pozitīva.

Īpaša uzmanība jāpievērš meitenēm, ja ģimenē bija konstatēti vairogdziedzera mezgli, tireoidīts, jo šajā gadījumā vairogdziedzera slimību risks ir daudz lielāks. Ja rodas aizdomas par iespējamiem vairogdziedzera funkcijas traucējumiem, jādodas pie ģimenes ārsta, lai uzsāktu izmeklēšanu – jānosaka vairogdziedzera hormonu līmenis, tiks lemts par nepieciešamību noteikt antivielas un veikt ultrasonogrāfiju.

Patiešām, endokrīno traucējumu spektrs ir ļoti plašs. Jāatgādina vecākiem, ka ir rūpīgi jāuzklausa meiteņu sūdzības un nopietni jāuztver fiziskās pazīmes un izmaiņas. Aizdomu gadījumā vienmēr ir labāk konsultēties ar ārstu par bērna veselību, lai diagnoze tiktu noteikta savlaicīgi, nevis pārāk vēlu.
 

Autori: Jurgita Gailīte, Iveta Dzīvīte - Krišāne, Ināra Kirillova, Una Lauga - Tuņina 

Avots: