"Sākumā tu atvem vienu ēdienreizi, tad otru" - atklāts stāsts par anoreksiju

"Ļoti ilgi nodarbojos nevis ar savas saslimšanas definēšanu, bet ar tās noliegšanu. Pirmās diagnozes, ko man uzstādīja 17 gadu vecumā, pēc tam ilgi ignorēju – domāju, ka pati tikšu galā. Zāles lietot un iet pie terapeita sāku tikai pirms gada, kad man bija 26, un jau bija redzams, ka pilnīgi un galīgi netikšu galā pati," teic Krista. Viņa norāda, ka savā ziņā esot uzaugusi kopā ar Latvijas psihiatriju.

"Man ir vairākas diagnozes, piemēram, bipolārie traucējumi, kas sākumā tika definēti kā veģetatīvā distonija, bija arī problēmas ar anoreksiju, kas sākumā netika definēta, jo tajā brīdī man bija depresija un citas lietas, kas acīmredzot bija aktuālākas pēc ārstu domām. Ja dzīve mani nebūtu piespiedusi, iespējams, būtu cīnījusies pati saviem spēkiem." 

Problēmas ar garastāvokli sākušās 13-14 gadu vecumā. 
"Tas ir tas laiks, kad skolēni, it sevišķi meitenes, ārkārtīgi daudz savā starpā  sāk salīdzināt izskatu – burtiski līdz pašai pēdējais detaļai. Es daudz domāju par savu ķermeni un to, kā sakārtot galvu, līdz pastiprināti pievērsos tam, kā es izskatos, ko ēdu, ko neēdu.

Anoreksija man bija veids, kā kontrolēt bipolāros traucējumus, tāpat kā ar alkoholu. Es uz to skatījos šādi – ar mani kaut kas notiek un man ir jārada tāda kā sava filozofija, kā dzīvot. Anoreksijas gadījumā tas bija veids, kā savākties. Līdzīgi kā cilvēkiem liekas – būs labāk tad, kad aizbrauks atvaļinājumā, nopirks māju vai nopirks suni, apprecēsies vai izdarīs vēl kaut ko, tā man likās, ka man būs labāk tad, kad es svēršu 50 kilogramus.
 

Anoreksijas gadījumā tas bija veids, kā savākties. Līdzīgi kā cilvēkiem liekas – būs labāk tad, kad aizbrauks atvaļinājumā, nopirks māju vai nopirks suni, apprecēsies vai izdarīs vēl kaut ko, tā man likās, ka man būs labāk tad, kad es svēršu 50 kilogramus.

Kad svēru 50 kilogramus, likās, ka man būs labāk tad, kad es svēršu 40 kilogramus, jo labāk, protams, nepalika. Es varēju tik ļoti koncentrēties uz svaru, neēšanu un izskatu, ka bija vieglāk tikt galā ar garastāvokļa traucējumiem – depresiju un māniju.

Sākumā tu atvem vienu ēdienreizi, tad otru, sāc daudz sportot, sāc domāt par to, ka nedrīksti neko ēst, domā par produktiem, kas satur mazāk kaloriju, taču tas viss pakāpeniski aiziet līdz tam, ka paliec arvien tievāks, tievāks un tievāks. Tu sāc priecāties, ka var labi redzēt atslēgu kaulus, ribas, mugurkaulu – cik skaisti. Tas ir dīvains uzskats par savu ķermeni, no kura tagad esmu tikusi vaļā. Daļēji, jo tas mēdz atgriezties."

Krista atzīst, ka tā ir atkarība. Viņai esot bijis viszemākais svars un vislielākās problēmas, kad vēl mācījusies vidusskolā, kas beidzies ar dziļu depresiju.

"Toreiz mani vienkārši piebāza ar zālēm, aizsūtīja mājās, un es vienkārši gana daudz pieņēmos svarā. Aizgāju arī pie vairākiem ārstiem, mēs par to runājām, jo es pati sapratu, ka kaut kas ir jādara. Izpētīju, kāds ir normāls BMI jeb ķermeņa masas indekss uz manu augumu, un centos nenokrist zem minimālā normālā svara. Tā bija mana noruna ar sevi, jo sapratu, ka visa tā dzīves savākšana caur neēšanu nesanāk. Ir jādara kaut kas cits.

Tomēr, lietojot zāles, lai tiktu galā ar bipolārajiem traucējumiem, atkal pieņēmos svarā. Domāju, ka man vairs nav problēmu ar svaru un esmu kaut cik iemīlējusi savu ķermeni, kad pēkšņi attapos, ka jau nedēļu izvemju vakariņas, neēdu brokastis un pusdienās ēdu tikai salātus."

Pārāk maz runājām par to, kas ir normāls svars
"Brīnos, ka izskatījos gana normāli, lai pārējie mani akceptētu un es izdarītu visas tās lietas, ko dzīvē izdarīju, taču pasaule man nelika atzīt manu problēmu, nepiespieda sākt rūpēties par sevi, sākt dzīvot kvalitatīvāku dzīvi. Kamēr varēju izturēt un saviem spēkiem kaut kā tiku galā. Man bija kauns par citām lietām, bet ne to. Anoreksijas gadījumā lielākā problēma ir tā, ka tev nav kauns un tev liekas, ka tu dari pareizi. Tev liekas, ka tu paliec skaistāks, ka dari kaut ko labu sev. Kā kuram, protams. Nedomāju, ka visi, kas ar to slimo, grib palikt skaistāki. Katrs ir ļoti atšķirīgs."

Viņa norāda, ka anoreksija esot kā aizsargmehānisms, kā kompensācijas mehānisms.

"Vai mēs gana daudz runājam par to, kas ir normāls svars? Kas ir veselīgs svars? Kas ir veselīgs ķermenis? Mēs runājam tikai par to, kas ir skaists ķermenis. Kas ir tievs ķermenis, kas ir pārāk tievs ķermenis vai, otra galējība, kas ir pārāk resns ķermenis. Mums ir ārkārtīgi daudz informācijas par to, kā notievēt, dažādas diētas un veidi, kā palikt tievākiem, bet nav tā gala punkta, kur tad apstāties."
 

Ir grūti citiem atzīt, ka man ir problēma
Kristas pieredze ar psihiatriem ne vienmēr ir bijusi veiksmīga. Kādu laiku slikta pieredze ar psihiatru, kurš viņai ieteicis palikt stāvoklī, lai atrisinātu visas problēmas, pat atturējusi viņu vērsties pēc palīdzības pie psihiskās veselības speciālistiem, un viņa lūgusi palīdzību ģimenes ārstam. Krista atzīst – ir svarīgi, lai ārsts un ģimene tev notic.

"Tas, kā tu kā cilvēks ar savu diagnozi vai problēmu spēsi funkcionēt, spēsi vai nespēsi tikt ar kaut ko galā, ir ļoti atkarīgs arī no citiem. Ja mēģināsi tikt galā pats, tavs risinājums būs – tikšu galā ar bipolārajiem traucējumiem neēdot. Ja būs iesaistīti arī citi cilvēki, iespējams, nonāksi pie daudz veselīgākām izvēlēm un tev būs daudz vairāk zināšanu par to, kā pieņemt pareizus lēmumus.

Manu garo diagnožu rindu man uzstādīja apmēram 17 gadu vecumā, taču nepaskaidroja, kas ar mani notiek. Laikam neesmu bijusi tik drosmīga līdz šim un pārbaudījusi, ko cilvēki domā par manām diagnozēm, jo vienmēr esmu centusies to vairāk noslēpt un izlikties normālāka, labāka, bez problēmām.

Ir grūti citiem atzīt, ka man ir problēma, ka esmu slima. Arī vecāki sākumā bija skeptiski, un es nestāstīju to ne darba kolēģiem, ne priekšniecei, ne citiem cilvēkiem. Tikai tagad esmu sākusi par to daudzmaz atklāti runāt. Zāles sāku lietot tikai tad, kad sākās tādas psihozes lēkmes, ka nespēju ne iet uz darbu, ne pabeigt maģistra darbu, ne vispār funkcionēt."

Viņasprāt, visi cilvēki ar diagnozēm tiek ielikti sabiedrības kastītēs, tāpēc neviens nevēlas runāt par savām diagnozēm. 

Neviens nav bezgalīgi stiprs
"Man ir dalītas izjūtas – tagad esmu stipra, tieku galā, dzeru zāles, man vairs nav problēmu ar svaru un alkoholu, un vienlaikus aizvien ir bail, ka kādā brīdī es neizturēšu un atgriezīšos otrā stāvoklī, visi mani pametīs, es būšu viena un vairs nebūšu sabiedrībai vajadzīga. Latvijā nav tā, ka valstiski tevi kaut kā uzstutē uz kājām, ir spiediens, ka pašam par sevi jāparūpējas vai jāpaļaujas uz citiem. Man ir bail kādu dienu būt citiem par apgrūtinājumu, ja es netikšu ar sevi galā, un tas rada ļoti lielu vientulības izjūtu."

Krista norāda, ka katram cilvēkam, kurš piedzīvo psihiskos traucējumus, šīs diagnozes izpaužas ļoti atšķirīgi. 

"Iespējams, laikā, kad man bija 17 gadu, daudzi nezināja, kā man palīdzēt, taču, bija tādi, kas noticēja, piemēram, ģimene, kas sākumā bija skeptiska, bet mainīja savu priekšstatu par to, ka garīgā neveselība ir izdomāta un tev vienkārši ir jāsaņemas. Ka tas nav slinkums, trulums vai nespēja. Ja nebūtu to cilvēku, kuri man noticēja un mani akceptēja, domāju, ka es toreiz būtu izdarījusi pašnāvību. Vairākas reizes dzīvē esmu bijusi tai ļoti tuvu… Es nebūtu bez šiem cilvēkiem izturējusi, jo neviens nav bezgalīgi stiprs. Labākās atmiņas ir par lielo pagrieziena punktu, kad man bija 26 gadi un psihiatre izrakstīja tādas zāles, kas man visu stabilizēja."

Svarīgi meklēt palīdzību laicīgi
Jaunā sieviete atzīst, ka tas, ka tu domā, ka neesi slims, nenozīmē to, ka neesi slims.

"Ja esi aizdomājies, ka tev varētu būt problēma, labāk noskaidro, vai tā ir, vai nē. Atzīt sev savu diagnozi ir grūti, tas ir liels process bieži vien. Es noteikti neesmu labākais piemērs, jo cīnījos pati līdz pēdējam un gāju pie psihiatra tikai tad, kad jau bija galīgi slikti. Pirmais padoms būtu tieši apkārtējiem cilvēkiem un tuviniekiem – palīdziet! Šādi projekti ir vajadzīgi ne tikai lai iedvesmotu pašus cilvēkus, bet arī viņu tuviniekus būt acīgākiem un runāt par neērtām lietām.

Nevajadzētu teikt lietas, kas zemtekstā liek domāt, ka neesi pelnījis palīdzību, ka cilvēks tiks galā saviem spēkiem vai tamlīdzīgi. Mums liekas, ka paši tiksim galā, bet vienmēr var pienākt tas brīdis, kad netiekam paši galā. Racionālāk ir meklēt palīdzību vēl pirms tam, nevis pazaudēt sevi, pazaudēt ticību sev, traumēt sevi un tikai tad meklēt palīdzību.

Man šī pieredze ir devusi ļoti lielu empātiju – pret citiem, pret sevi. Brīdī, kad sāc strādāt ar sevi un sāc sevi pieņemt tādu kāds esi, tu atrodi milzīgu empātijas resursu. Tev ir tik daudz mīlestības un līdzjūtības, ka varētu visu pasauli samīļot."
 

Kur meklēt palīdzību? 
Runā ar savu ģimenes ārstu!
Krīžu un konsultāciju centrs "Skalbes": 67222922, 27722292
"Pusaudžu resursu centrs": 29164747

Ambulatorā palīdzība:
Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centrs: 67080147
Ambulatorais centrs "Veldre" Rīgā:  67819748
Ambulatorais centrs "Pārdaugava" Rīgā: 67715108
Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca: 25480566, 25480540
Daugavpils psihoneiroloģiskā slimnīca: 65402240
Piejūras slimnīcas Psihiatriskā klīnika Liepājā: 63423253 
Slimnīca "Ģintermuiža"Jelgavā: 63022770, 63007495, 26164021