Kā es gandrīz kļuvu par slepkavu un izmetu savu meitiņu pa logu. Māmiņas Lauras stāsts

Lūdzu, pastāsti par savas ģimenes pieredzi - kā jūs tikāt pie bērniņa?
Bijām precējušies jau vairākus gadus, bet, lai kā centāmies, nevarējām tikt pie bērniņa. Sākumā par to neuztraucos, pat pasmējos un priecājos, ka varam izbaudīt divvientulību, taču ar laiku sāku satraukties. Piezagās bažas, vai ar mani viss kārtībā. Mēnesi pēc mēneša bažas auga un plosīja manu galvu, līdz man likās, ka esmu neauglīga. Ar raizēšanos biju novedusi sevi tik tālu, ka paliku nervoza un neciešama. Arī vīrs vairs nevarēja izturēt manas straujās garastāvokļa maiņas un neapmierinātību.

Labi, ka pienāca ikgadējais atvaļinājums, un es, nolēmusi visas rūpes atstāt Latvijā, devos līdzi vīram uz Ēģipti. Karstais laiks, aizraujošās ekskursijas, daudzās peldes - laikam tas viss darīja brīnumus un es vairs "neieciklējos" uz domu, ka esmu nederīga sieviete un nevaru kļūt par mammu. Kaut kā atlaidu to domu. Atļāvu mums mīlēties, kad gribējās, nevis tikai auglīgajā laikā un ar domu, ka noteikti jāieņem bērniņš.

Arī atgriežoties mājās, nebiju vairs tik "apsēsta" ar domu par mazuli, tāpēc liels bija mans pārsteigums, kad pēc pusotra mēneša sapratu, ka esmu gaidībās.

Droši vien tajā brīdī juties laimīgākais cilvēks pasaulē
Jā, no vienas puses likās, ka esmu saņēmusi sen gaidītu dāvanu. Es būšu mamma! Īsta mamma, tāpat kā citas sievietes! Bet, no otras puses, mani pārņēma jaunas bailes - ja nu viss nenotiek tik gludi? Ja nu bērniņš piedzimst slims, kropls vai pat nedzīvs? Ar līdzīgām bailēm cīnījos visu grūtniecības laiku līdz pat dzemdībām. Visu laiku meklēju objektīvu apstiprinājumu, ka bērniņam viss kārtībā. Būtībā dzīvoju no vienas sonogrāfijas līdz otrai sonogrāfijai, no vienām analīzēm līdz otrām analīzēm. Atceros, kad meitiņa piedzima, rūpīgi pārskaitīju gan roku, gan kāju pirkstiņus, lai pārliecinātos, ka viņa ir vesela. Tagad man tas šķiet komiski, bet toreiz atbilstošs pirkstu skaits man bija kā apstiprinājums, ka ar mani un bērnu viss ir kārtībā.

Esmu perfekcioniste, un laikam tāpēc nevarēju atslābt attiecībās ar bērnu. Es gandrīz nepārtraukti satraucos, vai viņai kaut kas nekaiš.

Kas notika, kad meitiņa piedzima?
Esmu perfekcioniste, un laikam tāpēc nevarēju atslābt attiecībās ar bērnu. Es gandrīz nepārtraukti satraucos, vai viņai kaut kas nekaiš. Kāpēc viņa tā raud, kāpēc spirina kājeles, kāpēc vēl neveļas, kāpēc viņai ir paaugstināts muskuļu tonuss utt.

Tolaik tev bija 27 gadi un tu jau biji paspējusi sevi pierādīt darba tirgū kā veiksmīga un diezgan nobriedusi speciāliste. Kāpēc tāds satraukums par maziņo?
Patiesību sakot, nejutos pārliecināta par sevi kā labu mammu un sievieti vispār. Visu laiku cīnījos ar domām, ka neesmu gana laba. Ka vajag barot ilgāk, dziedāt mīlīgāk, auklēt smaidīgāk utt. Laikam neiedevu sev atpūtu. Bet bez pienācīgas atelpas jutos arvien neapmierinātāka un nervozāka. Bērna raudāšana man brīžiem "sakrita uz nerviem" tik ļoti, ka sāku kliegt uz viņu. Iedomājies, es, pieaugusi sieviete, bļauju uz savu mazo, ilgi gaidīto zīdainīti par to, ka bērniņš nevar laicīgi aizmigt! Jo vairāk es kliedzu, jo meitiņa kļuva nervozāka un vairāk raudāja! Iekļuvu tādā kā riņķa dancī, no kura pati netiku ārā.

Pirms intervijas sacīji, ka esi gandrīz nogalinājusi savu bērnu. Kas īsti notika?
Es kļuvu arvien agresīvāka. Kad mazā raudāja, es kliedzu, lai viņa pārstāj. Kļuva arvien grūtāk viņu nomierināt. Bet, kad nomierinājos, mani pārņēma smaga vainas sajūta - jutos kā vissliktākā mamma pasaulē.

Mazulītes pirmajos mēnešos devāmies ļoti garās pastaigās, jo istabā viņa slikti gulēja un pastaigas bija vienīgais laiks, kad varēju netraucēti padomāt savas domas. Kad ienācām istabā, mazā bija ļoti gražīga, mēģināju viņu pabarot. Nekas neiznāca! Viņa atteicās ņemt krūti. Mēģināju dot vēl un vēl, tomēr nesekmīgi. Tas bija traki - man piens plūst pa abām krūtīm, meitiņa raud aiz izsalkuma, bet krūti neņem!

Paliku tik dusmīga, ka savīstīju viņu segā un noliku uz palodzes. Es biju tik dusmīga un izmisusi, ka gribēju viņu izmest ārā pa logu. Iedomājies - pa piektā stāva logu! Nezināju, ko darīt, kā lai viņu un sevi nomierina.
 

Paliku tik dusmīga, ka savīstīju viņu segā un noliku uz palodzes. Es biju tik dusmīga un izmisusi, ka gribēju viņu izmest ārā pa logu. Iedomājies - pa piektā stāva logu! 

Kas tev palīdzēja nespert tik briesmīgu soli?
Laikam tas, ka iedomājos par šausmīgo skatu, kas pavērsies uz asfalta, kad būšu nometusi savu bērniņu. Asinis, mazais ķermenītis sakropļots... Kādam tas viss būs jāslauka, atbrauks policija, ātrā palīdzība, man uzdos jautājumus... Laikam tajās dažās sekundēs apdomājos.

Pēc tam piespiedu mazo meitiņu cieši, cieši sev klāt, apsēdos uz zemes pie palodzes un abas ilgi un skaļi raudājām.

Ko tu darīji pēc tam? Vai tiešām bērns uzreiz pēc šī gadījuma kļuva mierīgs un tu vairs neuztraucies par viņu?
Protams, nē! Taču es laikam tobrīd biju sasniegusi savu zemāko punktu. Sapratu, ka viena pati vairs galā netieku un jāmeklē palīdzība.

Ar ko tu sāki palīdzības meklēšanā?
Vispirms jau nolēmu izstāstīt savas agresijas pilnās un iznīcinošās domas vīram. Līdz tam centos tās slēpt no viņa, jo jutos "nepieskaitāma" - es taču dusmojos uz mūsu abu ilgi gaidīto bērniņu. Ar prātu sapratu, ka meitiņa nav vainīga, bet emociju uzplūdā visas labās apņemšanās nedarbojās.

Paldies, ka vīrs nenosodīja manu rīcību (vismaz viņš to neteica skaļi). Viņš jau bija pamanījis, ka pēdējā laikā esmu ļoti nervoza un "ne savā ādā". Jānis ieteica meklēt palīdzību. Kad es iebildu, ka pati nespēju kādam piezvanīt un izstāstīt tik kaunpilnas darbības, viņš sameklēja psihologu, pieteica vizīti un pat aizveda mani uz konsultāciju. Pirmās reizes viņš sēdēja psihologa uzgaidāmajā telpā, kamēr es iekšā runājos ar terapeitu. Tagad varu pateikties savam vīram par to, ka viņš nenobijās un nepameta mani, bet tieši pretēji - pieņēma un atbalstīja!

Kā tev palīdzēja terapija?
Viss nebija tik vienkārši. Vīra sarunātā psiholoģe bija ļoti jauka un laipna, bet manas problēmas izrādījās daudz dziļākas un senākas. Es pati bērnībā biju cietusi no vardarbības - mans tētis sita manu mammu un brāļus -, tāpēc manī bija iekapsulējušās sāpes vēl no skolas laikiem. Lai sakārtotu savas attiecības ar mazo meitiņu, man vajadzēja atgriezties pagātnes notikumos un tos "pārstrādāt".

Daudz bija jāstrādā ar savu perfekcionistes aizsargreakciju. Bija jāatmet doma, ka laba mamma ir perfekta mamma. Daudz, ļoti daudz bija jāstrādā ar sevi, lai pārliecinātu, ka esmu gana laba mamma savai meitiņai.
 

 Es pati bērnībā biju cietusi no vardarbības - mans tētis sita manu mammu un brāļus -, tāpēc manī bija iekapsulējušās sāpes vēl no skolas laikiem. Lai sakārtotu savas attiecības ar mazo meitiņu, man vajadzēja atgriezties pagātnes notikumos un tos "pārstrādāt".

Lūdzu piedošanu par savu bezspēcību un agresiju meitiņai. Viņa ir mans tuvākais cilvēciņš visā pasaulē, pat nevaru iedomāties, kā es toreiz varēju iedomāties par viņas izmešanu pa logu! Kā es varēju uz viņu kliegt, kad viņa raudāja! Ļoti nožēloju, ka nodarīju viņai pāri un savās dusmu lēkmēs purināju viņu.

Kopumā terapija bija ilga un grūta, turklāt tā nav beigusies - joprojām regulāri dodos pie savas psiholoģes.

Tu stāsti ļoti privātus savas dzīves notikumus, par ko vairums cilvēku labprātāk klusētu. Kāpēc izlēmi dalīties ar savas dzīves tumšākajiem brīžiem?
Pirmkārt, jau pašā terapijas sākumā psiholoģe teica, ka neesmu vienīgā, kam ir līdzīgas problēmas. Pēcdzemdību depresija un nomāktība piemeklē ļoti daudz jauno māmiņu. Tas ir mīts, ka pēc bērniņa piedzimšanas mammai visu laiku jābūt labā garastāvoklī, jāsmaida un jāucinās ar bērnu.

Otrkārt, kad man bija ļoti, ļoti slikti, es saņēmu palīdzību. Varbūt mans stāsts var palīdzēt kādai citai jaunajai māmiņai, kas nonākusi līdzīgā bezdibenī. Nepalikt vienai, nevainot un nemocīt sevi, bet meklēt palīdzību. 

Un visbeidzot, mana briesmīgā rīcība ir patiesība. Lai ik briesmīgi izklausās, es tiešām toreiz gribēju nomest savu bērnu uz ielas, lai viņa sašķīstu uz asfalta. Tāpēc es vairs tik dedzīgi nenosodu tās jaunās māmiņas, ko redzu uzkliedzam savam bērnam vai pavelkot viņu malā lielveikalā. Iespējams, viņa ir uz izdegšanas sliekšņa un pirms kliegšanas jau desmit reizes ir mierīgā balsī pārrunājusi ar bērnu, kā uzvesties veikalā. Varbūt šai māmiņai vajadzīga palīdzība nevis apkārtējo nosodījums? Man šķiet, ka viņa pati jūtas pietiekami slikti, lai vēl garāmgājēji mestos viņu pamācīt. Aicinu cilvēkus piedāvāt palīdzību vai atbalstu nevis nosodīt, redzot kādu savādu situāciju uz ielas vai lielveikalā!
 

*Sievietes vārds ir mainīts, jo viņa piekrita pastāstīt par šo tēmu, taču lūdza neminēt vārdu un uzvārdu, lai pasargātu sevi un bērnu. Paldies Laurai par uzticēšanos un atklātību!