Nogurums ir organisma kliedziens pēc palīdzības. Uz ko jābūt gatavam šajā pavasarī?

Lielā noguruma īpašās riska grupas, pēc pētnieku domām, ir pilsētnieki, mileniāļi jeb Y paaudze (dzimuši 1981.–1996. gadā), nemaz nerunājot par vecajiem cilvēkiem un slimību novārdzinātajiem. Emocionāls un fizisks spēku izsīkums var draudēt arī slimnīcu darbiniekiem, citiem aprūpes jomā strādājošajiem, slimnieku kopējiem un tuviniekiem, kam pēdējos mēnešos var būt sakrājies tā dēvētais empātijas nogurums – samaksa par citiem veltīto līdzjūtību un enerģiju. Šajā gadījumā nepalīdzēs vienkārši kārtējā saņemšanās. Milzīgs nogurums ir organisma kliedziens pēc palīdzības, kurā nopietni jāieklausās un jāveic attiecīgi pasākumi, lai atgūtu enerģiju un veselību.

Aprīlis ir visnežēlīgākais mēnesis

“Aprīlis ir nežēlīgākais mēnesis gadā,” dzejoja Tomass Eliots savā poēmā Neauglīgā zeme (1922), ko uzskata par vienu no vislabākajiem dzejoļiem pēdējo simts gadu laikā un kura sākuma frāze ir kļuvusi par spārnoto teicienu. Pretēji pavasara uzvarošajai gaitai dabā – putni dzied, lapas plaukst, saule žilbina – cilvēkus bieži vien pārņem enerģijas trūkums, sarežģītas emocionālās asociācijas un drūms garastāvoklis.

Ziemeļu puslodē laikā no marta vidus līdz aprīļa vidum liela daļa cilvēku var ciest no tādiem simptomiem kā nogurums (kaut arī miegam tiek veltīts pietiekami daudz laika), jutīgums pret laika apstākļiem, reiboņi, aizkaitināmība, galvassāpes, sāpes locītavās un motivācijas trūkums. Nesen Vācijā, kur šī parādība (to neuzskata par slimību) tiek dēvēta par pavasara spēku izsīkumu, tika atklāts, ka to izjūt 50–75 % iedzīvotāju. Turklāt pēdējā pusgadsimta laikā veiktie pētījumi liecina, ka pavasarī ASV un citās zemēs pašnāvību skaits sasniedz visaugstāko līmeni – pretēji vispārpieņemtajam uzskatam par vēlu rudeni vai ziemu.

Zinātnei joprojām nav izdevies atklāt pavasara letarģijas –enerģijas un entuziasma trūkuma – cēloņus, lai gan noskaidrots, ka iemesls var būt gan ārējās, gan iekšējās pārmaiņas. Ņemot vērā, ka mūsu ķermenim ir tendence uztvert jebkuras izmaiņas kā stresa faktoru, gadalaiku maiņa ir liels drauds homeostāzei – organisma iekšējās vides pastāvīgumam un stabilitātei. Fakts, ka dienas kļūst garākas un saulainākas, nozīmē ne tikai temperatūras un mitruma paaugstināšanos, bet arī vairāk laika aktivitātei un lielāku enerģijas patēriņu. Lai izpildītu šīs prasības, mūsu ķermenis smagi strādā, atjaunojot un stiprinot aizsardzības sistēmu, kas ziemas laikā bieži vien ir novājināta.

Ziemas periodā ķermenī ir samazinājies hormonu līmenis, piemēram, laimes hormona serotonīna  (tas saistīts ar īsākām dienām) un motivācijas hormona dopamīna (zemākas fiziskās aktivitātes dēļ) līmenis. Savukārt aukstās vides draudi ir palielinājuši stresa hormona kortizola līmeni. Tāpēc daudzi jūtas apātiski, mazāk motivēti, ar zemu enerģiju un noguruši, it sevišķi uz ziemas beigām.

Sākoties pavasarim, ķermenis reaģē uz gaismas daudzuma pieaugumu ar lielāku serotonīna (arī endorfīnu, testosterona, estrogēna) ražošanu, kas atšķirībā no ziemas perioda favorīta – miega hormona melatonīna – ir aktivitātes hormons. Šī pārmaiņa ir smags slogs organismam, izraisot lielāku nogurumu.

Vitalitātes trūkumu var izskaidrot arī ar vitamīnu rezervju izsīkšanu. Piemēram, galvenie enerģijas pastiprinātāji – D un C vitamīns – ir atkarīgi no saules gaismas un svaigiem augļiem un dārzeņiem, un tie ziemā ir pieejami maz.

Citu pavasarīgo faktoru vidū ir arī izjaukts miega ritms, paaugstināta dzimumtieksme un reproduktīvās vajadzības, kāpēc arī radies jēdziens pavasara drudzis. Diemžēl ķermeņa libido prasības nav īpaši saskaņotas ar enerģijas līmeni. Bez šiem biežāk izplatītajiem simptomiem pavasara nogurums var izpausties arī kā apetītes trūkums, uzmanības, koncentrēšanās un atmiņas traucējumi, slikta izgulēšanās un miegainība, traucētas spriešanas spējas, mainīta maņu uztvere, lēni refleksi un reakcija uz stimuliem, vāja imunitāte, gremošanas un asinsspiediena problēmas.

Galvenā stratēģija pavasara noguruma uzveikšanai ir stresa samazināšana un iekšējās enerģijas līmeņa pacelšana, kas palīdzēs saglabāt ķermeņa enerģijas līdzsvaru, emocionālo stabilitāti un kvalitatīvu miegu. Labā ziņa ir tā, ka pavasara pārkārtošanās izraisītā letarģija parasti ilgst tikai divas trīs nedēļas.

Urbanītis jeb pilsētnieku nogurums

Pavasara letarģija ir nieks salīdzinājumā ar pilsētnieku pastāvīgo spēku izsīkumu, kuru interneta vidē dēvē par urbanītu un no kura gandrīz nav iespējams izvairīties. 2007. gadā pirmo reizi cilvēces vēsturē vairāk nekā puse planētas iedzīvotāju bija pilsētnieki. Kopš tā laika pilsētu iedzīvotāju skaits tikai aug, un urbanīta problēma aizvien saasinās.

Milzīgā satiksme un cilvēku pūļi, pilsētas mūžīgās gaismas bez veselīgas tumsas naktī, troksnis, putekļi un piesārņojums, vienas vienīgas betona sienas visapkārt, ilgstošas iesaistes vietējā kopienā zudums... un pastāvīgas ilgas pēc labākas dzīves.

Pilsēta noliek cilvēku situācijā, kas atgādina nepārtrauktu skriešanu uz psiholoģiska skrejceliņa trenažiera, no kura nevar nokāpt. Lielā mērā pilsētnieks zaudē pats savu dzīvi, viņš ir daļa no šīs sistēmas, viņš eksistē tai, kalpo tai, dzīvo, lai to patērētu. Un vislabāk, ja šajā procesā pilsētnieks aizmirst pats par sevi – zaudē savu identitāti un neatkarību.

Dziļi sirdī ikviens gan apjauš, ka tas nav normāli un ka pilsēta padara slimu. Pilsēta tiešām spēj pārsteidzošos veidos padarīt cilvēku gan fiziski, gan psiholoģiski slimu. No vienas puses, tā ir neveselīga vide un pārtika, lielāks risks inficēties cilvēku blīvuma dēļ un augstāks stresa līmenis, kas novājina imunitāti un veicina iekaisumus. No otras puses, psiholoģisks kaitējums, kas izpaužas vientulībā, dzīves mērķa trūkumā, trauksmē, depresijā un tamlīdzīgi.

Interesanti, ka dažos aspektos pilsētnieku uzvedība neatšķiras no nebrīvē turētu dzīvnieku izturēšanās. Abos gadījumos dzīvesveidam ir kopīgas būtiskas iezīmes: dzīve slēgtās telpās, ko uzcēluši un uztur citi un kas nemaz nelīdzinās atvērtai dzīvesvietai; gatava un pasniegta barība… un sajūta, ka nav iespējams izkļūt no šiem apstākļiem.

Nogurums ir kļuvis par normu

Pārslogoti, pārstimulēti un nepietiekami atpūtušies, pilsētnieki turpina vilkt savu dzīvi, un hronisks enerģijas izsīkums ir kļuvis par urbāno epidēmiju. Pasaulē vadošie hroniskā noguruma speciālisti secinājuši – nogurums kļuvis par normu tāpēc, ka par normu ir kļuvušas nepamatotas cerības uz fizisko varēšanu.

Darbinieku skaita samazināšana gandrīz katrā nozarē nozīmē, ka daudzi no mums strādā vairāk un ilgāk nekā jebkad agrāk. Kā liecina, piemēram, Lielbritānijas dati, gandrīz 90 % pilsētnieku jūt enerģijas trūkumu un cieš no vispārēja noguruma; piektā daļa pilsētas iedzīvotāju ir pārguruši; katrs desmitais pakļauts ilgstošam spēku izsīkumam. No pārguruma rodas miega traucējumi. Vidējais britu darbinieks papildus strādā 24 dienas gadā, lai saglabātu savu darba slodzi, kaut arī vairāk nekā 60 % no viņiem atzīst, ka šīs virsstundas negatīvi ietekmē miegu.

Interesanti, ka pilsētas dzīve nelabvēlīgi ietekmē ne tikai cilvēku sugu. Kādā Skotijas zinātnieku pētījumā tika salīdzināts pilsētas un lauku melno strazdu diennakts cikls un atklāts, ka pilsētnieki sāk savu dienu agrāk un beidz vēlāk, kopumā paildzinot aktīvo diennakts daļu apmēram par 40 minūtēm salīdzinājumā ar lauciniekiem. Zinātnieki to skaidroja kā reakciju uz mākslīgo apgaismojumu un pastiprinātu troksni, kas padarīja putnu iekšējo pulksteni mazāk izturīgu un vairāk pakļautu traucējumiem.

Meža putni modās ar saullēktu, bet pilsētas strazdi bija augšā jau vidēji pusstundu agrāk. Šīs izmaiņas putnu bioloģiskajos ritmos ar laiku var novest pie veselības problēmām un īsāka mūža. Pētnieki pieļāva, ka līdzīgi pilsētas dzīve ietekmē arī cilvēkus – liekot palikt aktīviem ilgāku laiku un atpūsties īsāku periodu.

Taču mēs nevaram sevi uzskatīt tikai par apstākļu upuriem, jo īpaši ņemot vērā, ka esam sevi padarījuši par tehnoieslodzītajiem. Tā kā modernās tehnoloģijas mums piedāvā tiešsaisti 24/7 režīmā, vairums cilvēku uzskata, ka viņiem jābūt ieslēgtiem no brīža, kad pamostas, līdz gulētiešanai – kas turklāt parasti ir daudz vēlāk, nekā tam vajadzētu būt.

Taču organismam ir nepieciešams laiks, lai atpūstos un no jauna uzlādētos. Ja vēlas baudīt līdzsvarotu dzīvi, tad cilvēkam nepieciešams labs enerģijas līmenis gandrīz visu laiku, un tikai viņš pats var – un viņam vajag – par to parūpēties.  

Iejūtība līdz spēku izsīkumam

Iespējams arī cits scenārijs – līdzjūtība, žēlums un palīdzēšana citiem noved pie tāda noguruma, kad ir tikai viena doma: “Viss, es vairs nespēju...” Tā sauktais iejūtības nogurums ir profesionālais risks (sekundārais traumatiskais stress) mediķiem, sociālās aprūpes darbiniekiem, glābējiem un līdzīgu profesiju pārstāvjiem. Daudzi pat neapzinās, ka viņi arī cieš no šāda veida stresa, kas iekļauj fizisku un emocionālu iztukšošanos kā sekas rūpēm par kādu cilvēku, kuram ir smagas emocionālās vai fiziskās ciešanas.

Piemēram, ja sieviete redz, ka viņas tuva draudzene cieš no aizskarošām, negatīvām attiecībām, viņas instinktīvā vēlme būs palīdzēt – kaut vai uzklausot un mierinot. Bet vai zināt, ka tas ir uz ilgu laiku? Ka draudzenei būs vajadzīgi vidēji septiņi mēģinājumi, pirms viņa pilnībā spēs saraut šīs kaitīgās attiecības? Un arī tad tas nenotiks viegli – tā vienkārši pamest kādu nav iespējams. Tāpēc nevajag brīnīties, ka ar laiku glābēja loma iztukšos pašu glābēju, kas beigsies ar līdzjūtības trūkumu, vienaldzību vai aizkaitinājumu pret to pašu nelaimīgo draudzeni. Sliktākajā gadījumā tas var vainagoties ar galvassāpēm, gremošanas problēmām, nomāktu garastāvokli.

Kādas pazīmes var liecināt, ka līdzjūtība kļūst par emocionālu pārslodzi un vēršas pret cilvēku pašu? Pirmais vēstnesis var būt apātija. Ir grūti uzklausīt tuva cilvēka problēmas, vēlēties atvieglot viņa ciešanas un justies bezspēcīgam, lai palīdzētu. Un ja kādā brīdī attiecībās ar šo cilvēku pārņem apātija un vienaldzība, tas ir pirmais signāls par nogurumu no viņa problēmas risināšanas; šādā situācijā vislabāk ieteikt viņam vērsties pēc profesionālas palīdzības.

Reizēm iejūtības nogurums var izpausties dusmās pret otru cilvēku, jo ir vieglāk dusmoties uz draugu, nevis viņa problēmas sakni. Šādas dusmas var izraisīt lielu iekšējo konfliktu, tāpēc labāk ir novilkt personīgās robežas attiecībās ar šo draugu.

Ja izrādās, ka radusies vēlme izvairīties ne tikai no šī cilvēka, kuram ir neveselīgas attiecības, bet vispār no visiem savā dzīvē – arī šāda izolēšanās apstiprinās iejūtības noguruma diagnozi. Grūtības kontaktēties ar citiem un motivācijas trūkums darīt kaut ko citu, nekā tikai skatīties iemīļotos seriālus, liecina, ka nogurums jau pārņēmis lielā mērā. Turklāt nogurums no palīdzības lomas var pat optimistu padarīt par pesimistu.

Pūles palīdzēt un bezspēcības izjūta no tā, ka nekas no darītā situāciju neuzlabo, strauji vairo negatīvismu, bezcerību un aptumšo optimistisko skatu arī uz citām lietām.

Speciālisti uzskata, ka ar Covid-19 saistītais masveida nogurums daļēji arī attiecas uz iejūtību, kas tagad pavērsusies pret mums pašiem. Pandēmijas sākumā cilvēki ziņas par vīrusa upuriem uztvēra iejūtīgi, bet tagad ir vēlme tās nedzirdēt, emocionāli atslēgties no šiem jaunumiem.

Lai pārvarētu iejūtības izraisīto nogurumu, jāatceras, ka nedrīkst citu cilvēku vajadzības likt pirmajā vietā, aizmirstot par sevi. Vienmēr vispirms jāgādā par skābekļa masku sev pašam – un tāpēc sevi nav jāvaino.

Enerģija nav konstants lielums mūsu dzīvē. Tai ir uzplūdi un atplūdi saskaņā ar dienas, mēneša un gadalaika ritmiem, kas izpaužas ļoti individuāli. Taču, ja cilvēks ilgstoši jūtas iztukšots, visticamāk, vaina jāmeklē dzīvesveida paradumos. Nereti cilvēki pat nesaprot, kādi slēpti faktori var laupīt enerģiju, tukšumu aizstājot ar smagu nogurumu.

Uzmanību! Šie paradumi var laupīt enerģiju!

•  Atteikšanās no fiziskās aktivitātes, jūtot nogurumu. Pastaigas, treniņa vai citas fiziskās aktivitātes izlaišana, lai taupītu enerģiju, patiesībā darbojas pretēji. Regulāra vingrošana paaugstina spēku un izturību, palīdz efektīvāk darboties sirds un asinsvadu sistēmai, apgādā audus ar skābekli un barības vielām. Džordžijas Universitātes pētījumā par pieaugušajiem ar sēdošu dzīvesveidu, bet citādi veseliem, kuri sāka nodarboties ar vieglām aktivitātēm pa 20 minūtēm trīs dienas nedēļā, konstatēja, ka dalībniekiem jau pēc sešām nedēļām ievērojami samazinājās nogurums un pieauga enerģija. Tātad nogurumu var aizdzīt kaut vai ar īsu pastaigu!
• Ūdens nepietiekamā daudzumā. Ja cilvēks jūt vieglas slāpes, viņš ir jau nedaudz dehidratēts – zuduši ap 2–3 % ķermeņa šķidruma, bet tas jau prasa savu tiesu enerģijas. Atūdeņošanās izraisa asins apjoma samazināšanos, kas padara asinis biezākas. Tas liek sirdij sūknēt mazāk efektīvi, palēninot ātrumu, ar kādu skābeklis un barības vielas sasniedz muskuļus un orgānus, un tāpēc vairojas nogurums.
• Dzelzs trūkums. Ja dzelzs ir kaut vai tikai nedaudz mazāk par normu, tas jau var likt justies nogurušam un vārgam. Sevišķi tas ir novērojams sievietēm. Šo nogurumu izraisa fakts, ka līdz šūnām nonāk mazāk skābekļa. Jāseko līdzi, lai uzturā būtu pietiekami daudz sarkanās gaļas, olu, pākšaugu, riekstu un sēklu. Ieteicams tos kombinēt ar C vitamīnu saturošiem produktiem, piemēram, apelsīnu sulu, jo tas palīdz dzelzij labāk uzsūkties.
• Perfekcionisms. Cenšanās būt perfektam – kas, būsim godīgi, vispār nav iespējams – liek strādāt smagāk un ilgāk nekā nepieciešams. Ja cilvēks izvirza nereālus mērķus, ko grūti vai pat neiespējami sasniegt, beigās ne tikai nav gandarījuma, bet rodas pat spēku izsīkums. Nosakot pašam sev projekta izpildes termiņu un to ievērojot, ar laiku izrādīsies, ka tam veltītais papildu laiks īstenībā šo darbu nemaz neuzlabo.
• Brokastu izlaišana. Vakarā apēstais nodrošina enerģiju organisma darbībai naktī, tāpēc no rīta enerģijas krājumi ir jāatjauno ar brokastīm, citādi procesi būs gausi. Brokastis līdzinās uguns uzšķilšanai ķermenī, lai palaistu vielmaiņu.
• Neveselīga pārtika. Ātrās uzkodas, kas satur daudz cukura un vienkāršos ogļhidrātus, raksturo augsts glikēmiskais indekss (GI) – rādītājs tam, cik ātri ogļhidrāti palielina cukura līmeni asinīs. Pastāvīgi cukura līmeņa pīķi, kam seko straujš kritums, izraisa nogurumu dienas laikā. No tā var izvairīties, ja uztur vienmērīgu cukura līmeni asinīs, lietojot veselīgu uzturu, piemēram, liesas olbaltumvielas kopā ar pilngraudiem.
•  Problēma pateikt - nē. Izpatikšana citiem parasti maksā dārgi – tā cilvēks tērē savu enerģiju un laimi. Vēl ļaunāk – ar laiku tas var padarīt cilvēku aizvainotu un dusmīgu. Šādiem indivīdiem ir jātrenējas skaļi teikt nē, piemēram, braucot automašīnā. Dzirdot sevi sakām šo vārdu, nākamreiz, kad kāds kaut ko lūgs, būs vieglāk to izteikt.
• Nekārtība uz darba galda. Haoss uz rakstāmgalda nogurdina mentāli, jo ierobežo spējas fokusēties un smadzeņu funkciju apstrādāt informāciju, liecina Prinstonas Universitātes pētījums. Darbdienas beigās vajadzētu sakārtot savu darba vietu – tas palīdzēs nākamajā dienā sākt darbu uz pozitīvas nots.
•  Strādāšana brīvdienās. Elektroniskā pasta pārbaudīšana nedēļas nogalēs, ko patiesībā vajadzētu veltīt atpūtai, draud ar izdegšanas risku. Tikai pilnīga atvienošanās no datora un telefona un kārtīga izvēdināšanās ļauj prātam un ķermenim atjaunoties. Ja darba pārtraukumi tiek izmantoti tiešām pilnā mērā un pilnvērtīgi, tas uzlabo radošās spējas, produktivitāti un efektivitāti. Brīvdienās nevajadzētu arī palikt nomodā pārāk vēlu, jo tas izsit no ierastā ritma – būs grūti iesākt darba nedēļu.
• Glāze (vai divas) sarkanvīna pirms gulētiešanas. Glāze pirms miega varētu šķist labs veids, kā atslābināties, tomēr alkohols nomierinoši iedarbojas tikai sākumā, galu galā sabotējot miega ritmu. Alkohols izraisa atsitiena efektu ar pēkšņu adrenalīna uzplūdu, kad tiek pārstrādāts. Tāpēc nereti cilvēki pamostas naktī, trīs līdz piecas stundas pēc alkohola dzeršanas. Ja tā notiek un no tā cieš miegs, vainīgais ir zināms!
• Telefona un citu ekrānu lietošana pirms miega. Miega kvalitāti bojā arī zilā gaisma no ierīču ekrāniem, ja tos skatās pirms pašas gulētiešanas, visbiežāk jau gultā. Atklāts, ka tā var izjaukt ķermeņa dabisko diennakts ritmu, nomācot melatonīnu – hormonu, kas palīdz regulēt miega un pamošanās ciklus. Jutīgums pret digitālo atblāzmu var atšķirties, tomēr nenāks par ļaunu ikvienam izvairīties no tehnoloģijām vismaz stundu pirms došanās pie miera.
• Enerģijas uzturēšana dienā ar kofeīnu. Lai arī pētījumi pierāda, ka vidēji trīs krūzes kafijas dienā nāk veselībai par labu, kofeīna lietošana neadekvātā daudzumā ar mērķi uzturēt možu garu un augstu enerģiju smagi ietekmē miega/nomoda ciklu. Kofeīns bloķē adenozīnu – aktīvo šūnu blakusproduktu, kas, uzkrājies organismā, vedina mūs uz gultas pusi. Vēlākais, sešas stundas pirms gulētiešanas no kafijas vajadzētu atteikties. Taču, ja kafija šķiet neaizstājams enerģijas avots, der padomāt, ka ar to tiek tikai maskēts slēpts spēku izsīkums, kurš kļūs vēl ļaunāks, ja tam neatradīs īsto cēloni.
• Lempīgums. Nepareiza stāja ne tikai liek izskatīties sagurušam, bet patiesībā arī rada šo sajūtu. Kad locekļi nav novietoti pareizi, visam ķermenim jāpatērē vairāk enerģijas. Stājas problēmas rada pārmērīgu slodzi uz muguru un gūžām, liekot just nogurumu un sāpes.

Mileniāļi – visvairāk nogurušie

Y paaudze (cilvēki no 25 līdz 40 gadu vecumam), pēc zinātnieku domām, jūtas visvairāk nogurusi, lai neteiktu, ka vienmēr. Ir versija, ka viņu vidū pastāvīgs spēku izsīkums ir sastopams divreiz biežāk nekā šāda vecuma cilvēkiem pirms 20 gadiem. Pētnieki arī atklājuši galvenos iemeslus, kāpēc šī paaudze visvairāk cieš no stresa, trauksmes un miega zuduma.

• Pārņemti ar tehnoloģijām – kaitē savam prātam un ķermenim. Kā liecina pētījumi, vidēji vairāk nekā astoņi no desmit mileniāļiem guļ kopā ar savu telefonu, gatavi jebkurā brīdī darboties ar tekstiem, e-pastiem, zvaniem, dziesmām, video, spēlēm utt. Nemaz nerunājot par fizioloģisko efektu, pastāvīgā tehnoloģiju straume pārpludina viņus ar informāciju, liekot justies trauksmainiem un nogurušiem vienlaikus.
• Par katru cenu kultūra – domāšanas veids un bieži arī finansiālā realitāte. Mileniāļi tika mācīti, ka ar smagu darbu varēs sasniegt visu, un viņi lielākoties cīnās, lai saskaņotu savas cerības ar realitāti. Diemžēl šie darbaholiķi bieži nonāk līdz izdegšanai, nemaz nerunājot par hronisku nogurumu.
• Naudas problēmas – 2008. gada sekas. Ņemot vērā savu strādīgumu, mileniāļi bieži jūtas pienācīgi nenovērtēti samaksas ziņā. Ekonomisko krīzi, protams, izjuta visi, taču mileniāļi tolaik bija viegli ievainojamā vecumā – trieciens viņus ķēra tad, kad viņi, visticamāk, strādāja savā pirmajā īstajā darbavietā. Piemēram, vidējam amerikāņu mileniālim parāds ir ap 42 000 dolāru. Finansiālais stress plus pastāvīga pārstrādāšanās – tie ir starp galvenajiem faktoriem, kas noved pie spēku izsīkuma.
• Vājas spējas tikt galā ar stresu. Slikta diēta, alkohola pārmērīga lietošana, smēķēšana, izjaukts miega cikls – tās visas ir šā stresa sekas. Diezgan tipiska mileniāļu diēta sastāv no bulciņas brokastīs, sviestmaizes pusdienās un picas vai pastas vakariņās. Šie produkti ar augstu GI izraisa krasas cukura līmeņa svārstības asinīs, un sekas – pastāvīgs nogurums.