Ingunas stāsts par mammas demenci : Tā ir slimība, nevis vecu cilvēku kaprīze

Pamanījām, ka viņa šo to aizmirst, piemēram, esam sarunājušas kaut kur iet, es aizbraucu pie viņas, bet viņa neatceras. Vēl mamma visu laiku atkārtoja vienu un to pašu. Es varēju būt pie viņas, un viņa man atkārtoja vismaz piecas reizes vienu un to pašu stāstu. Tas sāka palikt apnicīgi. Reizēm biju neiecietīga pret to, jo īsti nesapratu, kas tas ir. 

Vērsos pie neiroloģes, kura izstāstīja, kas tas ir, un gribēja ar mammu iepazīties. Atklājām, ka ir problēmas, bet mamma to sākotnēji negribēja pieņemt. Vārds “dakteris” mammai uzdzina baiļu izjūtu – kāpēc man kaut kur jābrauc? Iepriekšējā dienā saku, ka mums rīt vajadzētu aizbraukt pie daktera, un mamma iepriekšējā vakarā vairākas reizes zvana un vaicā, kur rīt jābrauc, ko mēs tur darīsim, kāpēc tur ir jābrauc… Viņa uztraucas, kad jāiziet no mājām, kaut gan pirms tam bija ļoti sabiedriska.  

Mamma atbildēja uz visiem ārstes jautājumiem, jo ir ļoti komunikabla. Daktere uzdeva dažādus ikdienišķus jautājumus, kas liktos nenozīmīgi, bet tie ļāva izsecināt, ka ir problēma. Kāds tagad ir gadalaiks? Cik jums gadu? Kad jums ir jubileja? Kā sauc jūsu mazdēlu? Ko jūs esat iepriekš darījusi?

Daudzi nezina, ko nozīmē demence. Ja kāds prasa, kas kaiš mammai, un es atbildu, ka viņai ir demence, cilvēki brīnās – nezina, kas tā par slimību. Daudziem liekas, ka tur kaut kas nav ar prātu kārtībā, ka tu kā cilvēks esi nedaudz dumjš. Cilvēki neizprot, ka tie ir atmiņas traucējumi. 

Tas nedaudz sāp. Pati uz visu paskatījos nedaudz citādāk – sapratu, ka tā ir slimība, nevis kaprīze. Piemēram, ka mammai negribas iet ārā. Ar cilvēkiem viņa bija gatava satikties un kaut kur iet – apmeklēja koncertus, teātrus, brauca ekskursijās. Taču pēdējos trīs gadus vairs nekur negāja. Vai demence attīstījās strauji? Grūti pateikt. Ja visu laiku dzīvo cilvēkam blakus un katru dienu ar viņu tiecies, ir grūti pateikt, ka tas notika strauji. Drīzāk – palēnām.

Mamma spēja pati nomazgāties, sakārtot vidi ap sevi. Agrāk viņa bija ļoti pedantiska un kārtīga. Tagad – vairs neredzēja putekļus sev apkārt un viņai bija diezgan vienalga, ko vilkt mugurā.

Dažkārt viņa teica, ka apnicis dzīvot vienai, ka vēlas būt ar kādu kopā. Kad aicināju pie sevis (jo viņa arī dzīvoja Valmierā), mamma atteica, ka vēl padzīvos viena. Kad mans dēls gribēja iet dzīvot pie viņas un jau bija soli no pārvākšanās, mamma sāka uztraukties, kā viņi sadzīvosim, kā ēdīs kopā un tamlīdzīgi. Uzdeva neloģiskus jautājumus. Stāstīja, ka katru dienu iet pastaigāties, taču negāja laukā.

Decembrī bija lūzuma punkts, jo mamma nokrita un salauza gūžu. Izsaucām ātro palīdzību, viņu aizveda uz slimnīcu. Nākamajā dienā mammai bija gūžas operācija. Tajā brīdī sapratām, ka vairs nevaram atstāt viņu vienu. Par laimi kritiena brīdī, mamma nebija mājās viena. 

Tagad mamma dzīvo pie manis, katru dienu kāds ir mājās un viņu pieskata. Tiesa, pēc operācijas mēs viņu uz mēnesi iekārtojām Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, kur viņa atlaba. Strenčos ir ļoti labs personāls – labi ārsti, medmāsas, aprūpētāji, kas pacientus pieskata un ar viņiem darbojas. Tur ir fantastiska aprūpe. Taču tā ir slimnīca – tur netur cilvēkus mūžīgi. Reizi nedēļā braucu ciemos un mamma prasīja, kad varēs tikt mājās. Katrs cilvēks grib mājās. 

Mamma nezina, ka viņai bijusi lauzta gūža, ka bijusi operācija. Viņa nezina, ka pa šo laiku viņai ir piedzimis mazdēls, kaut gan visu laiku esam par to stāstījuši. Viņa dzīvo savu dzīvi. Ar mums aprunājas, taču vienu viņu atstāt vairs nevaram. Ārpus atmiņas traucējumiem viņa dzīvo normālu dzīvi – ēd, iet ārā, skatās puķes, skatās televizoru, kaut tur neko nesaprot, lasa avīzi. Mēs pārkārtojām savu dzīvi, lai kāds vienmēr būtu mājās.

Ir bijuši brīži, kad viņa mani nepazīst. Skatās uz mani un vaicā, kur mēs esam tikušās. Mamma ir ļoti pacietīga, nav kaprīza. Vienīgā problēma ir atmiņa. Dažkārt mamma satraucas, ja runājam par kaut ko viņai svešu un viņa nevar iesaistīties sarunā. Citādi – ļoti pacietīga, miermīlīga. 

Savā steigā šad tad aizmirstam par vecākiem – katru dienu nepiezvanām, katru dienu neaizskrienam ciemos. Tagad esam satuvinājušies, mums ir citādākas attiecības. Nav tādu sarunu par ikdienišķām lietām kā agrāk. Attiecības kļuvušas sirsnīgākas. Ar mammu vajag runāt nedaudz kā ar mazu bērnu, citā tonī – ļoti mīļā, mierīgā. Lai viņa nesatrauktos. Skaļāka balss, skarbāks tonis viņu nedaudz uztrauc. Mammai patīk atrasties  starp cilvēkiem. Viņa var vienkārši sēdēt un baudīt mirkli, kad ir ar savējiem. 

Ja būtu kāda vieta, kur visi cilvēki ir tādi, kā viņa, būtu labāk. Bet tādu vietu tikpat kā nav. Mēs gaidām rindā Valmieras pansionātā, bet tur uz visiem 70 cilvēkiem ir tikai divi aprūpētāji. Es to saprotu, tā diemžēl ir. Kad mamma atradās Strenčos, tur uz 15 cilvēkiem bija trīs aprūpētāji. Par laimi, mammai nav nekādu citu problēmu – viņa runā, staigā un ēd pati. Taču ir jānoliek ēdiens priekšā, pati nepaņems no ledusskapja. Kad mamma dzīvoja viena, mēs braucām, lai viņu paēdinātu, jo viņai nekad negribējās ēst. Sapratām, ka tā nav negribēšana. Tā ir aizmāršība – nepieiet pie ledusskapja. 

Jāapzinās, ka demence ir slimība, nevis vecu cilvēku kaprīze.

Jāsāk pievērst uzmanība otram, ja jūti, ka cilvēks vairākas reizes kaut ko aizmirst, kad sāk runāt vienu un to pašu vismaz piecas reizes stundā, kad atrunājas, piemēram, ka šodien kaut ko nedarīs, bet izdarīs rīt. Un tā katru dienu – visu “rīt”.

Mantas tiek pārkrāmētas no vienas uz otru vietu, piemēram, sviests ielikts drēbju skapī, konfektes –pie apaviem. Mēs brīžiem domājām, kā to vispār var dabūt gatavu. Par laimi, mammai demence nav agresīvā formā. Viņa neizrāda agresiju pret citiem cilvēkiem.