Kā komunicēt ar alkoholiķi – izvairīties vai teikt, ka jāiet ārstēties?

Uz Mammamuntetiem.lv lasītāja jautājumu atbild narkoloģe Ilze Maksima.
 

Lasītāja jautājums

“Ja rados ir tāds klasisks pāris – alkoholiķis un līdzatkarīgais, ka kļūst jau nepatīkami komunicēt, kā izturēties pret šādiem cilvēkiem? Vai ir vērts norādīt (jāiet ārstēties, informēt, kur meklēt palīdzību) vai labāk vienkārši izvairīties un neaicināt ciemos?”

Izvairīšanās nav risinājums

Kā norāda Ilze Maksima, vienkārši izvairoties, neko nepaskaidrojot, var rasties neizpratne vai individuāli spriedumi ar to, kāpēc komunikācija tiek pārtraukta. Tas rada nevajadzīgas aizdomas vai nepareizas domas par to, kas ir noticis. Vienmēr labākais ir domāt par tādu komunikāciju, kurā cilvēks drosmīgi pieņem lēmumu un dalās ar to, kā viņš jūtas un kā tas ietekmē viņa personisko dzīvi.

“Gribētu iedrošināt cilvēkus, kas uzņem viesus savā teritorijā, atmest stereotipus, ka ciemiņiem ir jāatļauj viss – tas īsti nav korekti. Katrs savā mājā diktē tomēr savus noteikumus 

un, ja arī man mājās ir ciemiņi, man ir jājūtas labi. Ja kāds manā telpā sāk skaidrot attiecības, ir reibumā vai uzvedas neatbilstoši, uz to var norādīt. Svarīgi, lai tas nenotiek pārmetoši vai kritizējoši,” stāsta narkoloģe.

Piemēram, būtu vietā teikt ko līdzīgu: “Redzot jūsu uzvedību un rīcību, secinu, ka tas neatbilst tam, kā es biju iedomājies mūsu tikšanos. Es redzu jūsu strīdus, es redzu reibumu – man tas nav pieņemami. Ja mēs gribam tikties, mums ir jāvienojas, kā tas notiks. Ja ir strīdi un alkohola lietošana, tad mēs nevaram tikties. Es nevēlos to piedzīvot. Ja ir vajadzīga palīdzība, sakiet, es nākšu palīgā, ja kaut ko vajadzēs.”
Speciāliste uzsver, ka apkārtējiem ir sevi jāaizstāv, un tas ļaus šai atkarībai neiznīcināt arī vēl kādu cilvēku dzīvi. Tas, ko šie cilvēki tālāk dara ar saņemto informāciju, jau ir sekundārs jautājums.

Runāt par to – uzdrīkstēšanās 

Iespējams, ka pēc šādas sarunas notiks attālināšanās un zudīs kontakts, bet vismaz nebūs pārpratumu. Ja kāds atklāti un mierīgi, un līdzsvaroti uzdrošinās par to runāt, tas var būt kā pēdējais piliens atkarīgajam cilvēkam. Visticamāk, kādā brīdī šim cilvēkam, kas uzsāk par šo tematu skaidri runāt, var piezagties vainas apziņa, taču te vietā atcerēties, ka cilvēks nevar būt ērts visiem. “Tā ir briesmīga traģēdija, kurai ir jāstājas pretī. Atkarība ir briesmīgs monstrs, kas apēd cilvēku, ģimeni un sabiedrību, kurā šis cilvēks uzturas. Jo vairāk būs šādi drosmīgi cilvēki, kas, cits citu atbalstot, pieņem lēmumu un runā par to, šim atkarības monstram ir mazāka iespēja klupināt visus pēc kārtas,” iedrošina Ilze Maksima.

Iedrošinājumam būtu ieteicams iegūt informāciju par to, kas ir atkarība, kas ir līdzatkarība, kādi ir atkarīgu cilvēku uzvedības modeļi, lai cilvēkam, kas vēlas aktualizēt šo jautājumu, būtu priekšstats, ka viņš nekļūdās. Ir novērots, ka šādos brīžos ļoti biezi piezogas šaubas, un te palīdzēt var atbilstoša literatūra.

Par to, kas ir atkarība un līdzatkarība, tiek runāts arī nupat “Roche Latvija” izdotajā grāmatā “Gribam būt ģimene”, kas iznākusi ģimenēm veltītajā izglītojošajā “Roche” grāmatu sērijā. To var saņemt bez maksas drukātā veidā, un tā lasāma arī digitālā formātā. Iepriekš grāmatu sērijā iznākušas tādas vecāku ļoti iecienītas un pieprasītas grāmatas kā “Gribu būt māmiņa” un “Gribu būt tētis”.