Šķīrušies vecāki nevar izlemt: tēvs grib vakcinēt bērnu, māte neļauj. Kam taisnība?

Atbild Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta vecākā eksperte Daiga Filipsone:

„Civillikuma 178. pants noteic, ka kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, bet bērna ikdienas aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Tas nozīmē, ka tas vecāks, ar kuru bērns ikdienā dzīvo kopā, nodrošina bērnam ēdienu, apģērbu, mājokli un veselības aprūpi, bērna kopšanu, izglītošanu un audzināšanu, drošību un apdraudējuma novēršanu, bet jautājumos, kas var būtiski ietekmēt vai ietekmē bērna attīstību, vecākiem joprojām lēmumi jāpieņem kopīgi.

Ja vecāki nevar savstarpēji vienoties kādā ar bērna aizgādību saistītā jautājumā, atbilstoši Civillikuma 178. panta trešajai daļai un Bāriņtiesu likuma 19. panta otrajai daļai, vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa.

Ievērojot minēto, šajā gadījumā tēvam nepieciešams vērsties ar iesniegumu bāriņtiesā, kura, pamatojoties uz vecāka iesniegumu, var ierosināt administratīvo lietu un pēc informācijas noskaidrošanas un dokumentu apkopošanas bāriņtiesas sēdē izlemt, vai vecāka prasītais – bērnam saņemt vakcināciju –, atbilst bērna interesēm”.

Nacionālā veselības dienesta Vakcinācijas projekta nodaļas pārstāve Inga Vasiļjeva piebilst: “Vakcinācijai jaunieti vecumā no 12 līdz 13 gadiem var pieteikt vecāki vai citi likumiskie pārstāvji ārstniecības iestādē, pie ģimenes ārsta vai pa tālruni 8989.

Vakcinācijas laikā nepieciešama mātes vai tēva (vai cita likumiskā pārstāvja) klātbūtne, kā arī šādi dokumenti: jaunietim – pase vai personas apliecība (ja ir), likumiskajam pārstāvim - pase vai personas apliecība, kā arī apliecinošs dokuments par bērnu (ieraksts par bērnu pasē vai dzimšanas apliecība, vai nepieciešamības gadījumā notariāli apstiprināta pilnvara)”.

Savukārt pusaudži no 14 gadiem jau paši var izlemt par vakcinācijas nepieciešamību, informē Veselības ministrija. Atbilstoši Pacientu tiesību likuma 13. pantam nepilngadīgiem pacientiem no 14 gadu vecuma ārstniecība ir pieļaujama, ja saņemta viņu piekrišana, līdz ar to pusaudži no 14 gadu vecuma paši var pieņemt lēmumu vakcinēties un nav nepieciešama vecāku vai aizbildņu atļauja vakcīnas saņemšanai.

Aptaujājot vairākas bāriņtiesas, “Likums un Taisnība” nekonstatēja, ka kādā no tām būtu lemts par 12 vai 13 gadus veca bērna vakcinācijas pret Covid-19 problēmu šķirto vecāku domstarpību dēļ. Tomēr Latvijas tiesu praksē ir gadījumi, kad kādam no šķirtajiem vecākiem atņem bērna aprūpes tiesības un tās nodod otram vecākam arī vakcinācijas, kuru noteicis ģimenes ārsts, neveikšanas dēļ.

Latvijas Augstākās tiesas 2014. gadā publicētajā vispārinājumā par Administratīvo tiesu praksi lietās par bāriņtiesu lēmumiem, piemēram, teikts:

“Administratīvā apgabaltiesa, izskatot lietu par bērna aprūpes tiesību atjaunošanu mātei, noraidīja mātes apelācijas sūdzību, pamatojoties uz Civillikuma 203. panta pirmās daļas 3. punktu un Bāriņtiesu likuma 22. panta pirmās daļas 3. punktu”, jo cita starpā “bērnam netika sniegta medicīniskā palīdzība saistībā ar ārsta noteiktajām diagnozēm, kā arī savlaicīgi veikta vakcinācija”. Te gan jāteic, ka vakcinācija bija tikai viens no punktiem, un pie tam ne tas būtiskākais, kura dēļ mātei netika atjaunotas vecāka aprūpes tiesības.