Profesors Danilāns par to, kas jāzina par grēmām un vēža risku

Klepus un dedzināšana

Grēmas dažreiz dēvē par sāpēm, bet īsti precīzi tas nav. Pareizāk tās saukt par diskomfortu. Bet ķibele parasti ir ne vien pakrūtē, jo problēmas pakrūtē bieži asociējas ar problēmām galvā, proti, ar smadzeņu darbības diskomfortu.

Nepatīkamo sajūtu pakrūtē bieži vien visprecīzāk raksturo vārds “dedzināšana”. 

Grēmas visbiežāk izpaužas ar pakrūtes dedzināšanu, bet parasti dedzina ne vien pakrūtē, bet arī aiz krūšu kaula, mutē, svilina mēli. Vārdu sakot, cilvēka organisma liela daļa pamatīgi svilst.

Neparasti ir tas, ka nejaukumi gremošanas trakta sākuma daļā visbiežāk nav vienīgā nepatikšana. Tos pavada kaut kas pilnīgi negaidīts, proti, hroniska klepošana, krekšķēšana, tieksme attīrīt rīkli no nepatīkamiem nejaukumiem. Turklāt klepus cēlonis šajos gadījumos nav plaušu vai bronhu patoloģija. Vēl trakāk ir tad, ja klepu nepavada kādas citas grēmām raksturīgas sūdzības. Nav nepatīkamu sajūtu pakrūtē, nav dedzināšanas, nav žņaugšanas, traucē tikai klepus, un viss. Šajos gadījumos klepus izraisītāju pilnīgi pamatoti meklē elpošanas orgānos. Bet nekādas pārmaiņas nevar atrast, jo ar elpošanas orgāniem viss ir vislabākajā kārtībā – vaininieks mīt citur.

Sanāk jocīgi, proti, hronisku kāsēšanu izraisa barības sagremošanai paredzētie orgāni. Un šāda ēverģēlība notiek bieži – hroniska klepus cēloņu otrajā vietā tūlīt pēc plaušu slimībām seko gremošanas vainas. Tā ir patiesība – gremošanas orgāni virtuozi māk simulēt elpošanas orgānu slimības.

Mainītais barības vads

Grēmu būtiskākais izraisītājs ir kuņģa saturs, ja tas atpakaļvirzienā iekļūst barības vadā, balsenē, bronhos vai mutē. Šeit ieklīdušais kuņģa saturs var izraisīt divu tipu stipri atšķirīgas novirzes. Pirmā tipa gadījumos sūdzības (tās var būt stipri nejaukas!) noris uz pilnīgi normālas barības vada gļotādas fona – gļotādā nav ne mazāko morfoloģisko pārmaiņu. Otrā tipa gadījumos gļotāda ir pamatīgi sabojāta – te atrod iekaisumu, erozijas (sīkas, virspusējas čūliņas), pat prāvas čūlas, sarētojumus. Atkārtošu, ka grēmas “stāsta” tikai par kuņģa satura atvilni, bet pilnīgi klusē (neko nestāsta) par atviļņa sastrādātajiem nedarbiem.

Atšķirt viena tipa grēmas no otrā tipa grēmām var tikai pēc padziļinātas (instrumentālas) gremošanas trakta augšdaļas orgānu izmeklēšanas, tātad tikai pēc tam, kad ir veikta barības vada, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas rentgenoskopija, endoskopija, gļotādas biopsijas. Analizējot slimnieka sūdzības, šos dažādos bojājumus nav iespējams atšķirt, jo slimnieku traucējošās sūdzības abos gadījumos ir vienādas. Tā ir dedzināšana, diskomforts, klepus.

Tas nav viss. Nereti pēc izskata maz mainītā gļotādā (dažreiz pat “nemainītā” gļotādā!) endoskopijas laikā var pamanīt savādākas nokrāsas plankumiņus. Visvairāk šo plankumiņu (dažreiz tie saplūst kopā) ir tanī barības vada daļā, kas atrodas tuvāk kuņģim, t. i., barības vada distālajā (attālākajā) daļā. Un tomēr visdīvainākā aina atklājas, ja no šīm vietām paņemtos gļotādas gabaliņus izpēta mikroskopā. Sākas kārtējās ēverģēlības. Proti, mikroskops nereti vēsta, ka šinīs vietās barības vada gļotāda nav vis barības vada, bet kuņģa, tievās vai pat resnās zarnas gļotāda! Atkārtošu, ka slimnieka sūdzības te maz ko līdz, jo visbiežāk ir tā, ka nemainīta barības vada gļotāda traucē tikpat nejauki kā ar svešām gremošanas trakta šūnām piesārņotā gļotāda.

Šinī brīdī mani pārņem nevaldāma tieksme gremošanas trakta sākuma daļas gļotādu (tostarp arī barības vada gļotādu) salīdzināt ar ādu. 

Veselam cilvēkam mutes dobumu, mēli, rīkli un barības vadu no iekšpuses izklāj vairāki cits uz cita saklāti epitēlija šūnu slāņi. Epitēlija šūnas ir plakanas. 

Mediķi to sauc par daudzslāņaino (daudzkārtaino) plakano epitēliju. Interesanti ir tas, ka pēc šāda paša principa ir uzbūvēta arī mūsu āda. Šī līdzība ļauj pafantazēt, ka gremošanas trakta sākuma daļu veseliem cilvēkiem izklāj āda, kas “ielocījusies” mutes dobumā un barības vadā. Tiesa, ādu no ārpuses vēl noklāj raga šūnu (keratinocītu) slānis, kurš ādu padara ļoti izturīgu. Barības vadam keratinocītu slāņa nav. Savukārt kuņģa, tievās un resnās zarnas gļotāda ir stipri savādāka, tā sastāv tikai no viena epitēlijšūnu slāņa, un epitēlija šūnas nav vis plakanas, bet iegarenas (cilindriskas).

Tātad mikroskopā (un tikai mikroskopā!) dažreiz var saskatīt, ka barības vada epitēlijšūnu slānis ir pārvērties par kuņģa vai zarnu epitēlijšūnu slāni. Jau sacīju, ka šādas trakas gļotādas pārvērtības notiek (ja notiek) tikai barības vada attālākajā (t. i., kuņģim pietuvinātajā) galā. Mediķi šādi mainītu barības vada gļotādu sauc par Bareta barības vadu. Nosaukums radies, lai godinātu Austrālijas zinātnieku Normanu Baretu (Norman Barrett, 1903–1979). Šajā pasākumā dīvaini ir tas, ka slavinājumu zinātnieks saņēma par to, ka pieļāva smagu kļūdu… Viņš aplami sprieda, ka šīs pārmaiņas nav vis barības vadā, bet kuņģī! Viņam šķita, ka daudzi cilvēki ir dzimuši ar īsu barības vadu, jo barības vada attālāko galu viņš uzskatīja par kuņģi.

Tomēr jāatzīst, ka zinātnieks šo nosaukumu, par spīti kļūdai, ir nopelnījis, jo viņš pasaulē pirmais uzgāja šīs dīvainās epitēlija šūnu slāņu pārmaiņas.

Var būt (un nebūt) palielināts vēža risks

Pirmajā acumirklī var šķist, ka šādas šūnu slāņu pārmaiņas ir gana dīvainas, bet praktiskā aspektā tām svarīgas lomas nav. Un tomēr tālākie zinātnieku pētījumi spoži demonstrēja, ka šāds spriedums ir kļūdains. Lieta tāda, ka barības vada gļotādā mītošās kuņģa vai zarnu šūnas dažreiz (ne vienmēr!) sāk dīvaini uzvesties. Tās pārvēršas par ļaundabīgām šūnām un ir biežākais barības vada vēža izraisītājs.

Vēlreiz uzsvēršu, ka grēmas ietver divas sastāvdaļas: pirmkārt, tās rada nejaukas sūdzības, otrkārt, tās var (bet ne vienmēr!) liecināt, ka barības vadā var būt pārmaiņas, kas palielina ļaundabīga audzēja risku.

Šo divu lietu starpā korelācijas nav. Proti, sūdzības var būt stipri nejaukas, bet šūnu pārmaiņu (un vēža riska) nav. Vai pretēji – sūdzību var nebūt nekādu, bet šūnu pārmaiņas tomēr ir. Tas nozīmē, ka grēmas daudzus cilvēkus maldina, jo iepotē domu, ka viņiem noteikti ir palielināts vēža risks. Vai arī kļūdaini mierina, proti, stāsta, ka viss ir kārtībā, jo grēmu nav, un tātad nekāda riska nav nemaz.

Vaininieks – galvā

Arī tas nav viss! Iepriekš pārrunājām, ka visbūtiskākais grēmu izraisītājs ir kuņģa saturs, kas iekļuvis barības vadā. Tā ir tikai daļēja patiesība. Jo nereti ir tā, ka kuņģa satura atviļņa nav, proti, tas nav lielāks par atvilni, ko sastop jebkuram veselam cilvēkam, bet grēmas ir pamatīgas! Medicīna reizēm ir stipri dīvaina lieta. 

Kā jūs, cienījamo lasītāj, reaģēsiet, ja sacīšu, ka daudziem jo daudziem cilvēkiem dedzināšanu pakrūtē (vai citus pakrūtes nejaukumus) izraisa nevis barības vada, bet smadzeņu vainas?

Mūsdienu zinātne pārliecinoši pierādījusi, ka barības vads ir ne tikai barības vads. Tas ir barības vads un barības vadam atbilstoša vieta galvas smadzeņu garozā! Var būt tā, ka kuņģa saturs patiešām iekļūst barības vadā, bet grēmu stiprumu nosaka smadzenes.

Man rādās, ka gadījumos, ja grēmu izraisītājs ir apmeties smadzeņu garozā, tad cītīgi lietot medikamentus, kas paredzēti barības vada ārstēšanai, nav visai saprātīga lieta. Bet citiem cilvēkiem var atgadīties pretēja situācija – barības vadā iekļuvušais saturs “satraumē” smadzeņu garozu. Šo divu faktoru starpā var būt visdažādākās attiecības.

Savā ārsta darba sākuma posmā biju satriekts par slimnieka stāstījumu, ka dedzināšana pakrūtē viņam pilnīgi un uz visiem laikiem mitējusies pēc smadzeņu traumas! Padziļināti endoskopiski izmeklējumi skaisti demonstrēja, ka kuņģa saturs viņam barības vadā iekļūst ar agrāko (pirms traumas) sparu. Bet grēmu vairs nav!

Ar to es negribu iepotēt domu, ka grēmu gadījumos jāmēģina satraumēt galvas smadzenes. Bet gribu iepotēt domu, ka pakrūtes grēmu gadījumā ļoti svarīgi neaizmirst smadzeņu garozu. Daudziem pacientiem sūdzības stipri samazinās vai pat izzūd, ja viņš pamana (viņa smadzenes pamana), ka ārsts no visas sirds cenšas viņam palīdzēt. Savos jaunības gados par šo lietu es biju tīri vai neapmierināts, jo jutos kā krāpnieks. Patiešām, atvilni nebiju īsti sakārtojis, bet pacients jau ir dikti apmierināts, jo ziņo, ka viņam patiešām kļuvis labāk. Mediķi to sauc par placebo (nieciņa) efektu. Bet kas zina – varbūt, ka bez slavenā placebo te darbojas vēl varenāki spēki?

Ārstēt var visu!

Mīļie lasītāji, kolēģi un visi tie, kam speciālas medicīnas izglītības nav! Jūs visi varat palīdzēt saviem tuviniekiem, paziņām, draugiem, līdzcilvēkiem. Mēs esam bara radības, un šādas radības bez sava bara locekļu palīdzības iztikt nevar. Nepārprotiet mani un nesamierinieties vienīgi un tikai ar saviem līdzjūtīgajiem, labajiem un slimnieku stiprinošajiem padomiem, atstādami novārtā mūsdienu medicīnas sasniegumus. Jebkurš slims cilvēks ir kārtīgi jāizmeklē.

Ko darīt, ja izmeklēšana un ārstēšana ciešanas nav samazinājusi? Ko lai saka cilvēki, kam ir veiksmīgi veikta operācija (tādas ir!), lai likvidētu smagu atvilni, un padziļināti izmeklējumi pārliecinoši demonstrē, ka kuņģa saturs barības vadā vairs neiekļūst (atvilnis tātad ir pilnībā likvidēts), bet grēmas ne par matu mazākas nav kļuvušas? 

Ļoti daudziem cilvēkiem grēmas stipri atvieglo kuņģa sālsskābes sekrēcijas bloķētāji protonu sūkņa inhibitori – omeprazols, pantoprazols un citi līdzekļi. Bet vēl ļoti daudziem pacientiem šie efektīvie līdzekļi nekādu labumu (atvieglojumu) nedod. Kā tad tā? Grēmas izjūt gan pirmās, gan otrās grupas cilvēki. Šī izteikti dažādā efektivitāte skaisti rāda, ka vārdā “grēmas” ietverti dažādi jēdzieni, ka te vaina var būt ne vien pakrūtē, bet arī galvā vai abās vietās vienlaikus.

Manu interesi izraisījis novērojums, ka cilvēki, kam protonu sūkņa inhibitori nepalīdz, sevi uzskata par daudz smagāk slimiem nekā tie, kam šie medikamenti palīdz. Īstenība visbiežāk ir cita! Jo šo medikamentu neefektivitāte, pirmkārt, demonstrē, ka ar barības vadu viss ir kārtībā un lietas smagums jāpārceļ uz smadzenēm. Ļaundabīga audzēja risks viņiem ir pat mazāks nekā pilnīgi veseliem cilvēkiem!

Zinot grēmu dažādību, var precīzāk izvēlēties ārstēšanu. Tāpēc jāsāk ar pilnvērtīgu izmeklēšanu. Ja smagākās novirzes ir barības vadā, tad kopā ar ārstu jāizvēlas vislabākais veids, kā šīs novirzes samazināt. Bet, ja lielāko postu rada smadzenes, tad pirmkārt jāsaprot, ka te nekas ļaundabīgs nedraud un dzīve jāuztver optimistiskāk. Bet vislabāk ir kombinēt abas ārstēšanas pieejas vienlaikus. Un darīt to, izrādot cieņu gan gremošanas orgāniem, gan smadzeņu garozai.

No portāla jauns.lv