Trīs bērnu mammas stāsts par cīņu ar garo kovidu: trīcēšana, panikas lēkmes, domas par pašnāvību

Ar savu stāstu dalās triju bērnu mamma, kuru diagnoze “garais Covid” aizvedusi uz psihoneiroloģijas centru. Tikai tā – ilgstošā terapijā - viņa spējusi tikt galā ar domām par pašnāvību. Jau drīzumā sieviete cer atgriezties pie ģimenes. 

"Žalūzijas ciet, viss, es guļu. Manis nav. Jo miegs bija mana aizsardzība," stāsta Maija, lūdzot nerādīt savu seju, jo, lai gan tagad kārtos invaliditāti, reiz cer atgriezties darba tirgū. Kamēr citi kovida pacienti cīnījās ar plaušu vainām, viņa slimnīcā nokļuva ar lēkmjveidīgu trīcēšanu. 

"Trīcēšana bija pamatīga. Viss ķermenis vibrē, un visa sirds iet pa gaisu. 

Man tās lēkmes nāca virsū trīs reizes dienā, četras reizes dienā. Man blakus mira cilvēki, gulēju viņiem blakus. Tās trīcēšanas nepārgāja. Aizvien spēcīgākas, līdz samaņas zaudējumam. Dakteris man bija fantastisks, viņš pa naktīm meklēja neiroloģijā atbildes. Kā man uznāk tā lēkme, man bija šprice ar diazepāmu. Tās ir nervu zāles. Tās palīdzēja," stāsta Maija.

Vēlāk izrādījies, ka kovids smagi skāris vairogdziedzeri. To izoperēja, un Maija cerēja, ka beigsies arī trīcēšana. Nebeidzās. Mēnešiem ilgi nespējot iziet no mājas, Maija zaudēja darbu.

"Kurš grib darbā trīcošu cilvēku, kas nevar sevi kontrolēt un kuram nav atmiņas? Tad arī konstatēja, ka man ir garais kovids, bendē mani kopā. Depresija bija milzīga. 

Atmiņas zudumi, panikas lēkmes. Sāka nākt prātā domas, ka nav vērts dzīvot. 

Es sāku apsvērt domu... ka man nav vērts dzīvot. Vienīgais, kas mani turēja, mazais puika. Nu, ka viņa dēļ jādzīvo," atklāj sieviete. 

Ģimenes ārste ieteica doties uz Rīgu, uz ilgstošu rehabilitāciju psihoneiroloģijas centrā. Maija jutās kā vraks. Bija jāgaida rindā. Sagaidīja. 

Mājās mammu gaida visi, visvairāk mazais dēlēns. Viņš nevar pārdzīvot, ka Ziemassvētku vecītim nav lūdzis atdot mammu uzreiz.

Vairāk skaties LTV sižetā:

No portāla: www.jauns.lv.