Zinātnieku versija, kāpēc sapņos redzam mirušos tuviniekus un draugus

Sapņi ir viens no senākajiem cilvēku noslēpumiem, un to tulkošana ir ne mazāk aizraujoša mistērija. Mums labpatiktos ticēt, ka tas ir vēstījums vai brīdinājums no citas pasaules, bet zinātnieki vairāk sliecas domāt, ka tie uznirst no mūsu pašu zemapziņas dzīlēm. Lai vai kā, jaunākie pētījumi par sapņu saturu lielākoties apstiprina, ka tiem piemīt slēpta nozīme.

Reizēm sapnis ir vienīgais atvadu veids

“Šonakt sapnī redzēju savu mirušo brāli,” viena kaimiņiene stāsta otrai. “Dzirdēju viņa balsi kā īstenībā. Viņš teica: “Paldies, māsiņ, tu man tik daudz palīdzēji.” Es apjuku un prasīju: “Kā tev iet?” Viņš teica, ka labi. Tad es vaicāju: “Kur tu esi?” Viņš atbildēja: “Es esmu visur.” Sajūta bija tik reāla, tik dzīva!” Brālis bija miris apmēram pirms gada, un viņa par to sapņoja pirmo reizi. Taču sapņi par mirušajiem – gan tuviniekiem, gan pavisam attāliem, aizmirstiem paziņām – viņai rādās ļoti bieži. Otrai kaimiņienei, kurai pat grūti atcerēties kādu savu sapni par mirušu cilvēku, regulāri nākas noklausīties par nelaiķiem, ar ko draudzene sapnī atkal ir “satikusies”.

Psihologi iesaka pārrunāt šādus sapņus, jo tas palīdz normalizēt šo mistisko pieredzi.

Tā kā šajā jomā ir maz pētījumu, cilvēki domā, ka viņu bēdu sapņi ir reti. Tie patiesībā ir ļoti, ļoti izplatīti, un dalīšanās ar bēdu sapņiem ir lielisks sākumpunkts, lai atkal sāktu runāt par savu zaudējumu, sevišķi, ja šie sapņi cilvēku emocionāli ietekmē. Psihologi atzīst, ka bēdu sapņi ir dziedinoši, tie palīdz regulēt mūsu emocijas. Sērošanas periodā var būt grūti aizmigt, grūti pareizi darboties, grūti domāt – pat atrisināt problēmas. Skumjas patiesībā ir problēmu risināšana. Regulējot savas emocijas, pamošanās pēc bēdu sapņa mums nes mierinājumu. Mēs pa jaunam skatāmies uz dzīvi un tuvinieka nāvi. Tas mums sniedz iedrošinājumu turpināt un motivē prātā visu apstrādāt.

Viens no vadošajiem pētniekiem sapņu jomā Kanādas psiholoģijas, doktors no Broka Universitātes Džošua Bleks uzskata, ka ir dažādi bēdu sapņu veidi, kas pilda atšķirīgas funkcijas, piemēram, psiholoģiskās traumas apstrādi, nepārtrauktas saites uzturēšanu un emociju regulēšanu. Savā pētījumā viņš apliecina, ka mirušā sapņi var aktīvi veicināt pielāgošanos zaudējumam. Turklāt reakcijas pēc sapņa var ietekmēt gan sapņa uztveri, gan skumjas.

Bleks pievērsās bēdu sapņu izpētei pēc tēva zaudējuma, kad viņam bija 24 gadi. “Tas mani tiešām salauza. Pasaule šķita bez prieka. Apmēram pēc trim mēnešiem man bija pirmais sapnis. Tēvs bija manā istabā. Es varēju atvadīties (viņš nomira ļoti pēkšņi) un pateikt, ka viņu mīlu. Es viņu apskāvu. Kad pamodos, manī atgriezās prieks. Tā bija visnoslēpumainākā lieta, ko savā dzīvē esmu izjutis, – sapņa dēļ pāriet no viena stāvokļa uz otru,” atceras Bleks. Savos pētījumos viņš atklāja, ka 86 % cilvēku pēc romantiskā partnera vai dzīvesbiedra nāves redz mirušo sapnī, bet 78 % pēc mājas mīluļa zaudējuma sapnī redz savu kaķi vai suni.

Paradoksāli, bet viņa pētījumi rādīja, ka bēdu sapņiem tomēr ir tendence būt pozitīviem, – cilvēks vai dzīvnieks sapnī izskatās vesels un laimīgs un darbojas, radot nomierinošu efektu. Tas bija pretēji zinātnieka paša pieredzei un pieņēmumam, ka bēdu sapņiem vajadzētu būt negatīviem, jo sapņi atspoguļo mūsu nomoda dzīvi, un, ja esam skumji un nomākti, tam vajadzētu atainoties sapnī. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ, kad mirušais rādās, tad sapnis ir pozitīvs.

Bleka pētījums gan arī liecina, ka tad, ja ir lielāki zaudējuma pēctraumatiskie simptomi, ir lielāka iespēja redzēt negatīvus sapņus. Ja ir neatrisināti jautājumi, var būt vainas apziņa par kaut ko, ko cilvēks izdarījis, vai dusmas, vai viņš kādu vaino – arī tas ir saistīts ar negatīviem sapņiem.

Neredz vai neatceras?

Saskaņā ar Bleka teoriju sapņu par mirušajiem atcerēšanās ir ļoti cieši saistīta ar cilvēka noslieci atminēties sapņus vispār. Citiem vārdiem – tie, kas nesapņo par mirušajiem, drīzāk sapņo, bet neatceras. Tomēr šeit ir liela pretruna, jo daudzi cilvēki bieži sapņo un atceras sapņus “par citu tēmu”, lai gan nekad vai reti redzējuši sapnī mirušos.

Jau vairākas desmitgades aizraujošs neirozinātnieku izpētes objekts ir jautājums, kāpēc mūsu spējas atcerēties sapņus atšķiras. Kas to nosaka?

Daļa zinātnieku atbalsta teoriju, ka sapņi ir muļķīgs rezultāts darbībai, kura notiek, kamēr guļam un atjaunojam smadzenes. Sapņi rodas, mūsu smadzenēm apstrādājot informāciju, izdzēšot nevajadzīgās lietas un pārceļot svarīgas īstermiņa atmiņas uz ilgtermiņa atmiņu. Cilvēkiem, kuri atceras sapņus, vienkārši varētu piemist atšķirīga spēja iegaumēt lietas kopumā.

Citi pētnieki aplūkojuši raksturīgākās personības iezīmes, kas piemīt cilvēkiem, kuri spēj atcerēties sapņus. Kopumā šādiem cilvēkiem ir nosliece uz sapņošanu un fantazēšanu, radošu domāšanu, atvērtību jaunai pieredzei un introspekciju jeb pašnovērošanu. Turpretim tiem, kuri ir praktiskāki un vairāk koncentrējas uz to, kas ir ārpus viņiem, mēdz būt grūtības atcerēties savus sapņus.

Pētnieki pat iedēvējuši tos, kas atceras sapņus, par “māksliniekiem”, bet tos, kas neatceras, – par “inženieriem”.

Citi faktori, piemēram, stress vai traumas, arī var izraisīt spilgtus sapņus vai murgus, ko cilvēks, visticamāk, nākamajā dienā atcerēsies. Bieži vien gulētāji murgos uztrūkstas no miega, un šie ilgākie nomoda periodi naktī arī palīdz labāk atcerēties sapņoto. Atklāts arī, ka tiem, kas atceras sapņus, naktī ir augstāka smadzeņu reaģēšanas pakāpe uz skaņām. Proti, viņus var vieglāk pamodināt, un tie ir modrāki pret apkārtējo vidi.

Pētījumi vedina domāt, ka sapņu atcerēšanās ar vecumu tomēr samazinās un ka sievietēm kopumā ir tieksme labāk atcerēties sapņus nekā vīriešiem. Sava loma varētu būt arī interesei par sapņiem – ja cilvēku ļoti interesē savi sapņi, viņš tos atcerēsies labāk nekā tas, kurš nav ieinteresēts savu sapņu saturā.

Var piezvanīt un sniegt padomu

No visu sapņu klāsta tie, kuros redzam mirušos, parasti aizņem mazu daļu, tomēr tos labāk atceramies. Iespējams, to izskaidro “tēmas” svarīgums.

Viena no pirmajām un nozīmīgākajām sapņu pētītājām ir Hārvarda Medicīnas skolas psiholoģijas pasniedzēja Dirdre Bareta, kura sapņošanu dēvē vienkārši par domāšanu citā bioķīmiskajā stāvoklī.

Deviņdesmitajos gados Bareta veica vienu no retajiem pētījumiem par mirušo redzēšanu sapnī – viņa analizēja 149 sapņu dienasgrāmatas un aptaujāja gandrīz simts studentus par šādiem sapņiem, kopumā iegūstot tikai 77 sapņu piemērus, ko analizēt. Pētniece secināja, ka šajos sapņos parādījās “četras aktivitāšu kategorijas: mirušie ziņoja par nāves stāvokli, nodeva ziņas dzīvajiem, centās mainīt savas nāves apstākļus vai deva mīļajiem iespēju atvadīties. Dažas no šīm kategorijām notika noteiktā sērošanas procesa punktā; citas noritēja jebkurā laikā pēc nāves. Ārkārtīgi daudz mirušo piezvanīja sapnī.”

Visvairāk (39 %) parādījās pirmās kategorijas mirušie, ko Bareta nodēvēja par “atgriešanos dzīvē”. Šie sapņi parasti rādījās pirmajās dienās vai mēnešos pēc cilvēka nāves un bieži vien ietvēra pozitīvu un negatīvu emociju sajaukumu. Tipiski, ka tajos bieži izpaudās nāves noliegums, kas ir raksturīgi sērošanas agrīnajās stadijās.

Padoma un atvadīšanās vai atrisinājuma sapņi parasti bija gaiši un patīkami, sevišķi beidzamie, kas bēdu sapņu sērijā sekoja pirmajai un otrajai kategorijai. Šie sapņi nesa sapņotājam lielu atvieglojumu, palīdzēja samazināt vainas izjūtu dienā.

Ceturtās kategorijas sapņi veidoja mazāko daļu (18 %), parasti tajos rādījās attāli, emocionāli mazāk svarīgi mirušie, un šie sapņi parādījās daudzus gadus pēc nosapņotā cilvēka nāves. Tiem bija gandrīz filozofisks raksturs, kas varētu atspoguļot sapņotāja paša bažas par mirstīgumu. Pārsteidzoši, ka “filozofisko” sapņu varoņi 53 % gadījumu izmantoja tālruni, lai sazinātos no viņpasaules. Autore pieļāva, ka telefons amerikāņu kultūrā ir abstraktas komunikācijas metafora.

Tādējādi sapņi par mirušo tuvinieku ne tikai parāda, ka dažādi indivīdi “atkārto” viena veida sapņus, reaģējot uz tuvinieka zaudēšanu, bet ka šo sapņu satura izmaiņas arī atklāj pamatā esošos psiholoģiskos procesus, kas izriet no zaudējuma.

Nevarētu teikt, ka sapņi paši “atrisina” sēras, taču Baretas bēdu sapņu kategorijas, šķiet, atspoguļo to, kurā sērošanas procesa punktā sapņotāji atrodas.

Citos pētījumos mirušo apciemojuma sapņiem izkristalizējušās vairākas kopīgas iezīmes. Tie ir ļoti reāli – intensīvāki un spilgtāki nekā parastie sapņi. Spēcīgā sajūta pēc sapņa var saglabāties mēnešiem vai pat gadiem, it kā sapnis būtu noticis tikai nesen. Parasti mirušie parādās sapņos nevis slimi, vārgi vai mokošā stāvoklī, bet gan veseli, enerģiski un pat jaunāki. Viņi arī pārliecina, ka tiem viss ir labi, kā arī bieži vien var nodot kādu ziņu padoma vai brīdinājuma veidā. Saruna nereti notiek telepātiski, nevis vārdos, kas gan netraucē to saprast.

Sapņi par mirušajiem mēdz atstāt dziļu iespaidu uz cilvēku – viņš pamostas ar spēcīgām, biežāk pozitīvām emocijām, nereti pēc šiem sapņiem cilvēkam izdodas labāk pārvarēt sēras un zaudējuma izjūtu.

Emociju projekcija un pašsabotāža

Karls Jungs, tāpat kā viņa vecākais kolēģis Zigmunds Freids, bija pārliecināts, ka sapņiem ir slēpta nozīme. Freidam bija teorija par sapni kā neapzinātu vēlmju piepildījumu – redzētajā sapnī tiek izmantoti dažādi simboli un dīvaini vai neparasti attēli, lai maskētu apslēpto sapni (apspiestās, neapzinātās vēlmes) vai to, par ko cilvēks patiešām sapņo. Savukārt Jungs fokusējās uz īpašiem arhetipiem vai modeļiem, kas simboliski parādās sapņos, izvirzot teoriju, ka sapņi var palīdzēt izskaidrot ikdienas notikumus un līdzsvarot dzīves aspektus, kurus cilvēks pats neapzinās.

Balstoties uz šīm teorijām, mūsdienu psihoanalītiķi atzīst: nelaiķa rādīšanās sapnī var liecināt ne tikai par sērām un kalpot ne tikai zaudējuma traumas dziedināšanā un emociju regulēšanā.

Vēl viens izplatīts iemesls ir sapņotāja emociju projicēšana, it sevišķi gadījumos, kad mirušais parādās sapnī dusmīgs, nelaimīgs vai neapmierināts ar sapņotāju. Piemēram, ja mirušais ir dusmīgs uz cilvēku, tas nav viņa gars – tas nozīmē, ka sapņotājs kaut kādu iemeslu dēļ dusmojas pats uz sevi. Šāda veida sapņus bieži redz tie, kam ir nepabeigtības izjūta attiecībā pret nelaiķi: vai nu palikuši nepabeigti darījumi, nepateiktas lietas, varbūt sapņotājs palicis atvainošanos parādā vai izjūt nožēlu, vainas sajūtu pret cilvēku, kurš pēkšņi nomiris.

Vēl viens iespējamais scenārijs – kad sapņo par mirušo tuvinieku, kurš sapnī mēģina kaitēt. Tas varētu atspoguļot pašsabotāžu, kas dzīvē izpaužas mirušajam līdzīgā modelī vai uzvedībā. Pašsabotāža ir izplatītāka, nekā domāts, un patlaban ļoti aktuāla tēma psihologiem.

Jebkurā gadījumā šādi sapņi noteikti ir zemapziņas aicinājums mēģināt samierināties ar notiekošo. Neatkarīgi no tā, vai tā ir nepabeigta darba sajūta vai nespēja atzīt, ka cilvēks ir aizgājis uz mūžiem, ir svarīgi atrast veidu, kā to pieņemt. Ne velti tautā iesaka aizdedzināt nelaiķim svecīti kapos vai mājās, uzrakstīt vēstuli par nepateikto u. tml. Psihologi atzīst, ka šādi soļi tiešām palīdz.