Psihoterapeite: "Ja vecākam ir depresija, bērnam nepieciešams atbalsts"

Rakstu sērija "Depresija ģimenē" tapusi ar "Formula Vitale" atbalstu. 

Depresijas slogs – katrā desmitajā ģimenē

Vecāku depresija met ēnu ne tikai individuālā līmenī, skarot vecāka intrapsihiskos aspektus, bet arī izpaužas visā ģimenes emocionālajā klimatā. Ģimene ir sistēma, kurā ikviens ietekmē otru, un tas attiecas gan uz pozitīvām pieredzēm, gan uz izaicinājumiem, kas atstāj pēdas ģimenes labbūtībā.
 

Dzīves laikā ar depresiju saskaras daudzi – vairāk nekā katrs desmitais cilvēks [1], un uz pusi biežāk tā tiek diagnosticēta sievietēm [2]. Savukārt, pēcdzemdību depresija mātēm, kuras iepriekš nav slimojušas ar depresiju un kurām piedzimst iznēsāti, veseli mazuļi, sastopama 17 % gadījumu [3] – tātad gandrīz katrai piektajai mātei. Tāpat depresija var piemeklēt arī tēvus, un tā notiek aptuveni katrā desmitajā ģimenē [4].
 

Smaga, ilgstoša un neārstēta depresija vecākiem, kas būtiski ietekmē ikdienas funkcionēšanu un spēju parūpēties par bērnu, ir situācija, ko sauc par nelabvēlīgu bērnības pieredzi. Par šādām pieredzēm [5] runā tad, ja bērns līdz 17 gadu vecumam piedzīvojis vardarbību, nolaidību vai krasas pārmaiņas ģimenē – piemēram, vecāku šķiršanos, atkarības vai pieaugušo neārstētus psihiskus traucējumus. 

Vismaz viena nelabvēlīga bērnības pieredze ir vairāk nekā pusei populācijas – tā noskaidrots pētījumā, kurā aplūkoti dati no astoņām Eiropas valstīm, tajā skaitā Latvijas [6]. Šīm pieredzēm ir plaša, negatīva ietekme – tās vēlāk dzīvē paaugstina hronisku slimību risku, tostarp kardiovaskulāro slimību un psihisko traucējumu iespējamību, tāpat palielina riskantu uzvedību un atkarību veidošanās potenciālu [5].
 

Bērniem, kuru vecākiem ir ilgstoša depresija, biežāk tiek novēroti psihiski traucējumi, palēnināta neirobioloģiska attīstība, grūtības sociālā adaptācijā un akadēmiskā vidē, kā arī sekojoša psihopatoloģija pieaugušo vecumā [4] –  tostarp depresija, kas dzīves laikā ir trīs reizes biežāka, salīdzinot ar bērniem, kuru vecāki nav pārcietuši depresiju. Tādēļ īpaši svarīga ir atbilstoša ārstēšana vecākiem, kā arī visas ģimenes un bērnu atbalsts.
 

Emocionālā osmoze

Bērni savā jūtīgumā, kas nepieciešams pasaules iepazīšanai un pētīšanai, ir kā sensitīvas antenas, kas uztver emocionālos stāvokļus apkārtējos, sava vecuma iespēju robežās nolasot un interpretējot vecāku garastāvokļa svārstības un uzvedību. Ja vecāks slimo ar neārstētu, dziļu depresiju, tad bērni var uztvert un internalizēt vecāku skumjas, nemieru un bezspēcības sajūtu [7], vienlaicīgi izjūtot atraidījumu un siltuma trūkumu. Bērnam tas izpaužas, piemēram, kā trauksme, uzvedības traucējumi vai depresīva simptomātika [8]. Turklāt simptomi var turpināties pusaudža un pieauguša cilvēka vecumā, tādēļ šādā gadījumā varētu runāt par starppaudžu psihiskiem traucējumiem, kas virzās pa ģimenes koku lejup.
 

Tāpat, ja vecāki cīnās ar depresijas diagnozi, tad bērni mēdz pārņemt vecāku lomu [9] un pienākumu elementus, sniedzot emocionālu atbalstu vecākiem. 

Tas sākotnēji var šķist vecākam palīdzoši, taču ilgtermiņā var bērnā modināt dusmas, aizvainojumu un dziļu vainas sajūtu par nespēju pilnvērtīgi atbalstīt vecākus: “Man bija pārāk ātri jāpieaug un jānes smagums, kuram vēl nebiju gatavs.”
 

Atbalsts bērnam – komunikācija

Svarīga būtu bērnam saprotama un vecumam atbilstoša komunikācija par to, kas notiek ar vecāku. Piemēram, pirmskolas vecuma bērns noteikti pamana, ka vecākos kaut kas ir mainījies – tādēļ varētu uzsvērt, ka patiešām vecāks cīnās ar slimību, kas liek justies sagurušam un traucē ikdienā. 

Tomēr pats būtiskākais – uzsvērt, ka vecāka izaicinājumi nav bērna izraisīti, tā nav bērna vaina, kā arī bērna atbildība nav vecāku pasargāt, aprūpēt vai izglābt, un vecāki arvien bērnu mīl tikpat stipri. Vecākiem bērniem varētu simptomus nosaukt vārdā, skaidrot slimības gaitu un uzsvērt, ka vecāki meklē nepieciešamo palīdzību.

Ja depresijas simptomi liedz veikt ikdienas pienākumus, tad nozīmīgs būtu citu pieaugušo atbalsts – partnera iesaistīšanās, vecvecāku palīdzība, draugi, kas atnāk pagatavot maltīti vai uzaicina atvasi ciemos uz nedēļas nogali, ļaujot vecākam atgūt spēkus.
 

Rūpes par sevi

Laicīgi prognozējot potenciālus psihiskus traucējumus grūtniecības un pēcdzemdību periodā, nozīmīgu lomu ieņem skaidrojošs darbs un ģimeņu preventīvs atbalsts [10]. Lai palīdzētu bērnam izprast un pārdzīvot vecāka grūtības, drošs punkts ir palīdzības saņemšana pašam.
 

Tāpat, rūpējoties par bērna labklājību, neskatoties uz iekšējām grūtībām, būtu svarīgi atcerēties par empātisku attieksmi arī pret sevi. Depresija ietver simptomu kopumu, kas var radīt smagus izaicinājumus pat ikdienišķās aktivitātēs – taču šis kopums nedefinē cilvēka patību. Tādēļ līdzjūtība pret sevi un spēja vēlīgi pārlaist grūtākos mirkļus ir piemērs, ko bērni var iemācīties un pārņemt savā dzīvē, un šāds rīcības modelis ir sargājošs gan vecākiem, gan bērniem.
 

Atsauces

1. Lim, G.Y., Tam, W.W., et al. (2018). Prevalence of Depression in the Community from 30 Countries between 1994 and 2014. Scientific Reports 8, 2861. Tiešsaistē: https://www.nature.com/articles/s41598-018-21243-x

2. Pasaules veselības organizācija (World Health Organization). (2023). Depressive disorder (depression). Tiešsaistē: https://www.who.int/news-room/fact-sheets/detail/depression

3. Shorey, S., Chee, C. Y. I., et al. (2018). Prevalence and incidence of postpartum depression among healthy mothers: A systematic review and meta-analysis. Journal of Psychiatric Research, 104, 235–248. Tiešsaistē: https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0022395618304928

4. Sweeney, S., & MacBeth, A. (2016). The effects of paternal depression on child and adolescent outcomes: A systematic review. Journal of Affective Disorders, 205, 44–59. Tiešsaistē: https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0165032715312404

5. Centers for Disease Control and Prevention (CDC). (2023). Violence Prevention, Adverse Childhood Experiences. Tiešsaistē: https://www.cdc.gov/violenceprevention/aces/fastfact.html

6. Bellis, M.A., Hughes, K. et al. (2014). Adverse childhood experiences and associations with health-harming behaviours in young adults: surveys in eight eastern European countries. Bulletin of the World Health Organization 2014;92:641–655B. Tiešsaistē: https://www.scielosp.org/article/ssm/content/raw/?resource_ssm_path=/media/assets/bwho/v92n9/0042-9686-bwho-92-09-641.pdf

7. River, L. M., Borelli, J. L., Vazquez, L. C., & Smiley, P. A. (2018). Learning helplessness in the family: Maternal agency and the intergenerational transmission of depressive symptoms. Journal of Family Psychology, 32(8), 1109–1119. Tiešsaistē: https://psycnet.apa.org/record/2018-58854-001

8. Johnco, C. J., Magson, N. R. et al. (2021). The role of parenting behaviors in the bidirectional and intergenerational transmission of depression and anxiety between parents and early adolescent youth. Depression and Anxiety. Tiešsaistē: https://onlinelibrary.wiley.com/doi/abs/10.1002/da.23197

9. DiMarzio, K., Parent, J. et al. (2021). Parent-Child Role Confusion: Exploring the Role of Family Processes in the Context of Parental Depression. Journal of Clinical Child & Adolescent Psychology, 1–15. Tiešsaistē: https://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/15374416.2021.1894943

10. Madigan, S., Oatley, H. et al. (2018). A Meta-Analysis of Maternal Prenatal Depression and Anxiety on Child Socioemotional Development. Journal of the American Academy of Child & Adolescent Psychiatry. Tiešsaistē: https://www.sciencedirect.com/science/article/abs/pii/S0890856718303447