Zvanīja dakteris un klausulē atskanēja: "vēzis". 3 pieredzes stāsti un Ainas Poišas ieteikumi līdzsvara atgūšanai pēc diagnozes saņemšanas

Lai gan mūsdienās laikus atklātas onkoloģiskas saslimšanas lielākoties ir labi uzveicamas, tomēr diagnoze “vēzis” arvien saistās ja ne gluži ar drīzu nāvi, tad ar ļoti smagu ārstēšanās posmu gan. Taisnība jau ir – onkoloģija nav tas pats, kas uzveikt iesnas vai klepu, un lielākoties ārstēšanās posms ir gana ilgs, fiziski izaicinājumu pilns, bet vēl vairāk ir nepieciešams garīgais spēks. Tieši tas lielā mērā ir noteicošais faktors tam, kā veiksies ārstēšana – jo priecīgāks cilvēks, jo vieglāk izturēt staru, ķīmijterapijas vai jebkuras citas ārstu konsilija nozīmētās ārstēšanas metodes radīto gana lielo slogu organismam.

Kā atkal nostāties uz kājām pēc tam, kad no ārsta dzirdētā skarbā vēsts atņēmusi visus fiziskos un garīgos spēkus, pamatīgi sašūpojot pat spēcīgi būvētos pamatus? Aina Poiša nosauc pašus pirmos soļus, kas palīdzēs atgūt līdzsvaru un doties tālāk, nu jau iekšā ārstēšanās procesā.  

Meklē atbalsta sistēmu

Patiesībā ziņa, ka audzējs ir ļaundabīgs, jāuztver kā zaudējuma process. Šī ziņa pavēsta, ka cilvēks var zaudēt savu līdzšinējo dzīvi, savu dzīvību, jā, arī savu ierasto ārējo izskatu, piemēram, zaudējot matus ķīmijterapijas dēļ, ko, iespējams, vajadzēs pielietot. Tieši tāpēc pirmā reakcija ir noliegums – nespēja aptvert dzirdēto vēsti! Tas amortizē saņemto triecienu, taču pavisam īsu brīdi, tāpēc svarīgi uzreiz meklēt atbalsta sistēmu, kas palīdzēs nenokrist. 

Aina Poiša min piemēru, kad kāds cilvēks otru spēcīgi pagrūž un šis otrs vai nu pamatīgi sazvārojas, sašūpojas, bet tomēr atrod, kur atbalstīties un atgūst līdzsvaru, vai uzreiz nokrīt. “Arī tas ir iespējams, jo cilvēks var pat zaudēt samaņu šoka dēļ vai burtiski sastingt no bailēm,” saka speciāliste un paskaidro, ka psihiskās reakcijas katram ir atšķirīgas, kā reaģējam liela stresa gadījumos. 

Lai nezaudētu samaņu vai tiktu ārā no stinguma, vērts jau pirms tam, vēl gaidot ārstu galīgo slēdzienu, padomāt, kurš cilvēks varētu sniegt atbalstu sliktu ziņu gadījumā. Kurš būtu tas amortizators, kas spētu palīdzēt lēnām un mierīgi atgūties no pirmā šoka. Kurš būtu tas, kas apskautu, iedotu padzerties ūdeni un tad kopā ar tevi apsēstos un pārrunātu slikto vēsti. 

Galvenais ir nepalikt vienam savās domās un bailēs, ko rada šķietami drošā dzīves pamata pēkšņais zaudējums un neziņa par nākotni.

Tu drīksti justies slikti un ļauties emocijām

Arī tad, kad saņemts atbalsts, cilvēks joprojām drīkst būt izmisis, nobijies, arī dusmīgs. Izmisumā drīkst izkliegties un jautāt – kāpēc man? Tas ir nākamais etaps šajā pārdzīvojumu procesā, jo ir izgaisušas ilūzijas par to, ka esi nemirstīgs, ka ar tevi tas nenotiks. Īpaši, ja diagnoze uzzināta jaunā vecumā.  

Un dusmoties sev jāļauj arī tāpēc, ka tieši šī emocija patiesībā ir kā amortizators, kas palīdz atgriezties realitātē un dod enerģiju iet tālāk. Dusmas ir robeža, aiz kuras saproti, ka tagad būs jāveido attiecības ar šo slimību, ar ārstiem, ar sistēmu, kur var pieņemt rūpes, dziedināšanu, ārstēšanu. Taču svarīgi paturēt prātā, ka, arī tiekot līdz šim solim, kur sākas darbība, cilvēks joprojām ir tiesīgs justies tā, kā jūtas. 

Ja esi introverts cilvēks

Ja parasti grūtībās noslēdzies sevī, nevēlies runāt pat ar tuviniekiem vai uzskati, ka cilvēkam pašam jātiek galā ar savām likstām un pārdzīvojumiem, tad zini, ka šī ir tā reize, kad jebkāds tev pieejamais aizsargfaktors, palīgmehānisms ir jāatrok kaut ar grābeklīti, ja nav lāpstas. Noslēgties sevī nozīmē palikt bezspēcībā un līdz ar to nebūs resursa, kas palīdz virzīties uz darbības zonu. “Tādā veidā cilvēks ir vardarbīgs pret sevi un viņš to neapzinās,” saka Aina Poiša.

Iespējami ātrāk meklē profesionālu palīdzību

Ieteikums kaut reizi nedēļā doties pie sev tīkama speciālista, lai saņemtu profesionālu atbalstu, nav mūsdienu modes tendence, bet gan viena no būtiskākajām sastāvdaļām ārstēšanās procesā, lai tas būtu iespējami vieglāk panesams un rezultāts būtu veiksmīgs.

Jāatceras, ka arī tuviniekiem ziņa par diagnozi var būt pat ļoti šokējoša un viņiem var pietrūkt resursu atbalstam, 

turpretī neitrāls cilvēks, kurš ir profesionālis un trenēts noturēt šīs smagās emocijas vai izskaidrot, ielikt tās kādā ietvarā, spēs būt līdzās visos brīžos. Turklāt profesionāls palīdzības sniedzējs nenozīmē, ka viņam nav jūtu un emociju. Arī viņš dzīvo līdzi visām bēdām un priekiem, taču zina, ko ar to visu darīt un prot noturēt cilvēku tādā līmenī, lai viņam būtu spēks, stabilitāte un drošība šajā cīņā ar ļauno diagnozi.  

Ja esi pozitīvs cilvēks

Sarunas ar terapeitu ir vajadzīgas arī tiem, kuri pēc šo smago ziņu saņemšanas aši noskurinās un braši soļo tālāk, ar smaidu uz lūpām darot visu to, ko saka ārsts. Itin bieži šie cilvēki piedzīvo posttraumatiskā stresa sindromu. Tas nozīmē to, ka ārstēšanās laikā prāts un ķermenis mobilizējas, lai izietu cauri grūtībām, bet tad, kad viss ir galā, diagnoze uzveikta un varētu sākt svinēt dzīvi, cilvēks sabrūk. Emocionāli. Jo tikai iestājoties atslābumam, cilvēks sāk ļauties domām un sajūtām, kam viņš izgājis cauri. 

Pieredzes stāsti

Ilze (47), pirms 2 gadiem izārstējusies no krūts vēža

"Ziņa, ka veidojums krūtī ir ļaundabīgs, mani burtiski satrieca, jo jutos ļoti labi, vienmēr esmu bijusi fiziski aktīva, man nav kaitīgu ieradumu, arī ēdu diezgan veselīgi, tāpēc pat nepieļāvu domu, ka ultrasonogrāfijas pārbaudē ieraudzītais veidojums varētu būt ļauns. 

Gaidot biopsijas rezultātus, protams, galvā zagās dažādas domas, taču neļāvu tām tur iemājot, un tad liktenīgā vizīte pie dakteres… 

Diemžēl man bija grūti vairākus mēnešus. Esmu cilvēks, kurš nespēj runāt par savām sajūtām, bailēm, arī pie terapeita nespēju aiziet, jo šķita, ka tam nav jēgas, tāpat slimība man būs un tā ir šausmīgi ļauna. Visvairāk baiļojos par savu meitu, kurai bija 13 gadu. Ja nu es nomirstu un viņa paliek viena?! 

Novērtēju gan vienas savas draudzenes, gan māsīcas rūpes – viņas abas mani stutēja, kā vien varēja, lai gan pretojos un neielaidos nekādās garās sarunās, lai izkratītu sirdi. 

Atguvos tad, kad jau ārstēšanās laikā iesaistījos pētījumā par fizisko aktivitāšu nozīmi krūts vēža pacientēm. 

Tur satiku tādas pašas sievietes – kāda bija ar parūku, kāda ar lakatiņu vai vingrošanas laikā pat pliku galvu. Kādai bija viegli izpildīt visus trenera norādījumus, citai nepadevās arī vieglākie uzdevumi, kāda vienmēr smaidīja, cita bija uz raudāšanas robežas, bet mēs visas vairāk vai mazāk baiļojāmies un pārdzīvojām par vienu un to pašu – par savu dzīvību. 

Vingrojot man uzradās enerģija, atgriezās dzīvesprieks un vēl pēc kādiem pāris mēnešiem arī uzsāku terapijas kursu pie sirsnīgas speciālistes, kuru man ieteica radiniece. Tāpēc 

iesaku visiem, kuri saskaras ar diagnozi vēzis – esiet fiziski aktīvi un noteikti atrodiet savu terapeitu. Es teiktu, ka šie abi ir dzīvības vērti jautājumi."

Sigita (43), pirms 9 gadiem izārstējusies no krūts vēža

“Joprojām spilgti atceros to brīdi, kad man zvanīja dakteris un klausulē atskanēja: "Esam saņēmuši biopsijas rezultātus, diemžēl tas nav nekas labs!" Man šķita, ka sirds pa muti izlēks, tik ļoti tā dauzījās. Tikai pateicu kaut ko līdzīgu – aha – un tas arī bija viss. Taču, kā vienmēr, atguvos diezgan ātri, pat aizgāju atpakaļ uz sapulci darbā, no kuras izgāju, lai atbildētu uz zvanu. 

Man palīdzošas bija sarunas ar draudzeni, visu sīkumu pārrunāšana ar vīru un arī atklāti jautājumi/atbildes ar visiem pārējiem. Man tiešām patika, ja man pajautāja visu, kas interesēja kolēģus, kaimiņus, draugus, nevis klusībā kaut ko paši spriedelēja. 

Tāpat uzskatu, ka par slimību jāpastāsta bērniem. Protams, atbilstoši katra vecumam un viņam saprotamā veidā, bet nedrīkst klusēt, jo tad tas visu padara grūtāku. Bērns tāpat zina, ka notikušas kādas pārmaiņas, kas nav labas, bet nezina, kādas, un visbiežāk šī neziņa atspoguļojas viņa uzvedībā. 

Ja pašam diagnozes dēļ emocionālais stāvoklis ir trausls, tad tolerēt bērna nepatīkamo uzvedību būs teju neiespējami, un rezultātā klusēšana ar domu pasargāt savu bērnu no negatīvām emocijām izvērtīsies par īstu katastrofu. 

Un noteikti piekrītu speciālistu viedoklim, ka ārstēšanās no vēža nozīmē arī psihoterapijas kursu. Lai gan ārstēšanās laikā tikai kādas pāris reizes biju uz emocionālas sabrukšanas robežas un kopumā tie deviņi mēneši pagāja uz pozitīvas nots, vairākus mēnešus pēc izārstēšanās man bija nepieciešama pavisam nopietna palīdzība – tiku pie jaunas diagnozes ar nosaukumu vidēji smaga depresija. 

Tagad varu teikt, ka diagnoze vēzis ir gana smaga, lai kā arī mēs to censtos uztvert, un tāpēc arī mūsu smadzenēm, emocionālajai veselībai ir nepieciešama īpaša aprūpe. Neatkarīgi no tā, cik priecīgi, pacilāti esam ārstēšanās laikā." 

Anita (28), pirms 6,5 gadiem izārstējusies no dzemdes kakla vēža

"Spēku tikt galā ar uzzināto diagnozi dzemdes kakla vēzis man deva mazais dēliņš, kuram nesen bijām nosvinējuši gada jubileju. Patiesībā es tā īsti laikam 

pat neapzinājos, ko tas nozīmēs man, – ka vajadzēs izoperēt arī dzemdi un tāpēc es vairs nekad nebūšu stāvoklī, nedzemdēšu bērniņu… 

Šī apjausma nāca krietni vēlāk, pat tikai pēc operācijas, un tad gan laikam kādu nedēļu raudāju ik uz soļa. Īpaši, ja redzēju sievietes ar lieliem, skaistiem vēderiem. Man patika būt stāvoklī, sajust sava bērniņa kustības, iztēloties, kāds viņš būs… Taču esmu priecīga, ka man tik jaunā vecumā tomēr jau ir dēliņš. 

Tikt pāri šīm sāpīgajām emocijām man ļoti palīdzēja draudzenes, ar kurām varēju sazvanīties jebkurā laikā un viņas uzklausīja, mierināja, teica, ka esmu laimīga, jo vēzi atklāja, izoperēja un tagad varu dzīvot un izaudzināt savu dēlu. Man pat ķīmijterapiju nevajadzēja, bija tikai starošanas. 

Citām sievietēm varu ieteikt neklusēt un runāt par savām sajūtām. Noteikti katrai ir kāds cilvēks, kuram uzticēties, kurš nenosodīs, bet uzmundrinās."