“Tie var būt pat sušī!” Stradiņa universitātes vadošā pētniece nosauc pārtikas produktus, kuri visvairāk bojā bērna zobus!

Kas ir tie pārtikas produkti, kas zobus bojā visvairāk?

Īsā atbilde – tas, ko bērni ēd vai dzer biežāk. Tie var būt saldumi, ja tā bērnam ir ikdiena, bet tā var būt brokastu tēja ar cukuru vai medu, pusdienu dzēriens vai brokastu kastītē paņemtās sulu paciņas vai saldināts piena dzēriens. Tās var būt arī brokastu pārslas ar pienu, saldais sieriņš vai saldie jogurti. Tie var būt arī kartupeļi Frī un nageti ar kečupu vai citam mērcēm, pat suši un Taizemes ēdieni.

Saldo garšu vieglāk atpazīt saldumos un saldajos dzērienos, bet, ja papētām etiķetes, redzam, ka cukurs un citi līdzvērtīgi ogļhidrāti ir pievienoti teju visiem industriāli gatavotiem produktiem.

Gribas izcelt arī sulas, jo maldīgi domājam, ka tās, īpaši svaigi spiestās sulas un smūtiji, nodrošina bērnu ar vitamīniem, ja bērns nevēlas ēst augļus un dārzeņus svaigā veidā. Tā nav taisnība! Sulu spiešanas vai blenderēšanas procesā praktiski visi vitamīni pazūd, bet tie, kas tur ir, neatsver brīvā cukura nodarīto kaitējumu.

Cik daudz saldumu ikdienā varam atļauties piedāvāt bērnam, lai neciestu zobi?

Atbildot uz šo jautājumu, vēlētos uzsvērt, ka, ierobežojot cukura patēriņu, mēs veicinām gan zobu, gan vispārējo veselību. Zobi ir diezgan izturīgi, un, ja mēs tīrām zobus ar fluorīdu saturošu zobu pastu, tad varam apēst cukuru līdz pat 5 reizēm dienā, uz fluorīds zobu pastā spēs kompensēt cukura pārstrādes procesā radīto skābju ietekmi uz emalju.

Tomēr svarīgāks par biežumu ir kopējais uzņemtais cukura daudzums. Bērni nedrīkstētu ēst vairāk par 16 gramiem brīvā cukura dienā.

16 grami – tās ir četras mazas tējkarotes. Grūti pateikt, cik tas ir saldumu, jo izmēri ļoti atšķiras, bet tās varētu būt četras mazas vai divas lielākas konfektes pie noteikuma, ka neuzņem cukuru ar tēju, sulu, brokastu pārslām vai kečupu.

Tā kā visvairāk cukuru uzņemam tieši ar šādiem, it kā “normāliem” ēdieniem, pieturoties pie ieteicamajām normām, sanāk, ka saldumus vispār vairs nedrīkstētu ēst. Tāpēc arī iesaku kopumā izvēlēties pilnvērtīgu uzturu, kas sastāv no mājās gatavota ēdiena, svaigiem un nedaudz apstrādātiem dārzeņiem, svaigiem augļiem veselā veidā, piena produktiem, olām, zivīm, retu reizi gaļu, ko pagatavojam mājās, tātad, izvairīties no visa, ko var paņemt no veikala plaukta, atplēst iepakojumu un apēst, no visa, kam jālasa sastāvdaļas, lai saprastu, no kā tas sastāv. Citiem vārdiem sakot – neēdam rūpnieciski īpaši apstrādāto (ultra-processed) pārtiku.

Ja pamatā būs veselību veicinoša, uzturvielām bagāta pārtika, tad kādreiz var nobaudīt kūku, saldējumu, konfekti, bet te atslēgas vārds ir “izbaudīt”.

Ja mamma bērnu katru dienu, braucot no dārziņa, sagaida ar sulas paciņu mašīnā vai katru dienu brokastu kārbiņā ir divas konfektes vai cepumi, ja katru dienu starp skolu un pulciņiem “iziet caur Snackoland”, tad tā vairs nav izbaudīšana, bet saldā garša kļūst par ikdienu.

Ja saldumi un pārstrādātā pārtika būs retums ģimenes ēdienkartē, tad arī Halovīnos var atļauties saēsties konfektes.

Te gan jāsaka, ka to atļautu tikai bērniem no 3 gadu vecuma, kad viņu zarnu mikrobioms jau ir pietiekoši nobriedis, lai arī šāda vienreizēja saldumu ēšana neizraisītu paliekošas sekas uz baktēriju dažādību, kas atrodas mūsu zarnu traktā un kas palīdz mums būt veseliem visas dzīves garumā.

Kuri produkti vēl bojā zobus, ja neskaita saldumus?

Jau pieminētie rūpnieciski pārstrādātie produkti, tai skaitā arī mazuļu ēdiens, piemēram, maisījumi, īpaši tie, kas it kā paredzēti no gada vecuma (ja mammai neizdodas ekskluzīvi zīdīt bērnu, tad jāpieturas pie pirmā maisījuma; pārējie ir gan populārāki, jo tos pēc likuma drīkst reklamēt, tiem drīkst būt akcijas veikalos, bet tie ir arī mazvērtīgāki), biezeņi burciņās un plastmasas izspiežamajās paciņās ar korķīti, “bēbīšu” cepumos, “bēbīšu” tējās, putrās, augļu pastilās un citos it kā speciāli bērniem gatavotos produktos.

Nereti vecāki uz “ātru roku” izvēlas bērnam tieši šāda tipa “ātro uzkodu”, taču arī šie biezeņi bojā zobus tikpat ļoti, cik saldumi tradicionālajā izpratnē. 

Kā neapjukt?

Tas pats princips, ko jau minēju iepriekš – ja jums jālasa informācija uz iepakojuma, kas tajā kastītē vai maisiņā ir iekšā, tad vairs nav veselīgi. Kāpēc tie nav veselīgi un ir kaitīgi zobiem? Neskaitot dažādu stabilizētāju, emulgatoru, mākslīgo saldinātāju negatīvo ietekmi uz vispārējo veselību, tai skaitā uz apetītes veicināšanu uz līdzīgiem un saldiem produktiem, šie rūpnieciski gatavotie produkti satur arī modificēto cieti vai citus ogļhidrātu paveidus, kurus labprāt izmanto mums nelabvēlīgās baktērijas, rada skābu vidi gan mutē, gan zarnās; un mutē, skābēm darbojoties uz zoba emalju, tā šķīst, un veidojas caurumi.

Vēl nevar nepieminēt saldos sīrupus un medu, ko bieži lieto it kā ārstnieciskam efektam. 

Man prieks, ka arvien biežāk arī no pediatriem un pulmonologiem dzirdu aicinājumus vecākiem neizmantot bezrecepšu klepus sīrupus, visādus priežu čiekuru vai citus mājās gatavotos dabas preparātus, kas ir uz cukura bāzes, jo tiem nav nekāda pozitīva efekta uz vīrusa izraisītas saaukstēšanās ārstēšanu, bet cukurs tieši mazina organisma imunitātes spēju atbildēt šim vīrusam, tā, iespējams, pat paildzinot slimības gaitu.

Kā ar uztura palīdzību var stiprināt bērna zobus?

Senais teiciens, ka jāgrauž burkāni, lai būtu stipri zobi, ir diezgan tuvu patiesībai. Vēl viens mūsdienu ērtās pārtikas patēriņa blakusefekts, ir arvien biežākās sakodiena problēmas, īpaši, saspiests zobu stāvoklis, kad visiem zobiem vienkārši nepietiek vietas mazajos žoklīšos.

Lai žokļu kauli, un, līdz ar to, seja augtu, košļāšana ir būtisks faktors. Tagad arvien popularitāti iegūst miofunkcionālā terapija, ko man gribētos saukt kā fizioterapijas apakšnozari, bet viņu pakalpojumu vajadzība ievērojami mazinātos, ja mūsu bērniem jau kā pirmais piebarojums tiktu piedāvāts ēdiens gabaliņos, palielinot cietas pārtikas lietošanu uzturā līdz ar pirmajiem zobiem un to skaita palielināšanos, un ja bērniem ciets, termiski nepārstrādāts uzturs būtu ikdiena.

Vēl ir produkti, kas bagāti ar minerālvielām un rada sārmainu vidi mutē, tie ir cietie sieri, govs piens (to gan tikai pēc gada vecuma), arī rieksti un melnā tēja (bez cukura). Tomēr ļoti svarīgs ir arī pagatavošanas process, jo, piemēram, mīksti vārītiem makaroniem ar kečupu būs daudz sliktāka ietekme nekā makaroniem, kas vārīti “al diente” cietumā un pasniegti ar rīvētu parmezāna sieru.

Un mans aicinājums ir nekādā veidā nepieradināt bērnus dzert kaut ko citu bez ūdens!

Ja ir slāpes, dzeram ūdeni. Aizmirstam, ka eksistē sulas, sīrupi, kompoti, arī tējas, ja tās negrib dot bez cukura u.c. šķidrumi, kam ir garša. Bieži vecāki sūdzas, ka bērns nedzer ūdeni, bet mazulis nav spējīgs pats aiziet uz veikalu un nopirkt to sulu vai limonādi, kāds viņam ir iedevis to pagaršot. Un, ja jau “pieradināts”, nebaidīties atradināt, jo vecāku uzdevums ir rīkoties bērna interesēs, kaut arī kādreiz tas bērnam nepatīk. Ja bērnam gribēsies dzert, viņš dzers ūdeni, un kādā brīdī pieradīs un sāks to izbaudīt.

Kuri produkt ir uzskatāmi par zobu “draugiem”?

Svaigi dārzeņi, t.sk., salāti, spināti, arī cieti burkāni, augļi, īpaši āboli, bumbieri, banāni (labāk zaļāki nekā gatavāki), ogas. Cietie sieri kalcija un melnā tēja fluorīda dēļ, rieksti (nesaldināti un bez sāls), piens. Nav īpaši skaidru pierādījumu, bet pieļauju, ka arī olas un tādi piena produkti kā nesaldināts grieķu jogurts, biezpiens, sava augstā olbaltumvielu satura dēļ var veicināt sārmaināku vidi, kas savukārt veicina labvēlīgo baktēriju augšanu.

Kas jāēd, lai stiprinātu zobu emalju?

Zobu emalju pēc zobu šķilšanās stiprāku var padarīt tikai fluorīds. Arī kalcija un fosfāta joniem jābūt ap zobiem, lai emalja būtu stipra, bet tie siekalās parasti arī ir. Fluorīda saturu siekalās bez fluorīdu zobu pastas varam palielināt arī ar melno teju un jūras zivīm, bet kalciju un fosfātu – ar piena produktiem (nesaldinātiem).

Kas ir biežākās kļūdas, ko vecāki pieļauj attiecībā uz bērnu ēdienkarti?

Izvēloties to, ko reklamē, t.sk., bēbīšu pārtiku. Pieradinot bērnus pie ātrās ēdināšanas restorāniem, agrīni uz visu dzīvi iemācot saviem bērniem, ko “sabiedrība uzskata par normu”, tā turpinot attīstīt nepareizu izpratni par normālu ēdienu, iedodot sulu ūdens vietā, dodot klepus sīrupus bez vajadzības.

Kāpēc vieni bērni var ēst saldumus, cik uziet un zobos caurumu nebūs, bet citiem kaitēs pat pāris konfektes nedēļā?

Zobu izturību pret skābēm, kas rodas, kad baktērijas pārstrādā ar uzturu uzņemtos cukurus, nosaka emaljas un siekalu sastāvs. Emalja piena zobiem veidojas vēl grūtniecības laikā un būs atkarīga no māmiņas veselības un uztura, bet pastāvīgiem zobiem emalja sāk veidoties īsi pirms dzimšanas un turpinās līdz apmēram 4-6 gadu vecumam, līdz ar to viss, kas notiek ar bērnu šajos pirmajos dzīves gados, var atstāt iespaidu uz emaljas sastāvu.

Un tā nav tikai ģenētika, tie lielākoties ir vides faktori, kas atkal nav atraujami no kopējās veselības. Tas nenozīmē, ka, ja bērns bieži slimo ar vīrusu infekcijām, viņam būs sliktāka emalja. Te svarīgi, kā šīs vīrusu infekcijas tiek ārstētas – bezrecepšu medikamenti un antibiotikas nevietā var atstāt paliekošu efektu uz emalju. Tāpat jau pieminētais veselīgais uzturs – ja dodam bērnam ķīmiski, rūpnieciski gatavotu pārtiku, kā varam sagaidīt, ka viņam ar veselību būs viss kārtībā? Mūsu organisms taču nemāk pārstrādāt visus šos konservantus, garšu pastiprinātājus, to lietošana nevar būt savietojama ar labu veselību.

No citiem faktoriem jāmin bērni, kas elpo caur muti. Ir novērojums, ka šiem bērniem mēdz kompensēties siekalu izdale, siekalu ir vairāk, bet, iespējams, atšķaidītākas, kas tad arī nenodrošina pietiekamo minerālvielu daudzumu ap zobu, līdz ar to, caurumi sāk veidoties jau pie mazākiem skābju daudzumiem.

Dažiem tiešām ir paveicies, un ģenētiski ir noteiktas olbaltumvielas siekalās, kas neļauj piesaistīties nosacīti sliktajām baktērijām.

Šiem bērniem un arī pieaugušajiem parasti ir labi zobi, neatkarīgi no viņu uztura uz higiēnas.

Vai arī kādu konkrētu vitamīnu iekļaušana uzturā var stiprināt zobu veselību?

D vitamīns ir būtisks kalcija vielmaiņā, līdz ar to, arī emaljas mineralizācijā un laba siekalu sastāva nodrošināšanā. Īpaši tas būtisks maziem bērniem, kad emalja vēl attīstās un attīstās arī mikrobioms ap zobiem.