Aptaukošanās ir palaidējmehānisms bīstamai slimībai! Kas par to jāzina?

“Lai gan daudziem šķiet, ka aptaukošanās gadījumā svarīgākie ir treneri un uztura
speciālisti, tomēr šīs slimības gadījumā – un aptaukošanās IR slimība – viens no
nozīmīgākajiem profesionāļu komandā ir endokrinologs,” uzsver endokrinoloģe
Indra Štelmane. 

Ārste skaidro, ka, lai gan dzīvesveida maiņa un palīdzība, lai to paveiktu, ir būtiska, tomēr priekšplānā izvirzās vajadzība apturēt ķermeņa masas pieaugumu un iespējami efektīvi samazināt to, novēršot lielu apdraudējumu veselībai un pat dzīvībai. 

Var šķist, ka aptaukošanos ir vienkārši izskaidrot. Ja cilvēks uzņem vairāk kaloriju nekā iztērē un “nodedzina”, viņš pieņemas svarā. Tomēr patiesais aptaukošanās slimības izskaidrojums nav tik vienkāršs. 

Aptaukošanās ir sarežģīta hroniska slimība, un svara zaudēšana šīs slimības gadījumā nav jautājums tikai par to, ka vajag mazāk ēst un vairāk kustēties. Patiesībā aptaukošanos var ietekmē ģenētika, fizioloģija, vide, nodarbošanās un izglītības līmenis un tas, kas notiek smadzenēs. Izpratne par šiem faktoriem ir ļoti svarīga, jo aptaukošanās ir cieši saistīta ar citām slimībām, tostarp 2.
tipa cukura diabētu, sirds un asinsvadu slimībām un noteiktiem vēža veidiem. 

Nemaz nerunājot par stigmu un aizspriedumiem, no kuriem katru dienu cieš miljoniem aptaukošanās slimības pacientu visā pasaulē. Medicīnas eksperti arvien vairāk atzīst aptaukošanos kā hronisku slimību. Dažam tas var būt pārsteigums, tomēr cilvēkiem, kas no tā cieš, šī atziņa ir liels atvieglojums. Kādēļ tā? Jo vieš skaidrību, ka aptaukošanās nav vienkārši gribasspēka trūkums vai “nepareiza dzīvesveida” problēma. 

Proti, tās cēloņi ir ārkārtīgi daudzveidīgi, sākot no ģenētiskās novirzes līdz smadzeņu ķīmijai, un tā nebūt nav viegli ārstējama kaite. Lūk, tikai daži no aptaukošanos ietekmējošajiem faktoriem!

Cilvēks var piedzimt ar tendenci pieņemties svarā. Tāpat kā kāds piedzimst ar noteiktu acu krāsu.

Jāņem vērā arī fizioloģiskie aspekti. Kad cilvēks ēd, hormonu signāli no kuņģa un zarnu trakta tiek “tulkoti” kā samazināta bada un palielināta sāta sajūta. Tā smadzenes kontrolē ēdiena uzņemšanu. Taču dažkārt šis “tulkošanas process”
ir traucēts.

Daudzi vispārējās labklājības, vides aspekti un dzīvesveids var izraisīt svara pieaugumu. Tas, kur cilvēks dzīvo, viņu ieskaujošā kultūra var ietekmēt aptaukošanās risku. Liekais svars un aptaukošanās ir daudzu bīstamu kaišu palaidējmehānisms un līdz ar smēķēšanu tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem maināmajiem riska faktoriem, kas stāv ceļā veselīgi nodzīvotiem dzīves gadiem. Taču tieši 2.tipa cukura diabēta gadījumā aptaukošanās slimība ir absolūtā risku galvgalī. 

Tas tādēļ, ka pārmērīga ķermeņa tauku uzkrāšanās var pavisam tieši kļūt par 2. tipa cukura diabēta iemeslu, savukārt 2. tipa diabēta risks palielinās lineāri, palielinoties ķermeņa masas indeksam.

Proti, aptaukošanās izplatības pieaugums visā pasaulē vienlaikus ir izraisījis 2. tipa diabēta izplatības pieaugumu.

Svarīgākais par diabētu

“Lai sāktu runāt par diabētu, vispirms jānošķir 1. tipa cukura diabēts, kas ir autoimūna slimība, ar ko parasti saslimst bērni un gados jauni cilvēki. Autoimūnā procesa rezultātā aizkuņģa dziedzerī iet bojā insulīnu ražojošās šūnas, un tas vairs insulīnu neražo, rodas absolūts insulīna trūkums. Bez insulīna organisms nespēj ar uzturu uzņemto glikozi pārvērst enerģijā. Turpmāk visas dzīves laikā ir jālieto insulīna injekcijas un jānosaka glikozes līmenis asinīs,” skaidro Indra Štelmane.
 

Ar 2. tipa cukura diabētu ir citādi – šajā kaitē var “iedzīvoties”. Tā ir sarežģīta
hroniska slimība, kas rodas, ja organisms nespēj insulīnu efektīvi izmantot, (insulīna
rezistence) kā arī ar laiku insulīna ražošana izsīkst.
 

Insulīns un tā nozīme

Insulīns ir aizkuņģa dziedzeri ražots hormons, kas kontrolē glikozes daudzumu asinīs. Neefektīva insulīna darbība vai pārāk maz insulīna nozīmē, ka organisms nespēj izmantot glikozi no pārtikas. Kad tas notiek, glikozes līmenis asinīs paaugstinās, un laika gaitā šis paaugstinātais līmenis bojā asinsvadus, samazinot skābekļa piegādi un barības vielām bagātas asinis visiem orgāniem. Tādēļ diabēta pacientam ir nepieciešama palīdzība, lai viņa organisms spētu labāk izmantot glikozi un tās “uzkrāšanās” dēļ neizraisītos komplikācijas.
 

Dzīve pēc 2. tipa cukura diabēta diagnozes mainās, ir jāievieš jauna rutīna un
ieradumi – nāksies kontrolēt asinīs glikozes līmeni un ir jāpārskata ēšanas ieradumi.
Tas noteikti jāapvieno ar veselīgāku uzturu un aktīvāku dzīvesveidu. Diemžēl 2. tipa
cukura diabēts ir progresējoša slimība, un lielai daļai pacientu būs jāsāk lietot
medikamenti, piemēram, GLP-1 vai insulīns.
 

Kāpēc svars atgriežas?

Gandrīz visi cilvēki, kas pašu spēkiem cīnījušies ar aptaukošanos, ir piedzīvojuši liekā
svara atgriešanos. Lai saprastu aptaukošanos, ir jāsaprot, kas notiek smadzenēs. 

Šķiet, ka vēsturiski cilvēka organisms ir radīts, lai uzkrātu iespējami vairāk kaloriju.
Visticamāk, tāpēc, ka tūkstošiem gadu tas ir bijis izdzīvošanas pamata mehānisms.
Diemžēl šis mehānisms grauj cilvēkus, kuri dzīvo ar aptaukošanos un cīnās, lai
zaudētu svaru. Viņu organisma “programmēšanas darbi”, lai atgrieztos pie sākotnējā svara, padara cīņu teju bezjēdzīgu. Smadzenēs šķietami ir slēdzis, kas burtiski nobloķē enerģijas patēriņu, līdz cilvēks ir atguvis zaudētos kilogramus.
 

Zinātnieki cenšas precīzi noteikt, kur tieši smadzenēs šāds “slēdzis” varētu atrasties,
un izpētīt, vai tas ir kas tāds, ko var kontrolēt ar zālēm, lai, iespējams, kādu dienu
cilvēki ar aptaukošanos varētu “atiestatīt” savu svaru uz jaunu, veselīgāku sākuma
punktu.
 

Līdztekus vēl daudz darba jāiegulda, lai palielinātu sabiedrības izpratnes līmeni,
cīnītos pret stigmatizāciju un diskrimināciju.
 

Aptaukošanās ārstēšana – profilakses stūrakmens

“Aptaukošanās ir izplatīts, ja ne pats prognozējamākais 2. tipa diabēta riska faktors.
Ne velti diabēta skrīnings ir indicēts VISIEM pacientiem ar aptaukošanos,” skaidro
endokrinoloģe Indra Štelmane, uzsverot, ka aptaukošanās ārstēšana ir 2. tipa diabēta profilakses un ārstēšanas stūrakmens. 

“Svara samazināšana nodrošina diabēta profilaksi, kontroli un dažos gadījumos arī remisiju.” Šie ir daži dati un skaitļi, kas to skaidri apliecina!

Diabēta risks vīriešiem palielinās no 7% līdz 70%, ja ķermeņa masas indekss
(ĶMI) palielinās no mazāk nekā 18,5 kg/m līdz vairāk nekā 35 kg/m. Diabēta risks sievietēm palielinās no 12% līdz 74% ar vienādām ĶMI vērtībām.

Svara zudums ievērojami samazina diabēta sastopamību riska grupās. Piemēram, mērens svara samazinājums (5–10% no sākotnējā svara) un fiziskās aktivitātes palielināšana līdz vismaz 150 minūtēm nedēļā, samazināja diabēta sastopamību par vairāk nekā 50%.
 

Kas saista aptaukošanos ar diabētu?

Indra Štelmane skaidro, ka šūnu un fizioloģiskie mehānismi, kas ir atbildīgi par saikni
starp aptaukošanos un 2. tipa diabētu, ir sarežģīti un ietver aptaukošanās izraisītas
izmaiņas β šūnu funkcijās, taukaudu bioloģijā un vairāku orgānu insulīna rezistencē.
 

Izklausās gaužām nesaprotami, taču ārste mierina, ka pacienta stāvoklis, ja vien
ārstēšanu sāk laikus, bieži vien ar atbilstošu palīdzību, kuras būtisks nosacījums ir
svara zudums, tiek uzlabots un normalizēts.
 

Kāpēc nepietiks tikai ar labo gribu un dažiem trenera vai uztura speciālista padomiem vien? Ārste lēš, ka, pirmkārt, aptaukošanās nenoris dažos mēnešos, parasti ķermeņa masa ir pieaugusi ilgākā laika posmā, cilvēks jau ir izmēģinājis diētas, tostarp gaužām kaitīgas, daudzi ir arī sportojuši. Taču nu tas vairs intensīvi nav iespējams. 

Tāpat pacienti ir piedzīvojuši stigmatizāciju un atstumtību, kas rada depresīvu fonu un vēl vairāk traucē meklēt palīdzību. Visbeidzot, pacientu ar aptaukošanos un diabētu ārstēšana ir komplekss pasākums, kas tostarp ietver dzīvesveida izmaiņas, kam seko farmakoloģiskā ārstēšana un bariatriskā ķirurģija, ja tāda tiek rekomendēta. Ar pareizu aprūpi cilvēki ar aptaukošanos var sasniegt ilgstošu, noturīgu svara zudumu, krietni uzlabojot savus veselības rādītājus.

Vai minerālvielu un vitamīnu papildu uzņemšana var būt noderīgi cukura
diabēta pacientam?

Farmaceite Daiva Āboliņa uzsver: “Farmaceiti dažkārt sastop cilvēkus, kuri aizraujas ar pašārstēšanos un ārsta izrakstīto zāļu vietā vēlas uztura bagātinātājus. Ir arī tādi, kuri lieto zāles un vienlaikus bez konsultācijas ar farmaceitu lieto arī dažādus uztura bagātinātājus, neiedziļinoties, kā cukura diabēta gadījumā papildu uzņemtas minerālvielas vai vitamīni “uzvedas” organismā.”
 

Daiva Āboliņa atgādina, ka tieši farmaceits ar savām zināšanām var būt noderīgs, lai
tiktu skaidrībā par visām iespējamām mijiedarbībām, blakusparādībām, kā arī par

dažādu uzturvielu lietošanas lietderīgumu. Farmaceite norāda: “Pašlaik nav ticamu
pierādījumu tam, ka ir, piemēram, kādas augu izcelsmes vielas, kas var palīdzēt
kontrolēt cukura diabētu vai tā komplikācijas, ir pieejami vienīgi iegūtie rezultāti,
pētot atsevišķas piedevas.”
 

Lūk, daži secinājumi, kas gūti, caurskatot pasaulē veiktos pētījumus un to pārskatus!

• Izpētīts, ka zems D vitamīna līmenis organismā ir saistīts ar paaugstinātu 2.
  tipa diabēta attīstības risku cilvēkiem ar prediabētu (stāvokli pirms slimības,
  ko dēvē arī par ogļhidrātu tolerances traucējumiem).
• Citā pārskatā norādīts, ka D vitamīna papildināšana samazina 2. tipa diabēta
  risku cilvēkiem ar prediabētu, taču ieguvums varētu attiekties tikai uz
  cilvēkiem, kam nav aptaukošanās.
• Magnijs ir svarīgs organisma spējai pārstrādāt glikozi. Zināms, ka cilvēkiem,
  kuriem ir augstāks risks saslimt ar cukura diabētu, tas samazinās, ja uzturā ir
  vairāk magnija. Atklāts, ka magnija piedevas var uzlabot jutību pret insulīnu.
  Jāņem vērā, ka uztura bagātinātājos esošo magniju nedrīkst lietot daudzumos,
  kas pārsniedz augšējo robežu.
• Daudzos pārtikas produktos atrodamais hroms ir būtisks mikroelements – ja
  uzturā ir pārāk maz hroma, organisms nevar efektīvi izmantot glikozi. Taču
  secināts, ka hroma piedeva uztura bagātinātajā var arī izraisīt sāpes vēderā un
  vēdera uzpūšanos.