Kā Igo uzveica C hepatītu

Pārrunājot to, “kā bijis”, “kā varēja būt” un “kā ir tagad”, Igo atzīst, ka viņš vienmēr ir optimistiski noskaņots. Taču ne tāds optimists, kurš, pats sevi mierinot, nemitīgi smaida vai skaļi klāsta, ka “viss taču būs lieliski”, bet gan, pārvarot dažādus sarežģītus gadījumus dzīvē, nav padevies, nolīdis maliņā un ticis veiksmīgi uz priekšu. Šogad 19. maijā viņš palīdzēja gādāt, lai arī pie mums Latvijā tiktu atzīmēta Vispasaules hepatīta diena. Igo dzīve, kā viņš pats saka, bijusi “visai dramatiska”, pārciestas gan dažādas traumas, gan uzveikts C hepatīts, bet… viņš ir gatavs stāstīt, cerībā, ka kādam viņa pieredze var noderēt.

Pēc kājas traumas baumoja, ka esmu miris
Pirms vairāk nekā 20 gadiem, 1984. gadā Igo piedzīvoja kādu negadījumu, kura dēļ teorētiski uz ilgāku laiku būtu jāpārtrauc skatuves darbība. Tas viss neuzmanības dēļ. Ejot pa kādu telpu, Igo izkrita cauri piekārtajiem griestiem un nokrita no 14 m augstuma, smagi salaužot kāju. Ārstēšanās ieilga. “Atrodoties virs kādas telpas, es neievēroju, ka grīdas vietā ir piekārtie, dekoratīvie griesti. Vajadzēja iet uzmanīgi, pa pašu maliņu, bet es atpakaļceļā, telpu šķērsoju pa diagonāli un – iekritu. Tad nu baumas klīda visdramatiskākās, sākot ar to, ka runāja pat par manu nāvi…”
Tobrīd vienīgais, par ko Igo raizējās, bija – kā pēc iespējas ātrāk apklusināt klīstošās runas, pārliecināt publiku, ka viņš aizvien ir dzīvs un ar viņu viss ir kārtībā. Vienīgais veids, kā to pārliecinoši izdarīt, bija atkal atgriezties uz skatuves. Lai izkļūtu no slimnīcas, Igo ārstiem pierunāja pilnas ausis, līdz beidzot izlūdzās tikai uz pāris dienām nedēļas nogalē aizbraukt atpūsties uz mājām, tā teikt, lai paskatītos televizoru, pagulētu savā dīvānā... Viņš solīja jau pirmdienā atgriezties slimnīcā, un ārsti piekrita.

Māsa, sēžot zālē, pēkšņi izdzirdējusi, ka tūlīt uz skatuves ieraudzīs Igo… Tajā brīdī viņa nodomāja – kādu Igo? Viņš taču ir guļošs pacients viņas nodaļā…

Izbēdzis slimnieks ar pašmāju ģipsi
Tikko Igo bija ticis mājās, ciemos ieradās viņa draugi, ar kuru gādību lielais ģipsis, kas lauzto kāju saturēja līdz pat gurnam, tika nozāģēts un tā vietā pašrocīgi sastiķēts cits mazs ģipsītis, kas sniedzās tikai līdz celim, lai Igo varētu uzvilkt bikses un braukt uz koncertu. “Diemžēl jaunais ģipsis pievīla. Otrā dienā man jau bija jābūt mēģinājumā koncertzālē Pūt vējiņi!, bet no rīta ģipsis pavisam mīksts. Atkal zvans draugiem. Viņi atbrauca, nostiepa mani lejā no trešā stāva, aizveda uz citu slimnīcu… Tur man pa blatam ātri un labi uzlika Rietumu tehnoloģijām atbilstošu ģipša veidojumu, kas sacietēja pusstundas laikā, un es beidzot varēju doties uz mēģinājumu,” tā brīža kreņķus šodien jau ar smaidu atceras Igo. Viņa uzstāšanās nesa panākumus, un nākamajā rītā mūziķis uzzināja, ka esot ieguvis labākā dziedātāja titulu par spīti tam, ka viņš dziedāja, atstutējies uz kruķiem, kurus dziesmas laikā varonīgi nometa.
Pirmdienas rītā, atgriežoties slimnīcā, pacilātais un slavas apvītais Igo pie savas gultas sastapa divus ļoti noraizējušos kungus – dakteri Eniņu un dakteri Deksni, no kuriem viņš saņēma pamatīgu brāzienu. Faktu par Igo uzstāšanos ārsti bija uzzinājuši no galvenās medmāsas, kura šo liktenīgo koncertu brīvdienās bija apmeklējusi: “Māsa, sēžot zālē, pēkšņi izdzirdējusi, ka tūlīt uz skatuves ieraudzīs Igo… Tajā brīdī viņa nodomāja – kādu Igo? Viņš taču ir guļošs pacients viņas nodaļā… Kad medmāsa ieraudzīja mani ar lietussargu lēkājam un dziedam pa skatuvi, viņa bija vairāk nekā šokā,” smaida Igo, bet toreiz viņa mazo “koncertģipsi” ātri vien atkal nomainīja pret lielo, līdz pat gurnam.
Lai arī ar ieģipsētu kāju viņš bija spiests staigāt pat vairāk nekā deviņus mēnešus, šajā laikā Igo sniedza aptuveni 100 koncertus. Viņš bija iemanījies uz koncertiem vilkt kājās bikses ar īpašu rāvējslēdzēju sānos, lai apģērbs derētu ieģipsētajai kājai: “Kāpu uz skatuves, balstoties uz spieķa, bet savādāk nevarēju… Iespējams, rāmi guļot, būtu ticis ātrāk uz strīpas, bet varbūt tieši darbošanās man palīdzēja.”

Pazudušā kaķa atgriešanās – laba zīme…
Gadījums ar lauzto kāju, bija nieks, salīdzinot ar to, ko Igo pārcieta 2000. gadā, kad cieta smagā autoavārijā. Tobrīd mašīnā viņi bija trīs – Igo, viņa draudzene un rudais runcis Vilhelms. Mašīnas trieciena rezultātā Vilhelma būra durtiņas bija atsprāgušas vaļā un kaķis izbēdzis mežā. Tā viņš, mājas kaķis būdams, savvaļas dzīvnieka dzīvi izbaudīja divus mēnešus, turklāt veiksmīgi. Vēlāk cilvēki Vilhelmu atpazina Talsu mežā un zvanīja uz Radio SWH, lai paziņotu, ka kaķis atradies. Vilhelms kājām bija nogājis daudzus kilometrus no avārijas vietas, visu šo laiku pavadījis pamestā pirtiņā pie dīķīša un… izdzīvojis. “Par Vilhelmu vēl šodien esam bezgala priecīgi. Viņš mums nozīmē ko vairāk nekā vienkārši kaķi. Viņš kā tāda labā zīme atgriezās atpakaļ pēc nelaimes un turpināja mūs priecēt ar savu fantastiski labo raksturu, kāds vien var būt mīlošam kaķim.”
Pagāja ilgs laiks, iekams Igo veselība uzlabojās, taču arī pēc atveseļošanās viņu aizvien mulsināja nogurums, darbaspēju zudums, miegainība, kas laiku pa laikam ķermeni pārņēma bez īpaša iemesla. “Jo dedzīgāks un apņēmīgāks ir cilvēks, jo veiksmīgāk viņš iemācās šīs sajūtas pārvarēt un turpināt strādāt tālāk. Nekas taču nesāpēja, temperatūras nebija, lai gan fiziskā pašsajūta reizēm līdzinājās gripas simptomiem. Mazums mēs nenogurstam? Nogurstam visi!” – tādas bija viņa pirmās pārdomas par neizskaidrojamo spēku izsīkumu. Taču, tiklīdz Igo veselība pēc autoavārijas bija kaut cik nostabilizējusies, viņam veica dažas papildu analīzes un to rezultāti nepārprotami apstiprināja – viņš bija inficējies ar C hepatītu…

Tiklīdz Igo veselība pēc autoavārijas bija kaut cik nostabilizējusies, viņam veica dažas papildu analīzes un to rezultāti nepārprotami apstiprināja – viņš bija inficējies ar C hepatītu…

Ārstēšanās “sit pa nerviem”
“Agrāk neko par šo slimību nezināju. Biju kā balta lapa,” stāsta Igo. Taču, pateicoties profesorei Ludmilai Vīksnai, kura pacietīgi un sīki izskaidroja visu par šo slimību, Igo saprata, ka nekavējoties jāķeras vērsim pie ragiem. Kad C hepatīta vīrusu atklāja, daudzi inficēšanos norakstīja uz nepareizu dzīvesveidu, protams, arī uz alkohola lietošanu. Tas viss, protams, ir slikti, kaitē organismam, bet ne vienmēr šāda veida grēkošana būs galvenais iemesls. Tālāk seko ilgstošs un grūts atveseļošanās periods – par to ir cits stāsts. Katrs uz lietotajiem medikamentiem reaģē citādi. Daži ar organisma pretreakciju nespēj sadzīvot, tāpēc atmet ar roku un ārstēšanos pārtrauc, jo par viņiem stiprākas izrādās spēcīgas galvassāpes, liela miegainība, izmaiņas uzvedībā, neiecietība, viegla aizkaitinātība. Ikdienā Igo, tāpat kā citi C hepatīta pacienti, lietoja kapsulas, un vienreiz nedēļā muskulī bija jāsaņem šprice. Tā sauktā “šprices diena” un arī vēl nākamā diena bija viskritiskākais laiks. “Dažkārt bija nelaba dūša, it kā sāk sāpēt vecās lūzumu vietas, kas sadzijušas pēc autoavārijas. Līdzīgi kā pie gripas, mani vilka, stiepa, lauzīja un biju tāds – nekāds. Šajā laikā vajadzēja vienkārši labāk nolīst savā guļamistabā, būt vienatnē ar sevi, nevienu nekaitināt un neļaut citiem kaitināt sevi. Laikam ejot un pamazām uzveicot slimību, šīs reakcijas kļūst mazāk izteiktas. Kļūst vieglāk.”

Atmiņas zuduma epizodes pieder pie scenārija
Par spīti visām izmaiņām organismā, ar ko nācās mācīties sadzīvot un pārciest, Igo nepārtrauca koncertēt. Vajadzēja tikai ievērot jaunu nedēļas ritmu: “Svarīgi bija šo kritisko šprices dienu noteikt kā otrdienu, kad koncerti notiek reti. Tad nedēļas nogalē biju jau uz strīpas, tāpēc izdevās nepārtraukt koncertdarbību nevienu mirkli. Protams, gadījās situācijas, kad pēkšņi kādai labi zināmai dziesmai koncerta laikā aizmirsu vārdus… Tankš! – un izkrīt no atmiņas, turklāt aizmirstas tik vienkāršas lietas. Tas nomāc, tāpēc ir labi, ja arī tuvākie draugi zina, kas ar tevi notiek. Draudzīgs plecs šajā brīdī ir neaizstājama vērtība.”
Kādā reizē, kad bija plānota svarīga uzstāšanās kopā ar jauniešu koriem, Igo sākās savāds klepus. Arī to viņš saistīja kā blakusparādību medikamentu lietošanai: “Tāds nejauks krekšķis. Jutu, ka varu izgāzt šo uzstāšanos, tāpēc, konsultējoties ar ārstu, medikamentu lietošanu uz šo nedēļu pārtraucu.”
Regulāri bija jānodod analīzes, kas ir vienīgais veids, kā pārliecināties, vai ārstēšanās devusi kādu rezultātu, un jau pēc četriem mēnešiem Igo slimību bija uzvarējis. “Vēl šodien saņemu daudz zvanu un jautājumu no svešiem cilvēkiem, kuri grib zināt, ko iesākt tādā vai citādā situācijā. Neesmu mediķis, bet varu pastāstīt, kā pats tiku galā ar dažādiem sarežģījumiem. Cena, ko maksā par šīs slimības ārstēšanu, ir liela, bet gandarījums, uzzinot, ka esi atkal vesels, atsver visu pārdzīvoto.”

Vēl šodien saņemu daudz zvanu un jautājumu no svešiem cilvēkiem, kuri grib zināt, ko iesākt tādā vai citādā situācijā. Neesmu mediķis, bet varu pastāstīt, kā pats tiku galā ar dažādiem sarežģījumiem. Cena, ko maksā par šīs slimības ārstēšanu, ir liela, bet gandarījums, uzzinot, ka esi atkal vesels, atsver visu pārdzīvoto.

Pēdas vairs nesadzīsi
Parasti ļoti retos gadījumos cilvēkam izdodas uzzināt īsto iemeslu, kad un kāpēc viņš inficējies ar C hepatītu. Skaidrs ir tas, ka šis vīruss neizplatās gaisā pilienu veidā un to var pārmantot tikai ar asins starpniecību. Lielākā riska grupa ir narkomāni. Inficēties var asins pārliešanas laikā, tikpat labi pie zobārsta vai tetovējoties, veicot salonā pīrsingu, turklāt ierobežotā veidā ar C hepatītu var saslimt arī dzimumceļā. “Tā kā mana dzīve tiešām bijusi dramatiska un esmu piedzīvojis daudzreiz dzīvībai bīstamas situācijas, ceļojis pa visu pasauli, man ir grūti uzminēt – kad tieši tas notika? Senāk pirms koncertiem, kad bija ļoti pārpūlētas balssaites, vienīgais iespējamais līdzeklis, kā situāciju saglābt, bija vēnā ielaists kaļķis… Tā, protams, nebija pašdarbība, bet mēs visi taču zinām, ka astoņdesmitajos gados ne vienmēr šāda veida medicīnas pakalpojumi notika vissterilākajos apstākļos, bet tikai tā varēja dabūt sevi uz strīpas. Varēja izlīdzēties ar īpašiem elpošanas vingrinājumiem, balss saišu eļļošanu, un, protams, ir vajadzīga atpūta. Taču ne vienmēr iespējams atpūsties, ja vienlaikus esi noslogots divos trijos koncertos dienā. Ja tas turpinās nedēļām, vienā brīdī organisms pasaka tev – nē, bet tu viņu sāc pārmācīt, ietekmējot ar kaļķi un vitamīniem.”

Stāsts, kas kādam var noderēt
Daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki, kas arī uzveikuši kādas mokošas slimības, lielākoties izvēlas par pārdzīvoto nestāstīt. Igo bija izņēmums un drīz pēc C hepatīta uzveikšanas labprāt dalījās savā pieredzē, cerot, ka tas kādam var noderēt. “Varbūt cilvēki baidās zaudēt savas iespējas dzīvē, it īpaši tad, ja tie ir radošo profesiju pārstāvji. Kad C hepatītu tikko atklāja, bija gadījumi, kad inficētos pat atlaida no darba, lai gan tas tika pamatots ar pavisam citu iemeslu. Neinformētība veido attieksmi – labāk ciest klusu, izveseļoties un nekad to neatcerēties. Es tomēr uzskatu, ka cilvēkiem jāzina patiesība par šo slimību. Tikai tā veiksmīgāk tiksim galā ar problēmu,” stāsta Igo un atzīst, ka pats svarīgākais ir nenolaist rokas. “Pēc avārijas, ko piedzīvoju, daudzi manā vietā droši vien turpinātu sēdēt mājās, pārdzīvot par to, kas zudis un kā viss beidzies, nenojaušot, ka aizvien viss iespējams. Arī mani ir iedvesmojuši cilvēki, kas daudz pārcietuši, bet spējuši ar to tikt galā, tāpēc ceru, ka kādam būšu piemērs.”
Izārstēšanās no C hepatīta vēl nenodrošina organismam imunitāti pret šo slimību. Tā mēs visi dzīvojam cerībā, ka kādu dienu beidzot kāds izgudros vakcīnu pret C hepatītu un mūs pasargās. Kamēr tas nav noticis, svarīgi, lai cerības un ticības koncentrācija būtu stiprāka par jebkuriem medikamentiem. “Viegli atmest visam ar roku un neturpināt cīnīties, bet padošanās ir mānīga un īslaicīga. Vēlāk atkal sāc mocīties, taču tava vieta nekad nepaliks tukša,” teic Igo. Viņš spēku ņem no darba, ko dara, un sava dārza: “Jau agrā pavasarī skatāmies, kas ir pārziemojis un kas gājis bojā, kur būs jāstāda kas cits. Tas, ka redzu, kā drausmīgā vidē veidojas mana sapņu vieta, kad saprotu, ka uz tukšas lapas pēc mirkļa virknēsies vārdi, kas vēl pēc brīža skanēs melodijā un to tūkstošiem cilvēku dziedās līdzi, tad saprotu, kur rodas mans spēks.”

Atziņas ārstēšanās laikā un pēc tam
•    Ir cilvēki, kuriem ar C hepatītu nākas cīnīties pat 9–10 mēnešus. Ārstēšanās ir dārga, tāpēc daudzi nelaimē nonākušie ir spiesti šķirties no saviem īpašumiem vai ieķīlāt tos, lai sagādātu līdzekļus zālēm. Taču veselības labā vienmēr vērts pielikt visas pūles, lai to vērstu par labu.
•    Ārstēšanās laikā svarīgi ir atturēties no alkohola un treknu ēdienu lietošanas. Tomēr neatceros, ka šajā laikā es sev kādu ēdienu būtu strikti aizliedzis. Viss atkarīgs no tā, cik veselīgi esi pieradis ēst, pirms saslimi.
•    Nebaidies iesaistīties dažādās aktivitātēs, ko rīko Hepatīta biedrība, un dalīties savā pieredzē. Tā tu piedalīsies sabiedrības izglītošanā, paskaidrojot, kas C hepatīts ir par “zvēru” un kā no tā var izvairīties.
•    Slimojot bija svarīgi, lai katrā kompānijā, ar kuru nākas strādāt ikdienā, būtu vismaz viens, kurš zinātu par manām “kritiskajām dienām”, kad medikamentu ietekmē var pēkšņi mainīties garastāvoklis, uzvedība. Par apkārtējo atbalstu un sapratni ir jārūpējas pašam.


C hepatīta biogrāfija
•    Pasaulē ar vīrushepatītu inficēti 170–200 miljoni cilvēku jeb aptuveni 3% pasaules iedzīvotāju.
•    Katru gadu pasaulē ar vīrushepatītu C inficējas 3–4 miljoni cilvēku.
•    Vīrushepatīts pasaulē ir sastopams piecas reizes biežāk nekā HIV infekcija.
•    Latvija ir uzskatāma par reģionu ar augstu vīrushepatīta C izpaltību. Ar to slimo 3,2% iedzīvotāju.
•    “Ja esi saslimis ar C hepatītu, jārēķinās vidēji ar 11 000 latu medikamentu iegādei,” stāsta Igo. Pirms trīs gadiem valsts apmaksāja 75% no summas, kas jāizdod C hepatīta ārstēšanai, taču šobrīd saistībā ar esošo situāciju valstī medikamentus kompensē vairs tikai 50% apmērā.
•    Vīrushepatīts C 90% gadījumu aptuveni 20 gadus norit slēpti, tāpēc to salīdzina ar aisbergu, kura lielākā daļa atrodas zem ūdens. Ap 75% cilvēku C hepatīts parasti sākotnēji norit slēpti, neredzami, bez dzeltes.

(Informācija no mājaslapas www.hepatits.lv)

Autore: Laura Ikauniece, žurnāls VESELĪBA
Raksts tapis sadarbībā ar žurnālu Veselība, www.veseliba.lv