Bērna pirmie apavi - kādus izvēlēties un kad sākt valkāt

Kad kurpītes jāvelk
Šis jautājums joprojām ir strīdīgs, jo vajadzība apaut kājas, ir individuāla. Līdz šim lielākoties uzskatīja: līdzko bērns sāk celties kājās, viņam noteikti jāvelk kurpītes. Tā darīja, lai pēda un kāja veidotos taisna. Tomēr pozitīvajam efektam pievienojas arī negatīvais. Ja bērna kāja visu dienu ir ieauta stingrā kurpē, tā nav tik lokana, pēda tiek sasprindzināta, muskuļi neattīstās tik veiksmīgi — tie tiek turēti un paši nemaz nedarbojas. Nereti, dienas beigās kurpīti novelkot, kāja kļūst ļengana. Bieži veidojas pēdas stīvums.

Tagad ārsti — bērnu ārsti, ortopēdi, neirologi, fizioterapeiti — atbalsta viedokli: ja bērns sāk staigāt pareizā vecumā (vidēji 9.–11. dzīves mēnesī), viņam kurpītes vēl nav nepieciešamas. Tas skaidrojams tādējādi, ka mazulis vēl salīdzinoši maz atrodas vertikālā stāvoklī, viņam aizvien ir daudz citu interesantu nodarbju rāpojot. Vecākiem gribas, lai bērns rāpo iespējami ilgāk, jo šis ir vienīgais dzīves periods, kad cilvēks to dara tik aktīvi.

Ja bērna kāja visu dienu ir ieauta stingrā kurpē, tā nav tik lokana, pēda tiek sasprindzināta, muskuļi neattīstās tik veiksmīgi — tie tiek turēti un paši nemaz nedarbojas.

Rāpošana pozitīvi ietekmē muguras muskulatūras sīkos muskulīšus un veicina visa organisma muskulatūras nostiprināšanos. Ja mazulis rāpo un viņam kājās ir apavi, tas, pirmkārt, traucē kustēties (iedomājieties sevi rāpojam ar kurpēm un bez tām — basām kājām to darīt noteikti ir vieglāk!). Otrkārt, pierādīts, ka rāpojot kurpes traucē pēdas muskulatūras pareizai attīstībai. Bērni, kuri, rāpojot ar kurpēm, pēdas izvērš uz āru, nereti tās izvērš, arī staigājot. Tāpēc no medicīniskā viedokļa šajā vecuma posmā kurpes bērnam vēl nav vajadzīgas, vislabāk ļaut pārvietoties basām kājām vai zeķītēs.

Dažkārt speciālisti iesaka kurpes vilkt jau deviņu mēnešu vecumā, tiklīdz mazais vajadzīgajā vecumā sāk celties kājās. Tie ir gadījumi, kad mazuļa potīte vēl nav izveidojusies pietiekami stabila un tai vajadzīgs kāds atbalsts, kas potīti notur pareizā pozīcijā. Taču to var novērtēt tikai ārsts, nevis vecāki paši.

Agrie staigātāji
Daži bērni kājās sāk celties agrā vecumā — aptuveni sešos mēnešos. Šādiem mazuļiem iesaka uzreiz vilkt kurpītes, jo viņu kaulu struktūra vēl ir diezgan vāja un ir jāuzmanās, lai nenotiek potīšu deformācija. Taču fizioterapeiti un bērnu ārsti akcentē, ka vecākiem vajadzētu arī padomāt, kāpēc viņu mazuļi tik agri ceļas kājās un vēlas staigāt. Varbūt viens no iemesliem ir bērnam nepietiekami interesanta grīda? Varbūt viss saistošais atrodas kaut kur augšā? Šādos gadījumos ieteicams istabās salikt dažādus rāpošanas šķēršļus, piemēram, kastes un spilvenus, vai visu laiku censties mazo likt istabas vidū, lai viņš parāpotu vismaz to gabaliņu līdz istabas sienai. Agro staigātāju vecākiem noteikti jākonsultējas ar bērnu ārstu un fizioterapeitu.

Īstais brīdis — brašiem staigātājiem
Ja bērns joprojām sēž ratos, kurpītes vairāk ir modes un stila elements, ciemojoties vai pastaigājoties ārā. Akūta nepieciešamība pēc tām rodas pēc gada vecuma, kad viņš aktīvi sāk staigāt un dienas lielāko daļu pavada kājās. Protams, telpās un vasarā ārā ir vērtīgi pārvietoties basām kājām. Taču ne vienmēr tas ir iespējams, tāpēc ļoti būtiski ir izvēlēties pareizos apavus. Mazuļi šajā vecumā aug diezgan strauji, tāpēc regulāri jāraugās, vai esošie apavi nav kļuvuši par maziem. Tas, cik ātri pēdiņa aug, ir ļoti individuāli: vienam bērnam konkrēta izmēra kurpes var derēt tikai mēnesi, otram — vismaz trīs mēnešus. Vecākiem jāpievērš uzmanība arī tam, cik ilgu laiku bērns apavos pavada. Jo īsāku laiku — jo labāk!

Nav būtiski, vai apaviem purngals un papēdis ir vaļējs vai slēgts. Apavu izvēli nosaka galvenokārt gadalaiks. Parasti gan augstajai kurpei, kas stingri aptver potīti, tās aizmugurējā daļa ir nošūta un stigri tur arī papēdi.

Iepērkoties nepalaid garām!

·         Svarīgi, lai kurpe stingri aptver potīti. Tādējādi kāja pie potītes tiek noturēta taisni un bērnam ir drošāka sajūta kustoties.

·         Kurpes zolei jābūt ļoti kustīgai un mīkstai. Ar cietu zoli ir grūti iet, bet ar lokanu bērns var vairāk un vieglāk kustēties.

·         Nav būtiski, vai apaviem purngals un papēdis ir vaļējs vai slēgts. Apavu izvēli nosaka galvenokārt gadalaiks. Parasti gan augstajai kurpei, kas stingri aptver potīti, tās aizmugurējā daļa ir nošūta un stigri tur arī papēdi.

·         Supinatora nepieciešamība ir strīdīgs jautājums. Tiek uzskatīts: ja ir plakanā pēda, tam noteikti jābūt. Bērniem, kam pēdiņa ir vesela, supinators nav īpaši vajadzīgs.

·         Kurpes nedrīkst būt ne par lielu, ne par mazu. Tām jābūt ērtām, līdz ar to vecākiem regulāri jāpārbauda, vai kurpīte nespiež.

·         Apvelkot pēdiņu uz papīra un pēc zīmējuma iegādājoties apavus, var viegli kļūdīties, jo bērniem mēdz būt ļoti atšķirīgs kājas platums. Tāpēc šādā veidā nopirktās kurpes mazulim nereti izrādās par mazu un šauru.

·         Jo vairāk kurpi var atsprādzēt, jo vieglāk to uzvilkt. Ja bērnam kāja jāliek kādā tumšā, mazā caurumā, to līdz galam grūti iedabūt gan bērnam, gan vecākiem.

·         Dabiska materiāla — ādas, auduma — apavi bērniem ir piemērotāki nekā no sintētiskiem materiāliem ražotie.

·         Modernas kedas un citi apavi ar gumijas zoli ir skaisti stila apavi un ar tādiem var braukt ciemos, bet tie neatbilst bērna pēdas veselībai. Var taču atrast arī glītas un stilīgas sandalītes.

Ar mantotiem apaviem neaizrauties!
Ar vecāko brāļu, māsu vai kādu citu bērnu valkātām kurpēm var pārmantot bērna pēdas sliktās īpašības, tāpēc jāraugās, vai lietotie apavi ir taisni. Pēc speciālistu ieteikuma, pirmajām kurpēm nevajadzētu būt mantotām. Pieaugušie kaut ko līdzīgu var iztēloties, ja kādreiz īrējuši slidas slidotavā. Ja tās nav jaunas, parasti ir grūti slidot, jo tās nav piemērotas konkrētā cilvēka pēdai.

Ir labi arī bez kurpēm

Basām kājām. Bērnam pēc iespējas vairāk jāļauj staigāt basām kājām gan telpās, gan ārā. Zālīte, akmentiņi, smiltis un atšķirīgs reljefs ir vislabākais jebkurai pēdai. Mājas apstākļos kaut ko līdzīgu var uzmeistarot, piemēram, kastītēs saberot akmentiņus vai spilvendrānās — pupas vai zirņus. Basām kājām staigājot pa šādiem šķēršļiem, tiek kairināti daudzie punkti pēdās, kuriem ir nozīme visā cilvēka organismā.

Bez apaviem bērns pēdu var vairāk trenēt un izlocīt uz visām pusēm, nekā visu dienu staigājot kurpēs. Viņam ir iespēja iepazīt, kā ir staigāt uz pirkstgaliem, papēžiem, ārējām un iekšējām malām. Tā viņš sāk apzināties, ko ar savu pēdu var izdarīt. Ja bērns staigā uz pirkstgaliem, vecāki bieži vien kļūdīgi domā, ka tas ir paaugstināts muskuļu tonuss. Par to būtu jāuztraucas vienīgi tad, ja uz pirkstgaliem staigā visu laiku. Tikpat normāli ir tas, ka bērns, stāvot kājās, velk uz iekšu pirkstus, — tas nozīmē, ka viņš mēģina noturēt līdzsvaru.

Nevajadzētu ļoti uztraukties arī par to, ka bērna kailās kājas var nosalt, īpaši siltā laikā. Mazuļi taču kustas daudz aktīvāk nekā pieaugušie.

Zeķītēs. Ja ar plikām pēdiņām bērnam nevar ļaut staigāt, jo ir pārāk auksts, telpās var vilkt zeķītes, kurām apakšā ir gumijas pumpiņas. Ar tām mazulis pietiekami izjūt grīdas virsmu un ir pasargāts no nejaušas paslīdēšanas.

Autore: Elīna Maršāne, žurnāls VESELĪBA

Konsultējusi: Premium Medical fizioterapeite Klaudija Hēla