Par eksāmena pārkārtošanu ir jāmaksā. Vai LU ir izdevīgi "iegāzt" studentus?
Esmu trešā kursa studente LU Juridiskajā fakultātē. Lai arī Latvijā juristu pārprodukcija ir liela, tomēr studentu šajā nozare netrūkst, kaut arī studiju maksa nav maza. Kā jau pamatstudijās, bakalaura studijās mums tiek pasniegti visaptveroši priekšmeti dažādās tiesību nozarēs. Tā nu semestri no semestra studēju visus obligātos un sev vēlamos izvēles priekšmetus, un viss gāja gludi, līdz pienāca 5. semestris, kurā kā obligātais priekšmets bija Starptautiskās publiskās tiesības...
Priekšmets visnotaļ interesants un noderīgs publiskajā sfērā, īpaši,ja ir interese tieši par starptautiskajām tiesībām, taču jāņem vērā, ka ne visi juristi kļūs par starptautisko tiesību speciālistiem, un ne būt ne visiem arī tādiem jābūt. Tā nu Starptautiskās publiskās tiesības apguvu arī es, vismaz tā var teikt tik tālu, ka noklausījos visas lekcijas, apmeklēju seminārus un nokārtoju visus semestra pārbaudes darbus.
Jau semestra sākumā bija jūtama spriedze tikpat kā visos studentos, jo bijām dzirdējuši, ka daudziem studentiem iepriekšējos gados ir bijušas grūtības nokārtot eksāmenu šajā priekšmetā, un līdz ar to arī beigt studijas. Lai kā arī centāmies, studējām, lasījām ieteicamo papildus literatūru, tomēr daudzi no mums tik un tā šo priekšmetu neizprata tādā līmenī, lai varētu sekmīgi nokārtot eksāmenu. Tā nu sanāca, ka arī es biju to daudzo studentu skaitā, kas saņēma nesekmīgu atzīmi eksāmenā, un, vadoties pēc noteikumiem, saņēmu vēl divas iespējas pārkartot šo eksāmenu.
Dīvaina ir situācija, ka studenti gadu no gada pie viena un tā paša pasniedzēja saņem zemus vērtējumus tieši vienā konkrētā priekšmetā. Un nav jau tā, ka nesekmīgie ir daži, kā tas varētu gadīties, bet nesekmīgo ir vairāki desmiti.
Ar šo es nevēlos žēloties par to, ka pasniedzēji ir slikti, jo liek sliktus vērtējumus, nē, jo apzinos, ka viss ir atkarīgs tikai no studenta paša, no viņa centības un motivācijas. Vairāk vēlos vērst uzmanību uz to, ka, manuprāt (un es neesmu vienīga, kas tā domā), ļoti dīvaina ir situācija, ka studenti gadu no gada pie viena un tā paša pasniedzēja saņem zemus vērtējumus tieši vienā konkrētā priekšmetā. Un nav jau tā, ka nesekmīgie ir daži, kā tas varētu gadīties, bet nesekmīgo ir vairāki desmiti. Tas vairs neliek domāt tikai par studentu paviršību vai pasniedzēja neprofesionālumu pasniegt studentiem saprotami, veidojot izpratni par konkrēto priekšmetu, kas starp citu arī bija jūtams, bet, galvenokārt, šī situācija liek aizdomāties, vai tā kādam nav izdevīga? Ar to domājot pašu universitāti, jo par katru eksāmena pārkārtošanu studentiem ir jāmaksā Ls 15.
Rēķinot, ka pārkārtotāju ir daudz gan otrajā, gan trešajā pārrakstīšanas reizē, no studentiem iekasētā summiņa ir diezgan paprāva - un tā gadu no gada. Kādēļ gan meklēt iemeslu, ka tik daudzi studenti tik slikti apgūst priekšmetu, ja universitātei tas ir tik finansiāli izdevīgi, jo studentiņi jau gribot, negribot maksās, jo grib saņemt augstāko izglītību apliecinošu diplomu. Kur gan ir taisnība? Par kādu gan tiesisko apziņu var runāt sabiedrībā, ja pat topošajiem juristiem, kam nākotnē būtu jābūt nekorumpētiem tiesnešiem, prokuroriem, advokātiem, jau studentu solā māca saskarties ar šādu dzīves realitāti?