Mairas grēksūdze: kredīta dēļ dzīve uz nervu sabrukuma robežas

Informācija no portāla www.kasjauns.lv.

Četru bērnu mamma Maira (vārds mainīts) portālam aprinkis.lv stāsta, ka, sākoties krīzei, banka vārda tiešā nozīmē esot tiranizējusi ģimeni – tai likts parakstīt daudz neizdevīgāks līgums, kura dēļ kredītņēmēji iedzīvojušies veselības problēmās, vēl lielākos parādos un izlikti no mājas. Maira tagad teic: „Ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, kredītu noteikti neņemtu”. 

„Kamēr bija darbs, bijām laimīgi” 

Maira stāsta: „Ņemt hipotekāro kredītu mēs ar vīru izlēmām ap 2004. gadu, jo bankas skaisti un pārliecinoši reklamēja iespēju dzīvot labi tūlīt un tagad. Nolēmām izmantot šo piedāvājumu, jo mūsu ģimenē aug četri bērni, un 32 kvadrātmetru lielajā divistabu dzīvoklī, kurā es pati uzaugu, mums bija kļuvis daudz par šauru. Vīram bija labs darbs, arī es iekārtojos labi apmaksātā darbā, tāpēc nolēmām ņemt kredītu mājai. 

Kamēr bija darbs, maksājām kredītu un bijām laimīgi, ka mums ir sava māja, pagalms un dārziņš.

Atradām nelielu, vecu vasarnīcas tipa māju, ko gribējām pārbūvēt par normālu privātmāju, lai katram bērnam un mums ar vīru būtu sava istaba. Viena no tolaik teju visām pretimnākošajām bankām mums piedāvāja ļoti lojālus noteikumus ar labu procentu likmi. Lai būtu pirmā iemaksa kredītam, mēs savu dzīvokli, kas atradās netālu no jūras, pārdevām kā vasarnīcu, un paņēmām aizņēmumu. 

Kamēr bija darbs, maksājām kredītu un bijām laimīgi, ka mums ir sava māja, pagalms un dārziņš. Arī attiecības ar banku bija labas – mums teica paldies, ka esam ņēmuši kredītu, un aicināja piedalīties aptaujās, kurās varēja laimēt biļetes uz koncertiem vai ko citu.” 

„Mēs bijām ielikti riska grupā” 

Viss krasi mainījās, kad sākās krīze. Vīrs palika bez darba, arī Mairai nācās to zaudēt. 2008. gadā viņiem vairs nebija naudas, ko maksāt bankai, un viņi lūdza kredīta brīvdienas uz pusgadu, kam banka piekrita. 

Tomēr viņi nepamanīja zemūdens akmeņus, ko izlika bankas klerki. Kredītņēmējiem lika parakstīt jaunu līgumu un viņi neizlasīja līdz galam, kas bija rakstīts „sīkiem, nepamanāmiem burtiem”. 

„Parakstot jauno līgumu, ar kura projektu bijām iepazinušies, mēs vēlreiz to nepārlasījām, jo bankai uzticējāmies. Tikai pēc pāris mēnešiem atklājām, ka esam parakstījuši līgumu ar pavisam citiem noteikumiem. Mēs bijām ielikti riska grupā, kas nozīmēja lielākus soda procentus, kā arī daudz īsāku laika periodu, kad var iekavēt maksājumu. 

Daudzbērnu ģimenei nācās pamest mājas, jo no bankas saņēma vēstuli, ka viņiem 15 dienu laikā ir jāatdod atslēgas. Ja nē, tad viņus solīja izlikt ar policiju. 

Pēc kredīta brīvdienām kādu laiku veicām maksājumus, bet tad vīrs atkal palika bez darba un mēs iekavējām kārtējo maksājumu. No bankas pienāca brīdinājums, ka ir izauguši lieli procenti. Izrādījās, ka, ja pirms kredīta brīvdienām bija jāmaksā, ja pareizi atceros 0,02 % no neapmaksātās summas, tad tagad bija uzlikti 0,5 % no visas summas. Un, ja pirmajā līgumā mēs maksājumu varējām aizkavēt 20 dienas, tad otrajā līgumā, ko pie parakstīšanas vēlreiz nepārlasījām, tikai piecas dienas. 

Respektīvi, mēs rēķinājāmies ar 20 dienām, bet dienā, kad gribējām norēķināties ar banku, saņēmām paziņojumu, ka esam parādā 2,5 tūkstošus latu. Par nepilnām desmit dienām summa bija ļoti pieaugusi. Ar to arī viss sākās,” portālam aprinkis.lv stāsta Maira. 

Mainās ne tikai bankas noteikumi, bet arī attieksme 

Šie jaunie bankas noteikumu ģimeni iedzina strupceļā – viņi vienkārši vairs nezināja, kā dzīvot tālāk. Radikāli mainījās ne tikai bankas noteikumi, bet arī attieksme. Pret parādniekiem sākās morālais spiediens un pārmetumi. 

Domādami, ko darīt, Maira ar vīru nolēma pārdot savu īpašumu un pat atrada pircēju, bet viņš negribēja pirkt par tik lielu summu. Ģimene devās uz banku par to runāt, bet tās pārstāvji nepiekrita, ka māja tiek pārdota. „Viņiem vajadzēja to summu, ko bijām parādā,” saka Maira. 

Parāds no 80 tūkstošiem pieaug līdz 127 tūkstošiem 

Daudzbērnu ģimenei nācās pamest mājas, jo no bankas saņēma vēstuli, ka viņiem 15 dienu laikā ir jāatdod atslēgas. Ja nē, tad viņus solīja izlikt ar policiju. 

„Ar vīru negribējām pieļaut, ka bērni piedzīvo tādu šoku, ka mūs ar policiju izliek no mājām, tāpēc noīrējām dzīvoklīti un pārcēlāmies. Pirms tam es bankai arī piedāvāju, ka varbūt varam palikt dzīvot mājā un maksāt tik, cik varam, jo tas tomēr ir mūsu īpašums. Vasaras tipa mājiņu, ko nopirkām par kredītu, vīrs ar savam rokām gandrīz pilnībā pārbūvēja – pusi mājas piebūvēja klāt un uzcēla otro stāvu. Viss, ko pie mājas darījām, bija ar domu, ka tas paliks bērniem, tāpēc negribējām māju zaudēt. Banka tam nepiekrita, ka maksājam cik varam. 

Tagad daudzbērnu ģimene īrē dzīvokli. Mairai joprojām sāp sirds par savu pazaudēto māju, bet toties tagad viņa var naktīs mierīgi gulēt – nelec pie logiem un neskrien uzreiz pie durvīm, ja liekas, ka kāds pieklauvē vai kāda mašīna piebremzē. 

Aptuveni pēc pusgada banka mums piedāvāja to variantu, ko sākumā piedāvājām mēs – teica, lai sameklējam to pašu pircēju un pārdodam viņam māju lētāk. Jautāju: „Kur lai viņu meklēju, un, ja cilvēks gribēja pirkt īpašumu, viņš jau sen to ir izdarījis. Vai viņš gaidīs, kamēr banka atļaus pārdot māju par tādu summu, kādu viņš ir gatavs maksāt?” 

Vēl pēc kāda laika banka mums piedāvāja, lai maksājam tik, cik varam. Es jautāju: „Vai tas nozīmē, ka mēs varam braukt atpakaļ uz savu māju?” Viņi bija ļoti izbrīnījušies: „Kā, vai tad jūs esiet izbraukuši no tās?” Es atgādināju par viņu sūtīto brīdinājuma vēstuli, ka 15 dienu laikā mums no mājas ir jāizvācas, citādi mūs izmetīs ar policiju. 

Ar cerību, ka viss mainīsies uz labo pusi, mēs ievācāmies savā mājā atpakaļ, dzīvojam tajā un maksājām, cik uz to brīdi varējām. Un mums turpināja pienākt vēstules, ka nesamaksātais parāds aug arvien lielāks un lielāks. Pēc pusotra gada mūsu 80 tūkstoši latu lielais kredīts, ko paņēmām, procentu dēļ bija pieaudzis līdz 127 tūkstošiem latu,” turpina Maira. 

Dzīve uz nervu sabrukuma robežas 

Tad notika tiesa, kurā banka māju attiesāja. Pēc tam apmēram gadu daudzbērnu ģimenei veļ izdevās padzīvot mājā, kaut gan uz nervu sabrukuma robežas. „Ja kāda mašīna piebrauca vai piebremzēja mājas tuvumā, es ik reizi skrēju skatīties, vai nav ieradušies tiesu izpildītāji un policija, lai liktu mūs ārā. Uz nervu pamata sākas nopietnas veselības problēmas un mēs māju atstājām labprātīgi – ar vīru un bērniem nolēmām, ka mums tā ir jāpamet, lai kaut cik atgūtu veselību pēc visiem kreņķiem un pārdzīvojumiem. Mēs atstājām māju un nezinām, kas ar to būs,” atklāta ir Maira. 

Tagad daudzbērnu ģimene īrē dzīvokli. Mairai joprojām sāp sirds par savu pazaudēto māju, bet toties tagad viņa var naktīs mierīgi gulēt – nelec pie logiem un neskrien uzreiz pie durvīm, ja liekas, ka kāds pieklauvē vai kāda mašīna piebremzē. Līdz ar to arī bērniem ir mierīgāka dzīve. 

„Ja būtu iespēja laiku pagriezt atpakaļ, mēs noteikti kredītu neņemtu un nekādā gadījumā nelūgtu kredīta brīvdienas. Pēc kredīta brīvdienām mūsu parāds bankai pieauga tik strauji kā sniega bumba, kas no kalna veļas bezdibenī. Patlaban vienīgā iespēja, kā tikt vaļā no trakajiem parādiem, mums ir maksātnespēja,” rezumē Maira 

Šobrīd Maira ar vīru strādā, bet saņem tikai minimālo algu. Viņu ģimenē aug četri bērni, no kuriem tikai vecākais nupat kļuva pilngadīgs. 

Avots: www.kasjauns.lv