Strādājošie vecāki mokās vainas apziņā "Bērnus satiekam vēlu vakarā..."
No rīta septiņos prom no mājas, jo darbā jābūt jau astoņos, un mājās pārrodaties vien ap septiņiem astoņiem vakarā… Šīs garās stundas mazais ir bērnudārzā vai aukles uzraudzībā. „Bet viņš vēl tik mazs un mīļojams,” nopūšas vecāki.
Vainas izjūta
„Atslēgas vārdi situācijai, kad vecāki bērnu satiek tikai vēlu
vakarā pēc darba, ir — ja citādi nav iespējams,” saka psiholoģe
Inga Ādamsone. Bērni ir ļoti elastīgi, līdz ar to — ātri pielāgojas
situācijai. Situācija ir tāda, kāda tā ir, un, ja vecāki netiek
galā ar savu vainas apziņu par notiekošo, viņi var sabojāt arī tās
dažas stundas, kas tiek pavadītas kopā ar bērnu. Tieši šā iemesla
dēļ bērnam „uzrodas” kaudzēm rotaļlietu, turklāt var veidoties arī
viņa attīstību kavējoši uzvedības modeļi — tautā to sauktu par
izlutinātu bērnu. „Tās ir grūtības vecākiem ar skaidru robežu
nospraušanu un lomu sajaukumu, kad bērns kļūst noteicējs pār
vecākiem. Šāds situācijas pavērsiens labumu nedod nevienam, jo
vecāku un bērna attiecību noslēpums ir nevis kvantitātē, bet gan
kvalitātē, jo ļaunprātīgi neviens vecāks neuzkavējas darbā ilgāk,
nekā tas ir vajadzīgs,” uzskata psiholoģe.
Bērnu attīstības un pedagoģiskās terapijas speciāliste Stella
Mutule intervijā žurnālam Patiesā Dzīve (4. nr., 2008), jautāta,
kad ir labākais laiks māmiņai atgriezties darbā, atbild: kad
mazajam ir trīs gadi. „Taču, piemēram, mana Amsterdamas paziņa
stāstīja, ka tur sievietes darbā mēdz atgriezties, kad zīdainim ir
tikai četri mēneši, taču — uz noteiktu stundu skaitu. Kad mēs
runājam par bērna pirmsskolas posmu, būtiski ir nevis tas, ka
bērnam ir aukle vai viņš iet dārziņā, bet cik laika viņš tur
pavada.
Kad mēs runājam par bērna pirmsskolas posmu, būtiski ir nevis tas, ka bērnam ir aukle vai viņš iet dārziņā, bet cik laika viņš tur pavada.
Tas ir ļoti jauki, ja bērns var kaut kur pabūt un mamma var darīt savas lietas, bet jautājums ir — cik ilgi, cik lielā bērnu pulkā un ar ko. Ja tie ir četri mēneši, tad pāris stundas. Es savējo bērnu aizvedu vecmāmiņai un devos savās gaitās — lieliski, jo pa šo laiku zīdainim taču nekas nenotiek,” ir pārliecināta Stella Mutule. Tātad — pie sveša cilvēka atstātajam stundu skaitam tomēr ir sava nozīme. Un galvenais — vecākiem mājās jāpārrodas, kamēr bērni vēl nav aizgājuši uz naktsguļu.
Svarīga kvalitāte
Psiholoģe Inga Ādamsone ir pārliecināta, ka jebkura vecuma bērnam
svarīgākais ir nevis tas, cik ilgi, bet KĀ vecāki pavada laiku kopā
ar viņu. Bērns iegūs vairāk, ja, piemēram, divas stundas vai kaut
piecpadsmit, bet intensīvas minūtes tiks veltītas tikai un vienīgi
viņam — kad ir izslēgts telefons un galvā nemaisās neviena cita
doma. Nevis mamma vai tētis kopā ar mazo ir visu dienu, bet katrs
ir aizņems ar savu lietu. „Svarīgi izvērtēt, vai ik dienas ir tāds
brīdis, kad laiku veltu tikai un vienīgi bērnam — kad neskatos
televīziju, neplānoju, kas būs vakariņās, bet tiešām esmu uz
paklāja tikai bērnam, un, ja tās dienā ir pilnvērtīgas 10–15
minūtes, tas vienmēr būs vairāk nekā visa diena kopā ar bērnu kaut
kur līdzās,” teic Ādamsone.
Ja esat nolēmuši bērniņu atstāt kādam pieskatīšanā, jums pašiem
jābūt pārliecinātiem, ka izvēlētā auklīte/bērnudārzs ir gana
piemērots jūsu prasībām, jo, ja apmierināti būs vecāki, arī bērns
jaunajā vidē iedzīvosies labāk. Tiem vecākiem, kas sevi šausta ar
pārmetumiem, psiholoģe Ādamsone iesaka sev pajautāt, kāda ir
alternatīva: trūkums un virspusējas attiecības ar bērnu, jo domas
būtu citur, mazvērtības kompleksi, jo sieviete tikai sēž mājās un
neattīsta sevi profesionāli? Psiholoģe aicina padomāt, vai šāda
mamma bērnam būtu labāka par mammu, kura jūt vēlmi
pašapliecināties. „Jāizsver, kurā situācijā bērnam es sniegšu
vairāk,” saka psiholoģe.
Ir labi, ja arī no rīta vecāki atrod laiku, ko pavadīt ar bērnu un aprunāties, tādā veidā informējot par dienas secīgumu, jo mazajam pirms nonākšanas aukles rokās vajadzētu pamosties.
Domās soli priekšā
Tām māmiņām, kas drīz pēc bērniņa piedzimšanas plāno atgriezties
darbā, Inga Ādamsone iesaka domāt pāris soļus uz priekšu un
nebaidīties bērniņu vest sabiedrībā jau zīdaiņa vecumā. „Ja bērns
būs pieradis pie cilvēkiem, viņam būs vieglāk pieņemt auklīti,”
apgalvo speciāliste. Protams, vecākiem vispirms jāiepazīst cilvēks,
ar kuru bērns tiks atstāts, lai būtu pārliecība, ka mazulis ir
drošībā. Tāpat ir svarīgi jau laikus bērniņam — kaut pavisam mazam
— stāstīt, kas un kāpēc notiek un notiks, proti, ka nu viņu dažas
stundiņas pieskatīs auklīte, un tad mamma un tētis atkal nāks
mājās. „Ir labi, ja arī no rīta vecāki atrod laiku, ko pavadīt ar
bērnu un aprunāties, tādā veidā informējot par dienas secīgumu, jo
mazajam pirms nonākšanas aukles rokās vajadzētu pamosties,” iesaka
psiholoģe. Jo mierīgāk mēs iesākam dienu, jo mierīgāk tā ritēs,
tāpēc labāk ir celties pusstundiņu agrāk un priekšdarbus veikt
iepriekšējā vakarā, piemēram, kopā ar bērnu sameklēt drēbītes, kas
nākamajā dienā tiks vilktas mugurā, līdz ar to no rīta neatskanēs
miegaini kašķīgais „Kāpēc man jāvelk tieši šīs bikses?”. Ideāli, ja
bērns no rīta pamostas pats, nevis tiek modināts, un arī šis
jautājums ir pieaugušo ziņā, jo tieši vecāki ir tie, kas nosaka,
cikos mazais vakarā dosies pie miera.
Autores: Anna Liepkalne, Justīne Fridrihsone,
mammam.lv, tetiem.lv