Vai vecākiem ir tiesības bez brīdinājuma novērot vai filmēt auklītes rotaļas ar bērnu?

Kādas aukles stāsts un lūgums pēc padoma portāla mammamuntetiem.lv forumā:

"Gribētu zināt Jūsu viedokli par auklīšu novērošanu bez aukles ziņas? Vai Jums tas ir pieņemami, ka bez aukles piekrišanas viņa tiek filmēta? Man situācija tāda, ka auklēju gadu vecu bērniņu. Sākumā viss bija labi, nefilmēja, vismaz neko nemanīju, bet tad pamanīju, ka datora web kamera strādā. Man nav iebildumu, lai filmē, jo saprotu, ka tas ir tikai bērna dēļ. Neko nesaku, paciešu, bet tagad jau trešo dienu filmē, teikšu godīgi - nejūtos ērti, jo apzinos, ka mani novēro. Turklāt man nezinot. Nezinu, ko iesākt - vai kaut ko teikt vai klusēt. Man nav iebildumu, ka filmē, jo nekas nav slēpjams, bet,- lai vismaz brīdina, ka var būt tāda lieta kā filmēšana, nav jāsaka, kurā dienā filmēs, bet, lai pasaka, ka tāda lieta ir iespējama," raksta kāda auklīte.

Drīkst vai nedrīkst?

Valsts policijas Sabiedrisko attiecību nodaļas vecākā inspektore Sintija Virse portālam mammamuntetiem.lv norāda, - savā privātīpašumā var tikt veikta videonovērošana, un īpašniekam par to neviens nav jābrīdina. Jā, ja tā ir publiska vieta, ir jābūt brīdinājumam, ka tiek veikta videonovērošana. Vēl viena nianse, kas jāņem vērā, - kāds ir darba līgums, ko aukle parakstījusi. Teorētiski ikvienu var filmēt arī darba vietā, bet tad arī ir jābūt brīdinājumam, ka tiek veikta videonovērošana.

Ģimenes psiholoģijas centra "Līna" psiholoģe Mārīte Bite:

"Šim auklītes aprakstītajam gadījumam ir divi būtiski aspekti. Pirmais  - cik šī iespējamā, slepenā filmēšana ir juridiski korekta. No auklītes rakstītā var saprast, ka  principā pret filmēšanu viņai iebildumu nav, taču tas nav pieņemami, ka process notiek slepeni. Otrs - ētiskie un psiholoģiskie aspekti.  

Vērtējot vecāku lēmumu veikt videonovērošanu, jādomā par iemesliem, kamdēļ tas tiek darīts, un ko viņi tādējādi  vēlas uzzināt. Vecākiem ir vēlme nodrošināt vislabāko aprūpi saviem bērniem viņu prombūtnes laikā, un tas bieži saistīts ar daudz satraukumiem, gan izvēloties auklīti, gan veidojot sadarbību. Vai auklīte labi pieskatīs mazo, vai rotaļāsies, vai ies ārā, vai mācīs bērnam jaunas lietas, vai  darba laikā nedarīs savas lietas, vai nedarīs kādā veidā pāri bērnam - nekliegs un nesitīs, un daudzas citas bažas, kas var piemeklēt vecākus sadarbībā ar auklīti.

Un tas ir svarīgi, kā vecāki ar šim bažām tiek galā  - kā viņi izvēlas auklīti, kā veido sadarbību un kā veidojas uzticēšanās. Uzticēšanās auklītei ir ļoti nozīmīga labu attiecību sastāvdaļa, lai gan bērns, gan auklīte, gan vecāki varētu šādā veidā labi būt kopā  - vecāki mierīgi strādāt un auklīte ar mazo bērnu pavadīt laiku emocionāli drošā vidē. Jo arī bērni to jūt, kā vecāki uztver auklīti, kā viņu pieņem  - tas ietekmē arī to, kā bērns pieņem auklīti.

...piedzīvojot šādas izjūtas, auklītes emocionālais komforts darbā ir apgrūtināts...

Līdz ar to - redzot, ka vecāki ir izvēlējušies kontrolēt, slepus filmējot, to, kas notiek mājās, kamēr tur ir auklīte ar bērnu, visvairāk ir jādomā, ka vecākiem kādu iemeslu dēļ nav uzticēšanās auklītei. Tas var būt saistīts gan ar vecāku spēju uzticēties, gan ar iespējamām, kādām izmaiņām bērna uzvedībā, vai pat vienkārši uzskatu, ka  tā ir vienkārši  normāla metode, kā kontrolēt auklīti, nedomājot, kā viņa par to jūtas. 

Ir vērtīgi, ja ik pa laikam vecāki ar auklīti var veltīt laiku sarunām par to, ko viens no otra gaida, kas abām pusēm svarīgs, lai bērns saņemtu gādīgu, iejūtīgu, un uz uzticēšanos balstītu audzināšanu.

Šāda filmēšana var radīt auklītē gan apjukumu par to, kas nav kārtībā, gan arī nedrošību, ka darba devējs viņai neuzticas. Piedzīvojot šādas izjūtas, auklītes emocionālais komforts darbā ir apgrūtināts un tas būtu jauki, ja auklīte varētu meklēt risinājumus, kā izprast vecāku bažas un uzticēšanās mazināšanos vai zudumu. Un nav labāka veida, kā to noskaidrot, kā runājot - runājot par to, kā vecāki jūtas  ar to, ka viņu bērns ir ar auklīti, ko viņi gribētu zināt par to, kas notiek mājās, kad mazais ir ar auklīti - nodarbes, bērna noskaņojumus, piedzīvoto, u.c.

Ir vērtīgi, ja ik pa laikam vecāki ar auklīti var veltīt laiku sarunām par to, ko viens no otra gaida, kas abām pusēm svarīgs, lai bērns saņemtu gādīgu, iejūtīgu, un uz uzticēšanos balstītu audzināšanu.  Un vecākiem tam vajadzētu reizēm veltīt vairāk laika, nekā atskrienot no darba, dažas minūtes, kamēr auklīte ģērbjas promiešanai. Un arī auklītēm - reizēm uz ierasto vecāku jautājumu - "kā jums šodien gāja?" - atbildēt vairāk par tradicionālo - "mums gāja labi!".