Kad tas vienreiz beigsies?! Atbildes, kā pārtraukt to, kas atņem tavu spēku

Ieteikumi robežu noteikšanai*

Mums nav jābūvē barikādes, lai aizsargātu savu teritoriju; mums nav jākļūst pār mēru tramīgiem. Mums jāiemācās būt uzmanīgiem. Lūk, daži ieteikumi, kā stiprināt savas robežu noteikšanas prasmes.

Kad secinām, ka ir vajadzība attiecībās ar kādu noteikt robežas, darām to skaidri, priekšroku dodot saskarsmei bez dusmām un cik īsi un kodolīgi iespējams. Izvairieties no taisnošanās, racionalizēšanas vai atvainošanās. Varat sniegt īsu paskaidrojumu, ja jums šķiet, ka tas ir lietderīgi. Mums nebūs iespējams piedzīvot tuvas attiecības, ja nespēsim cilvēkiem pateikt, kas mums sāp un kas rada labas sajūtas. Vissvarīgākā persona, kuru vajadzētu informēt par mūsu robežām, esam mēs paši.

Mēs nevaram vienlaikus noteikt robežas (mēru) un parūpēties par otra cilvēka jūtām. Šīs divas darbības ir savstarpēji izslēdzošas. Šo ieteikumu esmu jau pieminējusi iepriekš, bet ir vērts to atkārtot.

Mums nebūs iespējams piedzīvot tuvas attiecības, ja nespēsim cilvēkiem pateikt, kas mums sāp un kas rada labas sajūtas. 

Mums, iespējams, būs kauns vai bail, kad noteiksim robežas. Dariet to, neskatoties uz kaunu un bailēm. Cilvēki var nezināt, ka viņi pārkāpj robežas. Un cilvēki neciena tos, kurus var izmantot. Cilvēki izmanto tos cilvēkus, kurus var izmantot un izturas ar cieņu pret tiem, kurus izmantot viņi nevar. Veselīgas robežas sniedz labumu visiem. Būt līdzās jums būs daudz patīkamāk, to pamanīs gan bērni, gan pieaugušie. 

Dusmas, niknums, sūdzēšanās un gaušanās ir norādes, ka mums ir jānosaka robežas. Lietas, par kurām mēs sakām, ka nevaram tās izturēt, ka tās mums nepatīk, sadusmo un kuras ienīstam, var būt jomas, kuras burtiski kliedz pēc tā, lai mēs nosakām robežas. Atveseļošanās no līdzatkarības nenozīmē, ka nepiedzīvojam dusmas, vēlmi sūdzēties un žēloties. Atveseļošanās nozīmē, ka mēs mācāmies uzmanīgi ieklausīties sevī un sadzirdēt, kas mums ir sakāms. Šīs lietas ir kā indikatori problēmām, kā sarkanā gaisma panelī. Kauns un bailes ir šķēršļi, kuriem mums ir jātiek pāri, lai parūpētos par sevi. Citi pieturas punkti, kas varētu liecināt par nepieciešamību noteikt robežas, ir sajūta, ka tiekam iebiedēti, sajūta, ka “smokam” vai tiekam vajāti. Mums ir jāpievērš uzmanība arī tam, ko saka mūsu ķermenis. Un, kā jau minēju iepriekš, var gadīties, ka mums ir jāsadusmojas, lai noteiktu robežas, taču tas nenozīmē, ka mums ir jāsaglabā aizvainojums, lai stiprinātu noteiktās robežas. 

Lietas, par kurām mēs sakām, ka nevaram tās izturēt, ka tās mums nepatīk, sadusmo un kuras ienīstam, var būt jomas, kuras burtiski kliedz pēc tā, lai mēs nosakām robežas. 

Kad noteiksim robežas, tās tiks pārbaudītas. Gatavojaties tam. Nav nekādas jēgas noteikt robežas, ja neesam gatavi tās arī uzturēt. Bieži vien robežu noteikšanas panākumu atslēgta ir nevis pārliecināt citus, ka mūsu mērs ir pilns - bet gan pārliecināt par to sevi. Brīdī, kad mēs zināsim un patiešām būsim pārliecināti, kur ir mūsu robeža, pārliecināt citus nebūs grūti. Patiesībā bieži vien cilvēki jūt, kad mūsu mērs ir pilns. Mēs pārstāsim piesaistīt tik lielu skaitu robežu pārkāpēju. Mēs piedzīvosim pārmaiņas. Kāda sieviete devās pie terapeita un izplūda ierastajās žēlabās par savu vīru. “Kad tas vienreiz beigsies?” sieviete jautāja terapeitam. “Kad jūs vēlēsities, lai tas beidzas,” atbildēja terapeits. 

Esiet gatavi rīkoties saskaņā ar noteiktajām robežām. Mūsu noteiktajām robežām ir jāsakrīt ar mūsu rīcību. Tam, ko darām, ir jāsaskan ar to, ko sakām. Ja jūs sakāt, ka jūsu robeža ir neļaut citiem braukt ar savu mašīnu, bet turpināt ļaut citiem ņemt jūsu mašīnu un pēc tam sūdzaties par to, tā nav robežu noteikšana. Informēšana par sekām un ultimāts ir viens no veidiem, kā stiprināt robežas. Piemēram, ja jūsu robeža ir nevēlēšanās dzīvot ar dzerošu alkoholiķi un jūs šobrīd dzīvojat ar tādu, jūs varat viņu informēt par izvēles iespējām - vai nu vai. Vai nu šis cilvēks pārstāj lietot alkoholu un sāk atveseļošanos, vai jūs pārtraucat attiecības. Es bieži dzirdu, ka cilvēki sūdzās, “Es noteicu robežas, bet Henrijs tās nerespektē.” Robežas ir domātas, lai parūpētos par sevi, nevis lai kontrolētu citus. Ja mēs nosakam robežu, ka nevēlamies būt kopā ar dzerošu alkoholiķi, tas nav tāpēc, lai piespiestu Hārviju pārstāt dzert. Tā ir Hārvija izvēle, dzert vai nedzert. Robežas ir vadlīnijas mums pašiem lēmumu pieņemšanai - vai mēs vēlamies būt kopā ar Hārviju, vai nē. 

Piemēram, ja jūsu robeža ir nevēlēšanās dzīvot ar dzerošu alkoholiķi un jūs šobrīd dzīvojat ar tādu, jūs varat viņu informēt par izvēles iespējām - vai nu vai. 

Daži cilvēki ir priecīgi cienīt mūsu robežas. Problēma ir nevis tas, ko viņi ir darījuši ar mums; problēma ir tajā, ko mēs paši esam darījuši ar sevi. Daži cilvēki var kļūt dusmīgi uz mums, ka nosakam robežas, īpaši, ja, nosakot robežas, mēs mainām sistēmu, kurā pirms tam robežu nebija. Brīdī, kad nolemjam, ka ir pienācis laiks pārmaiņām, īpaši dusmīgi var kļūt cilvēki, par kuriem esam rūpējušies vai kuriem ļāvām sevi izmantot vai kontrolēt.

Mēs noteiksim robežas, kad būsim tam gatavi un ne minūti agrāk. Mēs to darām savā laikā, nevis saskaņā ar kāda cita - atbalstītāja, grupas, terapeita - laiku. Tas ir tāpēc, ka robežu noteikšana ir saistīta ar mūsu izaugsmi.  

Laikā, kad nosakām un stiprinām robežas, mums var būt nepieciešams atbalsts. Var būt vērtīgi, ja saņemam atgriezenisko saiti par to, kas ir un kas nav normāli, kas ir un kas nav mūsu tiesības. Atbalsta komanda var būtu ļoti noderīga laikā, kad cenšamies noteikt un pastāvēt uz savām tiesībām. 

Robežu noteikšanai ir arī priecīgā puse. Līdztekus tam, ka mācāmies atpazīt, kas sāp un kas mums nepatīk, mēs uzzinām arī to, kas mums patīk, kas rada labas sajūtas, ko mēs vēlamies un kas mums rada prieku. Tā mēs uzlabojam savas dzīves kvalitāti. Ja neesam pārliecināti par to, kas esam, ko vēlamies un kas mums patīk, mums ir tiesības uz ceļu, kas pilns pārsteigumiem. 

Robežas ir personisks jautājums. Tās stāsta par mums un ir priekšnosacījums mūsu izaugsmei, mums pašiem, mūsu saiknei ar sevi, ar Augstāko Spēku un citiem cilvēkiem. Pievēršot uzmanību tam, kas mums patīk, ko mēs vēlamies, kas rada labas sajūtas un kas sāp, mēs nenovēršamies no Augstākajiem Spēkiem vai Dieva plāna mūsu dzīvei. Ieklausīšanās sevī un sevis turēšana godā virza mūs tajā, kas ir Dieva griba mūsu dzīvei: dzīve, kas ir bagātīga, pārpilna ar labo. Kad riskējam un uzzinām vairāk par to, kas esam, parādās mūsu robežas un parādāmies mēs paši. Piedzīvojot dažādas situācijas, mēs sastapsim jaunus apstākļus, kuros iepazīsim savas robežas caur to, kas sāp, kas rada labas sajūtas, kas mums patīk un kas nepatīk. Robežu noteikšana ir nepārtraukts process, kura laikā ieklausāmies sevī, izturamies ar cieņu pret sevi un citiem, izprotam savas tiesības un rūpējamies par sevi. 

Centieties būt līdzsvarā. Centieties būt elastīgi. Centieties piedzīvot veselīgu izjūtu par sevi un par to, kā pret jums būtu jāizturas. Veselīgās attiecībās mēs laiku pa laikam kaut ko dodam citiem cilvēkiem, tomēr ir milzu atšķirība starp dot un tapt aplaupītam. 

Esmu aprakstījusi dažus “ieteikumus”, tomēr nav universālu vadlīniju tam, kā noteikt robežas. Ikvienā no mums ir savs iekšējais padomdevējs. Ja turpināsim atveseļoties no līdzatkarības, attīstīsies arī mūsu robežu izjūta. Tā kļūs veselīga un jūtīga. Mēs spēsim sev pateikt, kad mums būs kaut kas jāzina; un mēs mīlēsim sevi pietiekami, lai ieklausītos tajā, kas mums sev ir sakāms. 

Pajautājiet sev, Kas sāp? Ieklausieties un apstādiniet sāpes. Pajautājiet sev, Kas man rada labas sajūtas? Ja tas rada labas sajūtas, jums ir paveicies. Pajautājiet sev, Kas ir mans? Ja tas ir jūsu, ņemiet to; ja tas nav jūsu, nelieciet to savā kabatā. Pajautājiet sev, Ko es esmu gatavs zaudēt? Jums var nebūt arī nekāda pamata dot. 

Uzdevumi  

Kas ir robežas, ko esat noteikuši iepriekš atveseļošanās no līdzatkarības procesā? Kas ir robežas, ko esat noteikuši nesenā pagātnē? Vai varat atcerēties, kā jutāties pirms un pēc tam, kad bijāt noteikuši robežas? Vai bija vajadzība robežas arī stiprināt? Kura veida robežas noteikt un uzturēt jums ir bijis visgrūtāk? 

Vai ir kāds jūsu dzīvē, kurš jūs izmanto vai neizturas pret jums pienācīgi un ar cieņu? Vai tieši šobrīd sūdzaties, dusmojaties, žēlojaties vai esat sarūgtināts par kaut ko? Kas jūs attur no parūpēšanās par sevi? Kā jums šķiet, kas notiks, ja to izdarīsiet? Kā jums šķiet, kas notiks, ja to neizdarīsiet? 

Kā jūs jūtaties, ja esat kopā ar cilvēkiem ar nelokāmām robežām - ar pārāk daudz likumiem un noteikumiem? Kā jūs jūtaties kopā ar cilvēkiem ar maz vai vispār bez robežām?

Kas bija tas, ko pagātnē bijāt gatavi zaudēt konkrēto attiecību saglabāšanas vārdā? Kas ir tas, ko esat gatavi zaudēt tagad? Kas ir tas, ko nevēlaties zaudēt? 

* Fragments no grāmatas Melody Beattie “Beyond Codependecy. And Gettng Better All the Time”, 174-177.lpp 

Sagatavoja un tulkoja Linda Vītuma, Kastanis.org