Dzīves izvēles, ko cilvēki nožēlo savā nāves stundā. Vēl nav par vēlu!

Lūk piecas atziņas, kam dzīves nogalē, izrādās, ir lielākā vērtība.

Būt patiesam pret sevi
"Man vajadzēja būt patiesam pirmkārt pret sevi pašu. Tas, ko nožēloju - centos īstenot citu cilvēku vēlmes, nelikt viņiem manī vilties." Atziņa, ka dzīve nodzīvota par prieku citiem, nevis ieklausoties savās vēlmēs, ir nosaukta visbiežāk. Kad cilvēks saprot, ka dzīve ir pagājusi, bet viņš tā arī nav izdarījos to, ko vienmēr gribējis, ir ļoti smagi. Īstenojiet savus sapņus, pat ja tie ir galīgi neprātīgi un citi tos nesaprot. Lielākā daļa cilvēku atzinuši, ka dzīves laikā nav īstenojuši pat pusi no tā, par ko sapņoja jaunībā. 

Mazāk strādāt
Teju neviens uz nāves gultas nenožēlo to, ka ir strādājis par maz. Tikai to, ka strādāts ir par daudz. Visbiežāk to nožēlo vīrieši, kas ģimeni, savu veselību un sapņus nolikuši uz karjeras altāra. Sievietes dzīves laikā strādājušas ir mazāk, tomēr arī viņas nožēlo, ka par prioritāti izvēlējušās sasniegumus darbā.
 

Kaut man būtu bijusi drosme atklāt savas jūtas
Daudzi atzinuši, ka nožēlo savu gļēvumu atzīties mīlestībā, simpātijās un siltās jūtās. Neslēpiet savas jūtas, izpaudiet tās tad, kad tās ir uzplaukušas.  Tas pats attiecas arī uz negatīvajām emocijām. Tās apspiestas "mīļā miera labad", lai salabātu attiecības ar cilvēkiem, ar kuriem patiesībā vajadzēja pārtraukt jebkuru komunikāciju. Apspiestas dusmas, ilgi auklēts aizvainojums un viduvēja dzīve ir noklusēšanas rezultāts. Turklāt daudzi pacienti ir pārliecināti, ka tieši neizpaustās negatīvās emocijas ir viņu saslimšanas patiesais iemesls.

Saglabāt draudzības saites
Draudzība ir vēl vienas attiecības, kuras būtu jākopj atbildīgāk. Ir vērts ziedot laiku un enerģiju, lai nepazaudētu vecos draugus. Tuvojoties nāves stundai, cilvēki atzina, ka gribētu atvainoties saviem draugiem, ja viņus ir aizvainojuši un atjaunot attiecības kaut vai pēdējās dzīves dienās.

Ļauties būt laimīgam
Pārsteidzoši, ka apziņu, ka katrs pats esam savas laimes kalējs, daudzi līdz mielēm saprot tikai tad, kad jau ir par vēlu. Tāpat ne vienmēr esam spējuši novērtēt tos laimes brīžus, ko dzīve piespēlēja agrāk. Uz nāves gultas gulošie, atskatoties uz savu dzīvi, nožēlojuši, ka dzīvojuši sabiedrības noteiktos rāmjos, kādai jāizskatās laimei un nav ļāvušies sajūtām, baidījušies izkāpt no komforta zonas un baidījušies no radikālām pārmaiņām, baidoties zaudēt to, kas ir, bet kas nesniedz laimi.

Avots: The Guardian