Sieviete zinātnē: ķīmijas doktores Lauras Beķeres stāsts

Zinātniecei ir tikai 35 gadi, viņa jau devusi ieguldījumu gan jaunu zāļu izstrādē pret paaugstinātu asinsspiedienu, gan arī plaši izmantotu preparātu iegūšanas metožu uzlabošanā un optimizācijā.

Lauras Beķeres dzīve saistīta ar vairākām pilsētām un pagastiem gan Latvijā, gan ārpus tās – zinātniece dzimusi Jūrmalā, mācījusies Īslīces pamatskolā un Uzvaras vidusskolā Bauskas novadā, studējusi Rīgā, četrus gadus dzīvojusi un strādājusi Marseļā, pastāvīgi dzīvo Bauskā un sevi uzskata par baušķenieci... 

Ar siltām jūtām Laura Beķere atceras savu pamatskolas ķīmijas un bioloģijas skolotāju Anitu Griķīti: „Viņa man iemācīja ķīmijas pamatus tā, ka šķita – ko tur var nesaprast!” Jau studējot LU Ķīmijas fakultātes 2. kursā Laura sāka strādāt Latvijas Organiskās sintēzes institūtā (OSI), kur nostrādāja turpmākos 11 gadus. 2009. gadā viņa ieguva ķīmijas doktora grādu organiskajā ķīmijā, bet 2010. gadā kā postdoktorante devās turpināt zinātnisko darbību Francijā – Nacionālā Zinātniskās pētniecības centra (CNRS) un lielākās Francijas universitātes – Aix-Marseille Université kopīgajā Marseļas Starpdisciplinārajā nanozinātnes centrā (CINaM). Četru gadu laikā viņa tur apguva fluorescentu savienojumu sintēzi un to fizikāli ķīmisko īpašību izpēti nanozinātnē, sintezēja un pētīja gaismas jutīgas krāsvielas krāsu fotogrāfijai. 

Laura Beķere ir līdzdarbojusies vairākos zinātniskos projektos, viņa ir līdzautore 19 publikācijās, 26 starptautisku konferenču tēzēs, 3 patentos un 1 patenta pieteikumā.

2015. gada sākumā Laura kopā ar ģimeni atgriezās Latvijā un atsāka darbu OSI. Francijā iegūto pieredzi viņa šeit plāno pielietot, lai radītu jaunus savienojumus ar fluorescentām īpašībām un pētītu fluorescentās zondes kā teranostiskus, t.i., gan terapijā, gan diagnostikā izmantojamus līdzekļus. 

„2015. gada L´ORÉAL Latvijas stipendija „Sievietēm zinātnē” ar UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu Laurai Beķerei ir piešķirta pētījumam „Jaunas fluorescentās zondes kā teranostiskie līdzekļi: pašorganozējošu lipīdu tipa savienojumu sintēze un īpašības”.

Zinātniece iegūs un pētīs jaunus, mazmolekulārus luminiscentus organiskos savienojumus, kurus paredzēts pielietot gan ļaundabīgo audzēju diagnostikā, gan arī to ārstēšanā. Šie pētījumi būtu nozīmīgs solis minēto pētījumu virzienu attīstībai Latvijā, jo ļautu pētīt gan potenciālo zāļvielu lokalizāciju šūnās, gan attīstīt jaunas fluorescentas vielas diagnostikai. Tas ir svarīgs solis 21.gadsimta personalizētajā medicīnā,” atzīmē OSI Zinātnes padomes priekšsēdētājs akadēmiķis Ivars Kalviņš. Paredzams, ka jauniegūtajiem savienojumiem piemitīs arī nanodaļiņu veidojošas īpašības, kas pavērs iespējas tos izmantot materiālzinātnēs.

Laura Beķere ir līdzdarbojusies vairākos zinātniskos projektos, viņa ir līdzautore 19 publikācijās, 26 starptautisku konferenču tēzēs, 3 patentos un 1 patenta pieteikumā. Par izciliem sasniegumiem viņa 2004. gadā saņēmusi Zinātņu Akadēmijas un a/s “Grindeks” balvu jaunajiem zinātniekiem “Sudraba pūce”.

Organizatora spējas ļauj būt daudzpusīgai

Akadēmiķis Ivars Kalviņš īpaši atzīmē Lauras labās organizatora spējas, prasmi strādāt pārdomāti, plānot un organizēt darbu. Iespējams, ka tieši šīs īpašības ļauj zinātniecei apvienot pētniecības darbu ar ģimenes dzīvi un daudzveidīgām interesēm un hobijiem. Viņa pati īpaši uzsver ģimenes atbalsta nozīmi. Lauras un viņas vīra, mākslinieka Sandra Beķera ģimenē aug sešgadīgā meitiņa Alise.

„Vai viegli būt sievietei zinātnē? Studiju laikā, kad dzīvoju viena, nekādas grūtības nejutu. Kad ir ģimene, gribas būt gan labai zinātniecei, gan labai sievai un mammai. Tas liek ļoti plānot savu laiku, taču gadās, ka cieš te viena, te otra puse. Dažkārt vakaros nevaru sevi pilnībā veltīt ģimenei, jo jāpabeidz darbs ar kādiem zinātnes projektiem. Citreiz, ja bērns saslimst, palieku ar viņu mājās un zinātnei jāpagaida. Būt sievietei zinātnē un vienlaikus arī sievai un mātei nebūt nav viegli, taču nav arī neiespējami,” Laura secina.

Viņai izdodas izbrīvēt laiku arī vaļaspriekiem. „Mans lielais hobijs ir orhideju audzēšana. Orhideju audzētāji bieži smej, ka tā ir kā hroniska slimība, no kuras nemaz negribas izārstēties. Vienīgais ierobežojošais faktors – vieta dzīvoklī. Daļēji tas ir arī dzīvesstils – katru rītu pieiet pie puķēm, paskatīties, papriecāties, kā tās aug un zied,” ar aizrautību stāsta zinātniece un turpina vaļasprieku uzskaitījumu. „Mēs daudz ceļojam ar ģimeni. Francijā ik nedēļas nogali iebakstījām ar pirkstu kartē un braucām. Ļoti patīk rušināties pa dārzu, kopā ar mammu plānot, ko stādīsim... Arī tamborēt, adīt, taču tam atliek maz laika. Adu galvenokārt meitiņai... Gaidu, kad kļūs siltāks, lai atsāktu skriešanu. Žēl tikai, ka vairs neatliek laika regulārai teātra, operas un baleta izrāžu apmeklēšanai...”