"Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana pagātnē vai rītdienā," uzsver ārsts P. Kļava
Kā dzīvot un mainīt dzīvi, lai apņemšanās neizplēnētu? Saruna ar bērnu ārstu, reanimatologu Pēteri Kļavu, kurš savās lekcijās daudz runā par dzīves jēgu un uzdevumiem.
Ar ko sākt, lai apņemšanās būtu dziļākas un
piepildītākas? Lai pēc brīža mēs neatgrieztos tur, kur bijām
iepriekš?
Esam radīti, lai dzīvē nepārtraukti kaut ko mainītu.
Nesamierināšanās ar veco rada adrenalīna alkas pierādīt sevi un
radīt kaut ko jaunu, bet nelaime tā, ka nezinām, kā to izdarīt.
Visa šī pasaule – tas, ko mēs dzirdam, redzam, saožam, sataustām,
sagaršojam, domājam – ir koncentrēta prātā. Ja izprotam, ka pasaule
ir prāta datora potencialitātes milzīga spēle, jāsaprot arī, ka
visas izmaiņas vispirms notiek mūsu prātā. Tā kā prāta pasauli paši
sev esam uzbūvējuši, tad arī izmaiņas varam veikt paši.
Respektīvi, mums jāpārprogrammē prāts, dodot tam jaunu
uzdevumu?
Jā, tikai ir vēl viena nianse – iespēja kaut ko mainīt ir
determinēta. 2016. gadā nevar notikt tas, kam jānotiek 2036. gadā.
Nepieciešama sagatave – izpratne, kā tu pats dzīvo savā prātā.
Tāpēc dzīves programmēšana sākas ar sava es atrašanu prāta
dimensijā – kas tu esi.
Tas taču ir pats grūtākais! Liela daļa no mums sevi
meklē visu mūžu.
Diemžēl. Jo pat inteliģentiem cilvēkiem nav mācīts, ka visas
izmaiņas, kuras vēlies veikt pasaulē, vispirms ir jāveic sevī. Lai
saprastu, kā mainīt dzīvi, jāsaprot, kā realizēt sevi. Mēdzu
jauniešiem teikt – padomājiet, kāpēc Eiropā astoņi miljoni jaunu
cilvēku ar augstāko izglītību ir bez darba? Nevar dabūt darbu, tas
ir neatbilstošs, neapmierina atalgojums, vai gluži vienkārši viņi
negrib strādāt. Visi grib būt laimīgi, īpaši daudz nedarot, bet
Stīvs Džobss strādāja ļoti daudz.
Cilvēka eksistenci var iedalīt trīs līmeņos – fiziskais, mentālais un informatīvais. Ja mentālais līmenis jeb prāts neapgūst jaunas zināšanas, fiziskais līmenis strādās pret viņu pašu.
Tātad vainīgs slinkums?
Šis laikmets atmet cilvēkus, kuri tikai grib. Tas pieprasa
cilvēkus, kuri grib, var un zina, kā to izdarīt. Nepieciešamas
jaunas, modernas zināšanas par realitātes vadību. Nesen iepazinos
ar angļu pētījumu, kurā secināts, ka 30 procenti bērnu, kuri
izmesti no skolām par sliktām sekmēm, uzvedību, nepakļaušanos
sistēmai, patiesībā ir ģeniāli – ar milzīgu potenciālu. Arī 80%
harizmātiskāko pasaules līmeņa menedžeru šīs zināšanas nav ieguvuši
skolās un augstskolās. Tā ir iedzimtā neordinārā potencialitāte,
kas ir augstākā vērtībā. Sabiedrībai jāapzinās, ka no šiem citādi
domājošiem prātiem ir atkarīga valsts. Viņi ir prometeji, nevis
apmācītā, “nolaizītā” sistēma. Piemēram, Google inženieris Čade
Mens Taņs, kurš sarakstījis grāmatu “Meklē sevī” (izdota arī
latviešu valodā), kā programmētājs un moderns cilvēks ir
izstrādājis cilvēces attīstības metodoloģiju. Mens Taņs salīdzina
cilvēka prātu ar datoru, uzskatot, ka prātam nepieciešamas
programmas jeb aplikācijas, lai to lietotu gudrāk, optimālu, ar
mazākām pretrunām un radošāk.
Kā zināt, kāda tieši aplikācija manam prātam ir
nepieciešama?
Tur jau tā lieta, ka sākumā mēs to nezinām. Palīdzēt varētu
konsultants vai skolotājs, kādu pie mums Latvijā nav daudz, tāpēc
jāstrādā ar sevi pašam. Kā tu realizēsi savu potencialitāti? Sāc ar
lēmuma pieņemšanu uz vienu stundu. Izmēģini sevi, attīsti sevī
iemaņu, kas nepieciešama, lai sasniegtu mērķus. Piemēram, tu vēlies
sevī samazināt agresiju vai neapmierinātību, kas dedzina prātu un
paņem daudz enerģijas. Atpazīsti to, definē un apzinies, kas tev
jāizdara, lai atbrīvotu savu procesoru no liekas informācijas, kas
neļauj koncentrēties uz radošajiem mērķiem. Pieņem lēmumu, ka vienu
stundu kontrolēsi savu prātu un atpazīsi, kādā veidā tevī piedzimst
dusmas vai neapmierinātība. Kad redzi, kā tā izplatās, uzreiz vari
operēt ar šo informāciju un atbrīvot no tās prātu. Ja tev vienu
reizi izdodas kontrolēt domas, tu vari kontrolēt arī savu dzīvi un
laimi. Cilvēkam dienā dzimst 85 tūkstoši domu! Tas ir haoss, kas
neļauj būt laimīgam un realizēties. Vai nu prāts vada tevi, vai tu
to izmanto gudrai dzīvei. Ļoti vienkārši. Tikai jāpamēģina! Ir
milzīgs gandarījums, ja kaut uz vienu stundu izdodas pakļaut šos
haotiskos prāta zirgus. Tas rada pozitīvās enerģijas šūnu, ko vari
izmantot savas laimes veidošanā.
Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē.
Nemaz tik vienkārši tas nav. Visa pamatā ir nopietns,
nepārtraukts darbs pašam ar sevi. Kā ikdienas skrējienā par to
piedomāt un neatgriezties pie vecajiem ieradumiem?
Spolējot automašīnas riteņus dubļos, ārā neizbrauksi. To var
atrisināt ar zināšanām. Mūsdienu zinātnes par to daudz runā.
Neredzamā doma, ar kuru mēs identificējam sevi, ir netverama
dimensija. Sevis izpratne sākas no akadēmiskas apmācības. Kad
saproti, ka tavs ķermenis sastāv no simts triljoniem šūnu un viena
šūna sekundē izdara sešus triljonus informatīvu kustību, rodas
jautājums – kas tu šajā procesā esi? Nepieciešamas jaunas
zināšanās, kas tuvina mūsu sabiedrību dziļākai izpratnei par to,
kas ir realitāte. Cilvēka eksistenci var iedalīt trīs līmeņos –
fiziskais, mentālais un informatīvais. Ja mentālais līmenis jeb
prāts neapgūst jaunas zināšanas, fiziskais līmenis strādās pret
viņu pašu. Iedomājies, ka tavs datora ekrāns ir pilns ar
neaizvērtām apakšprogrammām. Ja nemāki tās atinstalēt, esi
nelaimīgs cilvēks, jo šis informācijas apjoms traucē dzīvot. Tu esi
kompleksains, skaudīgs, destruktīvs, noliedzošs. Tu mokies pats
savās neaizvērtajās programmās, savos prāta mezglos, kas ir
noteikts domu apjoms, kuru pats ilgākā laikā esi veidojis attiecībā
pret kādu tēlu vai notikumu. Tu pat nesaproti, kur šīs programmas
atrodas, un neapzinies, kā tās tevi žņaudz. Tikai atsienot vienu
mezglu, vari atsiet nākamo. Pretējā gadījumā var iestāties errors,
un dators gribēs pašiznīcināties. Tāpēc izpratne par to, kādā veidā
rodas domas, kādā veidā tiek pieņemts lēmums un kā tavs prāts spēj
sekot šim lēmumam, ir dzīves jēga un attīstības evolūcija.
Kur iegūt šo izpratni?
Kādam tas ir dots spontāni, bet lielākajai daļai jāmācās. Gluži
tāpat, kā mācāmies braukt ar automašīnu, jāmācās braukt ar prātu.
Tam nepieciešama uzcītība, gudra piepūle un disciplīna. Bez tā
nestrādās neviena metode, taču daudzi to nesaprot. Mēs vēlamies tā
viegli – padzerot vīnu, padejojot būt laimīgi. Tam, cik liela
nozīme ir uzcītībai, ir matemātiska pieeja. Ja uzskatām, ka
vieninieks ir dzīves rutīnas plūsma un mēs pieliekam attīstībai
1,01 daļu piepūles, tad, kāpinot vienu gadu 365. Pakāpē, iegūstam
skaitli 37,8. Taču, izdarot to ar 0,99 lielu piepūli, vienkārši
eksistējot un sūdzoties, gala rezultāts ir 0,03. Tikai pāris
procentu, bet kāda rezultāta atšķirība! Šo formulu esmu saviem
bērniem pielicis pie sienas, lai viņi to atceras katru dienu:
1,01 365 pakāpē =37,8
0,99 365 pakāpē = 0,03.
Aizejot uz teātri un redzot, ka kāds tiek nogalināts, līdzpārdzīvojam. Sakām, ka izrāde bija ārkārtīgi laba, jo cilvēkiem patīk drāma. Mēs neietu uz izrādi, kurā pāris vairākas stundas skūpstītos.
Par pašizziņu un pašizaugsmi bieži aizdomājamies, kad
kaut kas nogājis šķērsām. Dzīve piespēlē pārbaudījumus, un nekas
cits neatliek, kā tikt ar to galā, taču tas ir lēns attīstības
ceļš. Kā motivēt sevi negaidīt likteņa triecienu, bet sākt ar sevi
strādāt šodien?
Lielā meistarība ir dzīvot šeit un tagad. Nekas tā neatņem
enerģiju kā dzīvošana rītdienā vai pagātnē. Ir divu veidu
cilvēki – kam ir zināšanas un kam ir viedoklis; kam ir enerģija un
kam nav enerģijas. Kādam ir labi tā, kā ir, bet tiem, kas knosās,
grib darboties un attīstīties, jāsaprot sava sūtība. Tikai 15
procentiem cilvēku ir potence uz biznesu, četri procenti
interesējas par transcendentālām lietām, sešiem procentiem ir
tieksme strādāt zemes darbus. Tās ir ģenētiskas programmas, kas
mums nav jāmaina. Cilvēkam, kuri jūt sevī šo uguni, ļoti svarīgi
mācēt ar to apieties. Svarīgi saprast savu izejas līmeni, to, kas
ir tava dziļākā struktūra.
Daudz runājam par sevis mīlēšanu. Mums ir ļoti grūti
sevi pieņemt, līdz ar to izprast šo dziļāko struktūru, un tas
traucē pilnveidoties un attīstīties.
Nesen satiku uzņēmēju, kurš izskatījās ārkārtīgi laimīgs. Vaicāju,
kā viņam tas izdodas, un viņš atbildēja, ka bērnībā no vecākiem
saņēmis ārkārtīgi lielu mīlestību. Tāpēc mīliet savus bērnus!
Mīlestība, ko var sniegt vecāki, rada prāta bāzes mikrosistēmu,
kurā vēlāk cilvēks dzīvos. Tas ir milzīgs pašpietiekamības
atslābums, kas baro prātu tā, kā nepieciešams. Pieņemšana sākas ar
izpratni. Mainīt situāciju un cilvēku nav iespējams, var mainīt
uztveri. Bet to var izdarīt, ja izprot uztveres mehānismu
neredzamajā prāta dimensijā. Tā ir optimālā dzīves vadīšanas
formula. Lai to izprastu, atkal nepieciešamas zināšanas. Jauniešiem
neesam iemācījuši rast atgriezenisko saiti pašiem ar sevi. Katrā
cilvēkam jābūt savam iekšējam psihoanalītiķim. Lai atrastu savas
izaugsmes resursus, nepieciešama milzīga piepūle. Latvijai nav
lielākas nelaimes kā gudro smadzeņu aizplūšana. Man sāp, ka
nenovērtējam savus praviešus, nedodam viņiem iespējas realizēties.
Ir jāapzinās mūsu gaišie prāti, jādomā, kā viņus piesaistīt un
noturēt.
Cenšoties jaunieti šeit noturēt, barojam viņa ego. Esmu
bieži saskārusies ar jauniem cilvēkiem, kuri pārvērtē savu
nozīmību.
Ir svarīgi pārlēkt zemā līmeņa egoismam un izprast, ka dabā visi
nav radītāji un pavēlnieki. Ir bišu māte, un ir bitītes, kas to
apkalpo. No vienas puses, tu pasaulei esi niecība, no otras – ir
vēlēšanās būt par kaut ko nozīmīgu. Līdz ar to jābūt kādam bāzes
līmeņa ego, kas sniedz adrenalīnu. Mēs nedrīkstam nogalināt šo
ambīciju, kas ir potenciāla degviela. Taču svarīgi, ka šī ambīcija
tiek integrēta modernā prāta vadības tehnoloģijā, jo ar pliku
ambīciju vien būs par maz. Savas individualitātes apzināšanās ir
milzīga zināšanu dimensija, kas parauj tevī radošo džinu tik lielu,
ka tu vari tikai brīnīties pats par sevi. Tā ir milzīga laimes
izjūta, kad saproti, kā tu esi, kā tu notiec. Tāpēc man ir ļoti
būtiski, lai jaunieši sāk apgūt šīs zināšanas. Negribas gaidīt vēl
20 gadus uz nākamo paaudzi, kamēr sabiedrībā sāksies reālas
pārmaiņas.
Panākumi saistās ar materiāliem ieguvumiem, un mēs
zinām, cik grūti ir izturēt pārbaudījumus ar varu un naudu.
Cilvēkiem ir raksturīgi pieķerties, un arī bailes no zaudējumiem
var būt nopietns pašizaugsmes šķērslis.
Aizejot uz teātri un redzot, ka kāds tiek nogalināts,
līdzpārdzīvojam. Sakām, ka izrāde bija ārkārtīgi laba, jo cilvēkiem
patīk drāma. Mēs neietu uz izrādi, kurā pāris vairākas stundas
skūpstītos. Zemapziņā gribam šo laimi, bet skatīties uz to
nevēlamies. Tātad aktuāls ir jautājums – vai patiesībā mēs vēlētos
dzīvot šādā pārlaimes ilūzijā? Aizejot mājās, saprotam, ka tas bija
tikai teātris un galvenais varonis ir dzīvs, jo dzīve turpinās.
Pieķeršanās ir mūsu izglītotības dimensijas spogulis. Protams, mēs
mīlam savus tuvākos, tajā pašā laikā apzināmies, ka visi reiz
nomirs. Patiesi veiksmīgs cilvēks neko negrib dzirdēt par nāvi, jo
tas bloķē viņa ambīciju uguni, viņu tas neinteresē. Reinkarnācijas
teorija ir sen pierādīta. Ķermenis nomirst, bet tu paliec. Tu neesi
iznīcināms. Tu neesi smadzeņu produkts, tu esi mūžīgā kreatīvā
apziņas enerģija, vienmēr saglabājot sava es patības identitāti. Šī
modernā izpratne rada milzīgu lēcienu, likvidē bailes, ka tu vairs
nebūsi. Mums ir grūti atbrīvoties no šīs nastas, tāpēc ka to
neizprotam. Proporcionāli izglītībai varam operēt ar šīm zināšanām.
Vēlreiz atkārtoju – ļaujies šim brīdim! Jo vairāk esi šeit un
tagad, jo enerģijas plūsma ir brīvāka. Jā, zaudējumi un ciešanas
rada mūsos dziļākas vērtības un izpratnes, taču nav jāmaksā tik
dārga cena, jo izziņas procesu var sākt jau šodien.
Cilvēka galvenā degviela, kas nodrošina dzīves
kvalitāti, ir enerģija. Diemžēl tās bieži pietrūkst, rodas
vienaldzība un apātija, kam seko regress. Kur uzlādēt šīs
baterijas, kas ļautu īstenot visas apņemšanās?
Vispirms jāpadomā, kas šo enerģiju noēd. Mēs guļam, lai restartētu
enerģiju un atslēgtu pārkarsušo procesoru. Pilnvērtīgs miegs ir
pirmais enerģijas avots. Enerģiju noēd prāts un domāšana, taču to
visvairāk izsūc negatīvas emocijas – dusmas, grūtsirdība, skaudība,
ilgas, sēras, psiholoģiskas sāpes. Ja labi izguļas un izdzen šos
prāta vīrusus, iestājas viegls, harmonisks līdzsvars. Papildu
enerģiju var iegūt, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm. Otrais
līmenis ir māksla, mūzikas terapija, trešais – garīgais procesors.
Tā ir pašapzināšanās, kam arī vajag enerģiju. Šī enerģija tiek
barota ar meditāciju, pieslēdzoties enerģijas avotam. Garīgo
dimensiju varam uzlādēt tikai tad, kad prāts ir atinstalēts un,
kontrolējot elpošanu, notiek dzīvības enerģijas akumulēšana. Tā ir
garīgā psiho higiēna, kad protam apvienot visus trīs elementus. To
dēvē par holistisku pieeju, kad neesi tikai naudas vergs, bet gan
garīga, fantastiska būtne, pašpietiekama un neatkarīga no ārējiem
apstākļiem.
Kādā savā lekcijā minējāt, ka dzīvē atnāks tāds
skolotājs, kāds ir tavs izmisums. Ko ar to domājāt?
Izmisumi mums visiem ir vieni un tie paši, pamatā saistīti ar
veselību, attiecībām, finansēm un vecumu. Skolotājs nav tikai
cilvēks, tā var būt situācija, atziņa, sajūta, grāmata, filma.
Neviens nevar izdzīvot tavu sāpi, tavu prāta domu kombināciju. To
vari tikai tu pats. Otrs var atbalstīt, mazinot melno nokrāsu, kuru
pats esi radījis. Iedot citu otu, smaržu, garšu tavam skatījumam.
Skolotājs ir kā palīdzība, bet bieži vien tas netiek saprasts. Es
esmu par to, ka nav jāgaida skolotājs, kas atrisinās tavas
problēmas, bet jāskolojas pašam. Tu ej pa priekšu, un Dievs iet aiz
tevis, nevis kāds tevi vada. Pašizglītošanās ir pāri visam. Spēja
apstrādāt ciešanas, ilgas vai izmisumu ir atkarīga no intelekta
rezervēm. Ja esi inteliģenti pozitīvajā attīstības scenārijā, bet
bez zināšanām, tas ir ārkārtīgs izmisums. Jo esam spējīgāki mainīt
lēcas fokusu, nedaudz pacelties un paskatīties uz zemi no saules
līmeņa, jo labāk saprotam, kas viss, ap ko mēs te ņemamies, ir
niecība. Nepieciešama atkāpšanās dziļākā realitātes izpratnes
līmenī. Proporcionāli tai mainīsies attieksme un samazināsies sāpju
nozīmības jēga tavā dzīvē. Visiem sāp, viss ir pakļauts ciešanām,
bet raugies uz to citādi, necenšoties saskatīt izmisumu. Patiesībā
mēs nevaram izvairīties no pašapzināšanās dziļuma, nevaram
izvairīties no attīstības. Jautājums tikai, cik ilgs laiks katram
no mums tam ir nepieciešams.
Teksts: Una Ulme, žurnāls “OK!”
Avots: www.kasjauns.lv