Psihoterapeite: Ceļš pie sevis ved caur kauna, baiļu un sava neglītā "es" pieņemšanu

Kas es esmu? Kāds es esmu? Kāpēc ar mani notiek tā, kā notiek? Kāpēc es dzīvoju? Kāda jēga manai dzīvei? Gandrīz ikviens cilvēks savas dzīves laikā ir aizdomājies par šiem jautājumiem. 

Ikviens aplamais uzvedības vai uztveres modelis kādreiz ir bijis vajadzīgs un palīdzējis izdzīvot. Tikai pēc tam ir jāmāk no tā arī atsacīties un uzdrīkstēties dzīvot citādāk.

FOTO: Shutterstock.com

Ikviens aplamais uzvedības vai uztveres modelis kādreiz ir bijis vajadzīgs un palīdzējis izdzīvot. Tikai pēc tam ir jāmāk no tā arī atsacīties un uzdrīkstēties dzīvot citādāk.

Ārste psihoterapeite Baiba Gerharde skaidro, ka šie jautājumi liecina, ka esi garīgos meklējumos, tie palīdz tuvoties  savai patiesajai būtībai: "Garīgais ceļš aicina apzināties savas personības nepatīkamos, tumšos, sevī līdz šim neatzītos aspektus, savas negatīvās jūtas - dusmas, bailes, skaudība, nicinājumu, nosodījumu, aplamus priekšstatus un ilūzijas. Mēs tos varam izprast un, cik iespējams, pārveidot.”

Psihoterapija var līdzēt dažādi - tā dod iespēju skaidrāk apzināties savas problēmas, izsekot to izcelsmei, izprast to jēgu. Ikviens aplamais uzvedības vai uztveres modelis kādreiz ir bijis vajadzīgs un palīdzējis izdzīvot. Tikai pēc tam ir jāmāk no tā arī atsacīties un uzdrīkstēties dzīvot citādāk.

Nepazīstamais un neglītais "es" 
Sastapšanās ar savu nepievilcīgo pusi, savām sāpēm un kaunu cilvēkus biedē. Tomēr bez šī dziļākas izpratnes un pieņemšanas ceļa personības negatīvo aspektu pārveidošana nav iespējama.
Psihoterapija ir viens no sevis izzināšanas ceļiem, tā dod meklētājam pavadoni, kurš ir zinošs psihiskos procesos un atpazīst attīstības strupceļus un maldus; te var izveidot drošu vidi, kurā var notikt sastapšanās ar sevi.

Visbiežāk ir trīs jautājumi, kas cilvēkiem, ejot caur saviem dzīves notikumiem, ir jārisina:

  • kā tikt galā ar agresiju ārpasaulē un sevī pašā; 
  • kā pārdzīvot ar sāpes un izsērot zaudējumu; 
  • kā rast spēku piedot. 


Patiesa dusmu pārveidošana nozīmē, ka situācija, kas agrāk kaitināja, kļūst vieglāka un mierīgi panesama, tā vairs nesadusmo. Tas būtiski atšķiras no dusmu “norīšanas”, apslāpēšanas, apspiešanas.
 

Katrā zaudējumā ir apslēpts ieguvums, kas atklājas kad atļaujamies zaudēt un pieņemam to.


“Līdzīgi var teikt par zaudējuma izsērošanu - tas ir garš un sāpīgs process, kuram noslēdzoties, atmiņas par zaudēto vairs neizraisa skaudras sāpes, nesabojā garastāvokli. Tas atšķiras no “nedomāšanas par sāpīgu lietu”, izvairīšanās no atgādinājumiem par zaudēto, lai nebūtu jāraud,” uzsver psihoterapeite. 

Runājot par piedošanu - tā nozīmē atbrīvošanos no aizvainojuma un sarūgtinājuma, un, atkarībā no nodarījuma lieluma, arī tuvības ar pāridarītāju atjaunošanos, dažreiz attiecības pēc šādām krīzēm kļūst dziļākas un siltākas kā iepriekš. Dažreiz šķietami vieglāk ir patiesu piedošanu aizvietot ar viltus (pseidopiedošanu) un uz laiku noslēgt pamieru, ko labi raksturo izteikums “piedot var visu, bet aizmirst neko”. Te gan jāpiebilst, ka lielu un sāpīgu zaudējumu un pāridarījumu izstrādāšana var būt process, kas dzīves gaitā tuvojas pilnīgam atrisinājumam, bet to nesasniedz.Dziļas un patiesas pārmaiņas saistītas ar psihes pārveidi, tās notiek lēni un prasa lielu darbu. Tās maina psihes struktūru, radot augstāku psihes organizācijas līmeni. Un no tā ir daudz ieguvumu. Ja pasakas varam uztvert kā simbolisku vēstījumu, kas atnes līdz mums senu gudrību, tad garīgā ceļa uzdevumus un guvumus tā noslēgumā pauž visiem labi zināmā pasaka par Pelnrušķīti. 

1.    Pelnrušķīte iztur nelabvēlīgu attieksmi, esot grūtos apstākļos, viņa saglabā atvērtu un mīlošu sirdi pret pamāti un nejaukajām pusmāsām.

2.    Pelnrušķīte nekurnēdama pieņem un dara sev darāmos darbus, neskatoties, ka tie ir nogurdinoši un arī ne visai patīkami. Viņa vada savas darba dienas, nesūrodamās un saglabādama labu omu un gaišu skatu uz dzīvi. 

3.    Pelnrušķītei apzinās savu vēlēšanos - doties uz balli,un rūpējas par to - viņa lūdza pamātei viņu ņemt līdzi. Viņai nepiemīt ne bailes uzdrīkstēties un prasīt, ne mazohistiska pašuzupurēšanās, ne demonstratīva apvainošanās.

4.    Pelnrušķīte spēj pieņemt zaudējumu - viņa gauži raudāja, saņemot atteikumu.

Reklāma
Reklāma

5.    Un bieži vien, esot ar tīriem un skaidriem nolūkiem, kad visas iespējas zūd, un cilvēks pieņem zaudējumu, notiek brīnums - atveras kādas līdz tam neredzamas durvis, pa kurām ienāk agrāk nesatikta feju krustmāte, kas padara neiespējamo iespējamu - Pelnrušķīte nokļūst ballē. Katrā zaudējumā ir apslēpts ieguvums, kas atklājas kad atļaujamies zaudēt un pieņemam to.

6.    Pelnrušķītes skaistums apbur visus balles dalībniekus un arī princi, kas viņu iemīl. Ne jau viņas greznais tērps un fiziskais daiļums ir tas, kas to panāk, tas ir viņas dvēseles skaistums - un mēs katrs esam aicināti noslīpēt savu dvēseles dziļumos esošo dārgakmeni līdz mirdzumam, kas apbur apkārtējos.

7.    Savs darbs ir jāveic arī princim, meklējot aizbēgušo skaistuli, lai apliecinātu un pierādītu, ka viņš ir Pelnrušķītes cienīgs.

8.    Apprecot princi, meitene iegūst mīlestību un pieeju, varētu teikt neierobežotiem, jo kas gan ir bagātāks par karali, - resursiem un varu - varēšanu tos lietot. Viņa gūst iespēju veidot, radīt savu pasauli, realizēt savas ieceres, īstenot savus sapņus.