Kā ieplānot “labu nāvi”? Pieredze, dzīvojot un nomirstot pēc saviem noteikumiem

Ideālā nāve – mājās

Mūsu māte, Šeila Kicingere, kura visu mūžu aizstāvēja sieviešu tiesības uz dabiskām dzemdībām, jau pirms daudziem gadiem bija sacerējusi pati savu nekrologu publicēšanai laikrakstā, kurā iztēloja, kādai būtu jābūt viņas nāvei.
“Viņa nomira tā, kā būtu gribējusi, guļot uz muguras uz (slimnīcas) galda ar kājām gaisā, lielas auditorijas priekšā, enerģiski demonstrējot, cik bīstami ir likt sievietei apgulties, aizturēt elpu, kamēr vai acis izsprāgst, un sasprindzināties no visa spēka, lai izstumtu bērnu. Viņa apgalvoja, ka izturēties pret dzemdību iztumšanas periodu kā pret sacensībām, lai ātrāk sasniegtu finiša taisni… var izraisīt sirds aritmiju un pat infarktu. Viņa pierādīja, ka tā ir taisnība.”

Tā vietā, lai pārdzīvotu tik melodramatisku un agrīnu nāvi, kā viņa apraksta augstāk lasāmajā fragmentā, Šeila nomira klusi un mierīgi savās mājās, ģimenes lokā, 86 gadu vecumā. Šeila visu dzīvi aizstāvēja sieviešu tiesības izvēlēties dzemdību veidu un apšaubīja pārmērīgu medikamentu izmantošanas lietderību dzemdībās.

Viņa izgudroja dzemdību plānu, lai mudinātu sievietes pieņemt pašām savus lēmumus. Kas attiecas uz nāvi, viņa pauda tās pašas vērtības – tiesības izvēlēties un kontrolēt, un plānoja savas miršanas apstākļus jau iepriekš.

Viņa piešķīra vienai no mūsu māsām, Tesai, pastāvīgu pilnvaru veselības un labklājības jautājumos un arī uzrakstīja iepriekšēju nolēmumu. Šie sagatavošanās darbi nodrošināja, ka viņas vēlmes tika cienītas un viņa varēja nomirt mājās, kā bija gribēja. Pamatā “labas nāves” ideja bija tieši atvadīšanās no dzīves savās mājās. Viņa vēlējās atrasties pazīstamā vidē, pati savā teritorijā, sev tuvo cilvēku sabiedrībā.

Viņa jo īpaši nevēlējās doties uz slimnīcu, apzinoties, ka tas nozīmētu agresīvas manipulācijas, kas bieži sagaida vecus cilvēkus, kā mēģinājumu paildzināt viņu dzīvi, tāpat kā slimnīcās dzemdējošas sievietes, kad to mērķis ir paātrināt bērna nākšanu pasaulē.

“Mēs darām vienu darbu”

Savā autobiogrāfijā Šeila atminas, ka reiz modernās hospisu (hospiss – paliatīvās aprūpes iestādes veids, kad nemēģina paildzināt cilvēka dzīvi, bet iespēju robežās uzlabo tās kvalitāti – tulk.) kustības aizsācēja Sesīlija Saundersa viņai kādas konferences aizkulisēs sacījusi: “Mēs darām vienu darbu.”

Mātes bažas par izturēšanos pret pacientiem slimnīcās vēl vairāk saasinājās līdz ar mūsu ģimenes pieredzi. Mūsu māsa Pollija guva smagu galvas traumu autoavārijā pirms sešiem gadiem. Mēs visas labi apzinājāmies, ka ārstniecības iestādēm ir pašām sava sistēma, politika un dienaskārtība, kas var cilvēkam atņemt kontroli pār savu dzīvi.

Šeila arī rakstīja par savas mātes nāvi pirms desmitiem gadu. Pēc asinsizplūduma smadzenēs viņai bija traucēta rīšanas funkcija, un Šeila pretojās barošanas caurulītes ievietošanai. 

“Es aprunājos ar tēvu, un mēs abi bijām vienisprātis, ka nepiekritīsim, jo māte gribētu atrasties mājās. Viņa negribētu pieļaut invazīvas procedūras.” Vēlāk tēvs man pastāstīja, ka vēlējās, kaut viņam būtu bijusi drosme tā parūpēties par savu tēvu, kad viņš mira. Tā vietā viņš pieļāva, ka tēvu ievieto slimnīcā un dara visu, lai pagarinātu viņa dzīvi ar visiem iespējamiem līdzekļiem. Atskatoties uz to, viņš uzskatīja, ka kļūdījies un jūtas par to vainīgs.”

Astoņdesmit sešu gadu vecumā Šeila cieta no vēža un daudzām citām ar vecumu saistītām slimībām. Pēc tam, kad pirms gada vēzis bija diagnosticēts pirmo reizi, viņa bija piekritusi ārstēšanai. Kad slimība atgriezās, viņa atteicās no turpmākas izmeklēšanas vai medicīniskas iejaukšanās.

Veselībai pasliktinoties, viņa zaudēja interesi par ēšanu vai dzeršanu – bija sāpīgi redzēt, kā viņa kļūst arvien tievāka un trauslāka. Reizēm viņa izbaudīja, kā viņai priekšā lasīja grāmatu vai uzaicināja ģimenes locekļus izdzert glāzi dzirkstošā vīna vai apēst gabaliņu šokolādes, un tējas rituāls piecos pēcpusdienā šķita viņu iepriecinām. Bet bija ļoti smagi redzēt, cikviņa kļuva viegli ievainojama.

Ne visos gadījumos

Dzīves pēdējos mēnešos Šeila vairs nerunāja par jaunas grāmatas plānošanu, bet gan par to, kā viņa gribētu nomirt. Viņa arī izlasīja un apstiprināja savu juridisko vēlēšanos saistībā ar veselības aprūpi kritiskā situācijā, ko jau bija sastādījusi pirms dažiem gadiem. To veidoja tikai viena rindkopa, ko bija parakstījusi gan viņa pati, gan liecinieki. Šāds dokuments ir juridiski saistošs aprūpētājiem un mediķiem, un tajā bija teikts: “Ja pienāk laiks, kad pati vairs nevaru piedalīties lēmumu pieņemšanā attiecībā uz savu nākotni, es vēlos saņemt jebkādu medikamentu daudzumu, kas var novērst sāpes vai ciešanas, pat ja tas paātrinātu nāvi. Ja nepastāv saprātīgas izredzes uz atlabšanu, es nepiekrītu dzīves paildzināšanai ar mākslīgiem līdzekļiem. Nevēlos tikt pārvietota uz slimnīcu un gribu nomirt pati savā gultā.”
Izņemot pēdējās dažas dienas, kad viņa bija bezsamaņā, Šeila spēja pati izteikt savas vēlmes. Bet viņas sastādītais dokuments ļoti palīdzēja īstenot viņas izvēli. Dažas nedēļas pirms viņas nāves ārstējošais ārsts centās iebilst, uzstājot, ka pēc “maza insulta” Šeila jāpārved uz slimnīcu. Viņa atteicās. Ārsts apšaubīja viņas mentālo spēju atteikties no hospitalizācijas. Mēs nolasījām šo dokumentu, un viņa palika mājās.

Vēlāk juridiski apliecinātā vēlēšanās bija noderīga, kad kāds cits ārsts vēlējās vest Šeilu uz slimnīcu, lai precizētu diagnozi. Tādējādi viņa paglābās no dažādām medicīniskām manipulācijām.

Viens no pēdējiem pilnajiem teikumiem, ko Šeila izteica, skanēja: “Atsakos no antibiotikām, ja sāksies pneimonija.” Vēlāk viņa pamāja, kad piedāvājām morfiju.

Ikviens, kurš apšaubīja viņas spēju izdarīt pašai savu izvēli vai raizējās, ka viņš izdarījis visu iespējamo kā veselības aprūpes persona, varēja izlasīt viņas vēlēšanos un pārliecināties, ka sniedzis viņas pašas izraudzīto aprūpes veidu atbilstīgi viņas juridiski apliecinātām vēlmēm.

Nāves sagaidīšana mājās nav piemērota pilnīgi visos gadījumos. Mums paveicās, ka Šeilas simptomus varēja veiksmīgi kontrolēt, bet vienmēr tas mājās nav iespējams.

Šī situācija daudz prasīja no visas ģimenes. Tomēr, kad tika skaidri atzīts, ka viņas dzīve “tuvojas beigām”, mums nodrošināja ļoti labi koordinētu valsts medicīnas sistēmas atbalstu. Palīdzēja arī tas, ka esam liela ģimene, tāpēc tad, kad viena aprūpētāja spēki izsīka, viņu varēja nomainīt kāds cits ģimenes loceklis.

Šī atbalsta struktūra ļāva Šeilai nomirt tāpat, kā viņa bija dzīvojusi: pašai pēc saviem noteikumiem. Tādējādi arī mums saglabājās pozitīvas atmiņas par viņas dzīves pēdējām nedēļām – un tagad palīdz mums izdzīvot sēras.

Šeilas bēres atspoguļoja vērtības, saskaņā ar kurām viņa dzīvoja – un tās noritēja atbilstīgi viņas skaidri norādītājām vēlmēm.

Viņa kritiski izturējās pret “apbedīšanas biznesu” un nevēlējās, lai viņas ķermenis tiktu nodots profesionāļu ziņā.

Tāpēc tā vietā nākamajā dienā pēc viņas nāves mēs, viņas meitas, nomazgājām un apģērbām viņas ķermeni pēdējo reizi un nonesām viņu lejā pa kāpnēm, lai guldītu koši oranžā kartona zārkā, kas bija rotāts ar pāva spalvām.

Šeila gribēja vienkāršas, privātas bēres un tas pārsteidza dažus draugus un kolēģus, kuri bija gaidījuši lielas, publiskas un ekstravagantas bēres. Bet Šeila vēlējās, lai viņas ķermeni apglabā bez kņadas.

Tāpēc mēs iznesām viņas iezārkoto ķermeni no mājas, skanot kādai sešdesmito gadu melodijai no Jamaikas, kur mēs tolaik dzīvojām, novietojām to automašīnas aizmugurē un devāmies uz kokiem bagātu kapsētu. Mēs ielaidām zārku zemē, apklājām ar rozmarīna un kamēliju zariem no mūsu skaistā dārza un nolasījām Šeilas pašas dzejoli:

“Pēc lidojuma miers
Kā gulbji nolaižas ezerā
Pēc kņadas un vēja auriem
Klusums.”

Teksts: